Pussabrukšana • IR.lv

Pussabrukšana

Ilustrācija — Evija Freidenfelde
Jānis Timošenko, Domuzīme

Toreiz…

Kad mēs vēl…

Gadā reizi vai divas, biežāk rudenī, Kristīnē pamodās šī savādā jutība pret ritmiskām skaņām, trokšņiem. Kalendārā uzšķirta nākamā lapa. Beidzās atvaļinājumu laiks. Un varēja gandrīz droši sagaidīt: tūlīt sāksies. Neuzkrītoši sākumā: viņa biežāk atglauda matus. Neviļus pieskārās deniņiem. Dažreiz ķēra pie auss ļipiņas, centās to nemanāmi izmasēt. Tikai atsmaidīja, ja kāds jautāja. Pēc dienas vai divām to slēpt palika grūtāk. Sevišķi satraucošas bija skaņas, kas atkārtojās reizes piecdesmit—astoņdesmit minūtē. Pulksteņu tikšķēšana, protams, visbiežākais aizkaitinājuma avots. Bet arī citas gluži ikdienišķas frekvences. Ritmiska mūzika caur sienu. Veļas mašīnas malšanās pagrabā. Vilciena rībēšana pār dzelzceļa tiltu… Pat īslaicīga ekspozīcija lika sevi manīt: teiksim, bijām ciemos pie draugiem, un namatēvs gribēja izrādīt jauno stereosistēmu. Vai, piemēram, baudījām atvasaras pēdējās dienas āra kafejnīcā, un blakus piestāja mašīna ar nesaregulētu dzinēju… Kristīnes seja pārvērtās. Atspulgs skaidrā ūdenī, tad kāds iemet akmeni. Viņa nobālēja un sāpīgi sarāvās, cieši sakodās viņas zobi. Kā ar nagiem pa tāfeli. 

Ar pulksteņiem tomēr vistrakāk. Mums mājās to bija diezgan daudz. Gadu gaitā laikrāži no vecvecāku un tad vecāku sienām un plauktiem pārceļojuši pie mums. Ikdienā nepievērsām tiem daudz uzmanības: ir un ir. Melnās plastmasas un zeltītā metāla rādītāji atpalika arvien vairāk, līdz katrs pavērsts pret savu laiku: katra istaba sava laika zonā. Tas netraucēja nevienam. Bet tad — rudens. Un, jā, pulksteņi cits pēc cita apstājušies. Pārbaudīju: tā arī ir. Baterijas izņemtas. Bet tiem dažiem mehāniskajiem pulksteņiem atskrūvēti vāki, kaut kas atkal sabakstīts mehānismā. Visskarbāk klājies manam rokas pulkstenim. Diezgan vērtīgs un precīzs mehānisms, piederējis reiz tēvam, bet pēc tam mamma nodevusi to man. Pārāk masīvs ikdienas nēsāšanai. Visbiežāk to turēju kumodes atvilktnē, paretam izņemot, lai uzvilktu atsperi vai uzliktu uz rokas īpaši svinīgos pasākumos. Pat tad, kad tas piesprādzēts manai plaukstas locītavai, pat pieliekot pie auss, tā tikšķēšana man knapi saklausāma. Kur nu vēl, kad tas noglabāts atvilktnē. Un tomēr: es pamodos nakts vidū. Kristīnes blakus nebija. Gaisma virtuvē. Viņa pie galda, rokā vēl joprojām gaļas sitamais āmurs. Uz galda — stikla lauskas, izmētāti zobrati, gabalos sašķaidīts korpuss. Kristīnes pleci drebēja, pār vaigiem un kaklu tecēja asaras, pilēja viņai klēpī, uz galda, uz lauskām. Viņa rīstījās kā pēc elpas, taču kaut kā tomēr nosmacēja skaņas. Šī mēmā raudāšana — vissalauztākais viņas stāvoklis, kādu man gadījies pieredzēt. Ļaunāk nekā viņas māsas bērēs.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu