Inga Gaile. Nakts. Mansards, 2021.
Ingas Gailes krājumā Nakts, tāpat kā viņas iepriekšējās dzejas un prozas grāmatās, liela loma ir ētiskām pozīcijām, kuras viņa apsver un konstruē izteikti laikmetīgā veidā: dzejoļu «es» nevis uzlūko citu no varas vai baiļu pozīcijas, bet gan empātiskas iztēles ceļā tuvojas cita pieredzei, vienlaikus apzinoties tās fundamentālo atšķirīgumu. Piemēram, dzejolī Eļļa minēta koncentrācijas nometnē ieslodzīta uiguru dzejniece, uz kuras ciešanu fona dzejoļa «es», nepaskaidrojot saistību starp abiem kontekstiem, runā par sievieti Latvijas sabiedrībā: «kas tad man vainas, / es siltā dzīvoklī, / mani var vienkārši pazemināt, / apsmejot izskatu, / nosaucot mani par bābu, / sakot, ka esmu nozīsta, / dodot mājienu, ka esmu frigida, / nākamā teikumā, pārāk vaļīga» (8). Saistība, šķiet, varētu būt tāda, ka gan represijas pret uiguriem, gan lokālas problēmas pārdzīvo — pastarpināti kā stāstu un tieši kā šeit notiekošo — viens un tas pats subjekts. Cita pieredzes piesaukšana dzejolī, lai gan pati par sevi ir neizvērsta un būtībā atzīta par fundamentāli atšķirīgu no «es» pieredzes, tomēr ļauj «es» apzināties savu realitāti. Savukārt lasītājs apzinās autores pozīciju plašākā mūsdienu sabiedrības un politikas diskusiju laukā, uz kuru «es» varētu arī nenorādīt, ja vien to nerosinātu darīt pati dzeja.
