Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 5
Filoloģijas doktora, literatūrzinātnieka un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošā pētnieka Paula Daijas grāmatas nosaukumā minētās starpnieka lomas nozīmību parāda jau Mīlenbaha—Endzelīna vārdnīcā rodamais šī vārda lietojuma piemērs no Bībeles otrās Samuēla grāmatas: «Mani dēli bārās laukā, un tur nebij starpinieka, tad viens uotru nuokava.» Daija apzināti izvēlējies par starpniekiem nodēvēt vācbaltiešu mācītājus. Viņi faktiski izveidoja latviešu laicīgo literatūru un laikposmā starp Vīnes kongresu 1814.—1815. gadā un 1848. gada Eiropas revolucionārajiem satricinājumiem, t. i., no dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē un Vidzemē līdz jaunlatviešu kustības aizsākumam, radīja priekšnoteikumus latviešu valodā noritošās rakstniecības pilnvērtīgai un pilntiesīgai pārejai pašu latviešu ziņā. Par šo laiku nosacīti varam teikt, ka vienā pusē bija rimtais, vidusšķiras uznācienu iezīmējošais bīdermeijers vācu zemēs, bet otrā — sūrie klaušu laiki šaipusē jeb Krievijas impērijas Baltijas guberņās.
