Ikviena lasītāja dzīvē pienāk brīdis, kad rodas vēlme izlasīto tekstu naivi un maigi salīdzināt ar ceļu. Šo banalitāti nevajadzētu atmest, jo katram ir savs ceļojums. Piemēram, ja lasītājam nepaveicas ar robežkontroli un nākas stāvēt garā rindā, kur viņa vecās, iestaigātās lasītāja sporta kurpes aplūko citi ceļotāji, kam šķietami modernāks ekipējums, tas atstāj pēdas — gan uz pašu lasītāju, gan uz viņa atmiņām par noieto ceļu. Pēkšņi veids, kādā viņš ieradis interpretēt izlasītos tekstus, var radīt šaubas par izvēlētā algoritma efektivitāti.
Un vēl var tā: lasītājs šķērso robežas (jeb ķeras pie klasiķu tekstiem ar nevaldāmu apetīti un drosmi), pacietīgi sagaida vajadzīgo noskaņojumu (jeb atrod laiku un vietu, lai patiešām izbaudītu tekstu) un, iztiekot bez šaubām (jeb atmetot visu skolā mācīto), nogriežas no citu mītā taisnā ceļa (jeb ieelpo tekstus tik dziļi, ka izelpā nāk viņa paša iekšējais pārdzīvojums). Visticamāk, šis lasītājs arī dodas pie klasiķim veltītā pieminekļa ceļa malā. Iespējams, liek savus banāli līdzpaņemtos ziedus uz klasiķa radīto tekstu monumenta (jeb ķeras pie tā, ko šķietami māk katrs, kas nav analfabēts, — raksta vārdus un teikumus). Nav arī izslēgts, ka šis lasītājs turpat pie klasiķim uzstādītā monumenta vai kapavietas cieņpilni klusē, pats nespēdams neko jēgpilnu radīt.
Taču Osvalda Zebra literāro veltījumu krājums Šaubas ir runāšana. Un viens no veidiem, kā viņš, profesionāls rakstnieks un lasītājs, mēro ceļu literatūrā līdzās klasiķu tekstiem. Stāsti ir iekšēji diezgan fragmentēti un varbūt pat fermentēti, tie līdzinās literārām impresijām un dažkārt ļoti absurdiem sižetiem, it kā sapņos skatītām situācijām, kurās nedaudz jūtamas smaržas un krāsas no Dostojevska, Jaunsudrabiņa, Ezeras un citu Zebrim īpašu tuvu rakstnieku darbu varoņiem. Zebris piedāvā savu atbildi uz jautājumu — ko darīt ar izlasīto ceļu, un kādi varētu būt šī ceļa jaunie pagriezieni, kuras taciņas viņam pašam gribētos iemīt un no kurām noraut vecās asfalta druskas, lai ļautu zemei elpot (ne velti Zebris min konkrētus tekstus, kuri viņu iedvesmojuši rakstīt veltījumu).
Ir patīkami un paradoksāli, ka īsprozas krājums Šaubas, ko var uzskatīt par tā dēvēto augsto prozu un kas tātad nebūs palasīšanas viela it visiem, nepamāca, kā klasiķu tekstus vajadzētu izjust, nesaka, kā tiem būtu jādarbojas un kā no tiem jāiedvesmojas. Šī ceļa karte ir individuāla, un tik subjektīvi personisku īsprozu neatceros nedz Osvalda Zebra, nedz kāda cita mūsdienu klasiķa izpildījumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.