Režisores Ditas Lūriņas izrāde Ferdinands un Luīze Nacionālajā teātrī līdzpārdzīvojuma uguni nepiešķiļ
Kritikai, manuprāt, izrādes jāvērtē pēc noteikumiem, ko mākslas darbu veidotāji ir savam darbam izvirzījuši. Ja tie (proti, darbi) šķiet apmaldījušies, tad loģiski ir vērsties pie autoriem, konkrētajā gadījumā — pie režisores Ditas Lūriņas, kas savu tikko tapušo iestudējumu Nacionālā teātra Lielajā zālē pieteikusi konceptuāli — kā jaunu teātra formu, «kvintesences teātri». Kas tas tāds, jautāsit? Atbilde ir, un tā, manuprāt, ietver gan Ferdinanda un Luīzes stiprās, gan vājās puses.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.