Iestudējums ir vizuāli efektīgs, daļai zāles laiku pa laikam liekot noelsties pārsteigumā. Foto — Kristaps Kalns
Režisores Ditas Lūriņas izrāde Ferdinands un Luīze Nacionālajā teātrī līdzpārdzīvojuma uguni nepiešķiļ
Kritikai, manuprāt, izrādes jāvērtē pēc noteikumiem, ko mākslas darbu veidotāji ir savam darbam izvirzījuši. Ja tie (proti, darbi) šķiet apmaldījušies, tad loģiski ir vērsties pie autoriem, konkrētajā gadījumā — pie režisores Ditas Lūriņas, kas savu tikko tapušo iestudējumu Nacionālā teātra Lielajā zālē pieteikusi konceptuāli — kā jaunu teātra formu, «kvintesences teātri». Kas tas tāds, jautāsit? Atbilde ir, un tā, manuprāt, ietver gan Ferdinanda un Luīzes stiprās, gan vājās puses.
Tātad — kvintesences teātris. No vārda «kvintesence» — kādas parādības būtība, pilnīgākais variants. Lūriņai gan tuvāks šķitis vārda metafiziskais skaidrojums, saikne ar «piekto elementu» — ēteru, kas savienojas ar ūdeni, zemi, gaisu un uguni un caurstrāvo visu esamību. Programmiņā un intervijās režisore arī pārtulko šos sakāpinātos vārdus konkrētāk, runājot par teātri, kurā apvienota teksta dzīļu atklāšana, aktiera jūtīga skatuves eksistence, operisks vēriens mūzikā un kustībā, cirka triki.
