Sapīties vados • IR.lv

Sapīties vados

Edvards Kuks. Vadi. Neputns, 2021.
Ivars Šteinbergs, Domuzīme

Turpinot dzejas debiju birumu, apgāds Neputns laidis klajā Edvarda Kuka krājumu Vadi, kas uzrunā ar oriģinālu poētisko domāšanu un daudzveidīgu rakstību, kaut cauri grāmatai nenotur vienādu dzejiskās intensitātes latiņu. Grāmata apsveicami demonstrē formas dažādību — autors pārsvarā raksta brīvajā pantā, taču viegli iejūtas arī dzejprozā un — mazāk viegli — atskaņotās vārsmās (dzejolī ar atskaņām (32—33) parādās sabalsojumi, kas balstās tikai patskaņu tuvībā: laikā/skaipā, glabātas/pagātne, vietās/iesākts). 

Kopumā iespējams izšķirt divas Kuka rakstības līnijas. Viena no tām — neikdienišķā tēlainībā balstīti dzejoļi, kuri vēsta par kādu tēmu ārpus sevis. Šie ir arī krājuma labākie dzejoļi (piemēram, Arlabunakti, draudziņ (30), Solījumi, kurus nepildu (31), Mēs runājām par pasta pūcēm… (42)), tāds ir arī 23. lappuses dzejolis prozā, kurā lieliski izmantots pārnesums — «Laiku pa laikam stāstījums // pārtrūkst». Otra līnija ir dzejoļi, kuru tematiskajā fokusā ir pats dzejolis, proti, valoda un tās robežas. Šie dzejoļi lasāmi kā sava veida eksperimentēšana ar izteiksmi un pārdomas par dzejas iespējām (TEV PAR GODU (16), silts (18), pieskāriens logotips (20), braukšu ar nā-mo (49)). Tomēr šī otrā veida tekstu izgājieni ir pārāk piezemēti, lai tos uzskatītu par aizraujoši radikāliem, sevišķi, ja salīdzina ar Eināra Pelša poētiku vai jebkuru citu nopietnu konceptuālistu.

Viens no Kuka iemīļotajiem paņēmieniem ir personifikācija. Daudzviet grāmatā dažādi priekšmeti vai parādības tiek antropomorfizētas: «Špicka (..) gaida» (35), «salu simti cits citu vairs nesaprot» (37), «Tu elpoji kā tējas maisiņš» (45), «Lauks ber graudu mandalu» un «mežmala no pleca novelk pirmo lencīti» (46) u. c. Meklējot savu rokrakstu, Kuks apzināti vai neapzināti izvēlējies šo mākslinieciskās izteiksmes līdzekli kā firmas zīmi, un rezultāts ir pārsteidzoši, svaigi, neikdienišķi veidojumi, kas robežojas ar viegli sirreālu izteiksmi.

Tomēr vietām Kuka tēlainība draud kļūt pārāk komplicēta, pārāk neikdienišķa, it kā autors pārcenstos, krāmēdams vienu tropu virsū otram. Šāda metaforika, protams, joprojām ir oriģināla, bet sausais atlikums diemžēl ir lieki apgrūtināta uztveramība. Piemēram, rindas dzejolī Apgaita: «Ielas saistaudi atdod spalvai roku kā / mīlošs saimnieks un dejo / līdz sagriežas galva un krīt» (22). Šeit trīs rindās sablīvēta metafora, personifikācija, salīdzinājums un hiperbola. Jau sākotnējo tēlu — ielas saistaudus — ir grūti vizualizēt, bet tad uzreiz lasāms, ka šiem saistaudiem vēl ir roka, ko pasniegt kā mīlošam saimniekam, un galva, kurai reibt, un implicētas kājas, ar kurām dejot un no kurām krist. Sarežģītas konstrukcijas pašas par sevi nav nekas slikts, bet tās nostrādā tikai tad, kad tēli ir precīzi, proti, kad līdzība ir balstīta atpazīstamā pamatā. Cilvēciskoto ielas saistaudu piemērā (un citās grāmatas vietās) precizitāte zūd, jo līdzību bāzi nevar atšifrēt, tā, šķiet, nav nedz vizuāla, nedz jēdzieniska, nedz pat fonētiska, bet gan sakņojas dzejnieka iztēlē. Iztēlē, kas nenoliedzami ir bagāta, bet kas vietām vēl tiek artikulēta neveikli. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu