Interneta attīstība reģionos – laipojam starp vajadzībām bez skaidra plāna

Ilustratīvs attēls
Guntars Krasovskis, LPS padomnieks informācijas tehnoloģiju jautājumos
Print Friendly, PDF & Email

Aizvadītais gads pandēmijas ēnā ir vēlreiz pierādījis, ka darba un privātā dzīve mūsdienās ir ļoti atkarīga no ātra un stabila interneta. Un tā loma nākotnē tikai pieaugs. Ja līdz šim spējām pieciest trūkumus, tagad kļūstam neiecietīgi, ja nevaram paveikt ikdienas darbības tikai tādēļ, ka interneta savienojums nav pieejams vai nav pietiekami labs. Priecē fakts, ka dzīve pandēmijā ir veicinājusi Latvijas iedzīvotāju interesi par pārvākšos no galvaspilsētas un attālākām teritorijām, taču, ja agrāk viens no pamatnoteikumiem, izvēloties jaunu dzīvesvietu ārpus Rīgas, bija labas infrastruktūras esamība, tagad šajā sarakstā vienu no pirmajām pozīcijām ieņem ātrs un stabils internets, ko šobrīd nodrošināt reģionos ir izaicinoši.

Lai novērstu Covid-19 krīzes radītos zaudējumus, atjaunotu ekonomiku un palīdzētu visai sabiedrībai pielāgoties jaunajiem apstākļiem, Finanšu ministrijā izstrādāts un Eiropas Komisijai izskatīšanā iesniegts arī Latvijas Atveseļošanas fonda plāns, kurā paredzēts atbalsts arī Digitālās transformācijas jomā. Taču vai finansējumu mācēsim ieguldīt, domājot ilgtermiņā un nodrošinot ātra un stabila interneta pieejamību reģionos?

Ja atskatāmies uz iepriekš realizēto 62 miljonu vērto Platjoslas projektu, kurā tika izbūvēti “vidējās jūdzes” pieslēguma punkti, redzam, ka faktiski tas ir izpildīts, bet praktiski pietrūkst noslēdzošo soļu, kas tiešām veicinātu interneta pieejamību reģionos tā gala lietotājiem.

Brīdī, kad norisinājās “vidējās jūdzes” ierīkošana, pašvaldībām bija jānodrošina telpas, apsaimniekošana un jāinvestē savi līdzekļi, taču realitātē – šodien optikas skapis stāv aiz slēgtām durvīm un netiek izmantots.

Būtībā esam situācijā, kad trīs ceturtdaļas darba ir paveikts un mēs šos risinājumus varētu izmantot ilgtermiņā, taču nav skaidrs, kā nodrošināt to pieeju gala patērētājam. Redzam potenciālu izmantot tehnoloģijas jau tagad, taču tās stāv mums aiz sienas, un nav iespēju tās likt lietā, lai veicinātu reģionu attīstību. Nepieciešams rast risinājumu, lai pašvaldības varētu veicināt optiskā tīkla pieejamību gala lietotājam, piemēram, valsts subsīdijas vai kāds cits atbalsta mehānisms, lai ar tā palīdzību arī reģionos var sekmēt kvalitatīva interneta pieejamību. Jo skaidrs ir viens – maz apdzīvotos reģionos komersantiem pašu spēkiem izmaksas uz vienu adresi ir pārāk augstas un to atmaksāšanās periods sniedzas pat gadu desmitos. Jo tālāk no vidējās jūdzes mezgla, jo lielāka summa. Savukārt, ja nebūs piekļuves stabilam un uzticamam internetam – reģionos dzīvotgribētāju būs arvien mazāk, bet atlikušajiem infrastruktūras izbūve kļūs arvien dārgāka un dārgāka, veidojot sava veida apburto loku.

Problemātiskāku situāciju pašlaik rada fakts, ka līdz ar reģionālo reformu pašvaldību teritorijas būs vēl lielākas. Līdzekļu, lai uzturētu un attīstītu infrastruktūru visos novadu un pagastu centros, visticamāk, nebūs. Pašvaldībām neizbēgami būs jāsadarbojas ar komersantiem, lai līdz gala patērētājam ievilktu ātru un stabilu internetu. Tāpēc, lai veicinātu jau esošā izbūvētā platjoslas tīkla izmantošanas iespējas, ir jāveido valsts, pašvaldību un komersantu sadarbība, kas nodrošinātu savstarpējo izdevīgumu un investīciju plānošanu.

Šobrīd valstij nav ilgtermiņa stratēģijas šajā jautājumā. Lai arī Elektronisko sakaru nozares attīstības plānā ir iezīmēti scenāriji, tas viss kopumā izskatās pēc atveseļošanās finansējuma apgūšanas plāna, nevis pēc nozares attīstības plāna. Esam pauduši viedokli, piedalījušies publiskajās apspriešanās un viedokļu apmaiņās, kā arī organizējuši vairākas apspriedes par platjoslas projektu un tā ietekmi uz reģionālo attīstību, taču pagaidām bez redzamiem rezultātiem.

Mūsu iebildumi ir par to, ka daudzviet pat pilsētu teritorijās pie esošā tīkla un iekārtu kapacitātes, bāzes torņu un klientu skaita, iedzīvotājiem netiek nodrošināts šobrīd noteiktais interneta ātruma pats minimums, kas ir 100 Mb/s.

Nemaz nerunājot par to, ka būtībā pašlaik standarts jau ir audzis 10 reizes līdz 1 Gbit/s. Likumsakarīgi – lai nodrošinātu kvalitatīvu interneta pieslēgumu līdz pat gala patērētājam, arī reģionāli būtu jāatrod instrumenti, kā pašvaldībām veicināt platjoslas pieejamību.

Tāpat uzsveram, ka mācību procesa kvalitatīvai norisei katrā vispārējās izglītības iestādē ir jābūt augstas veiktspējas stabilam pieslēgumam un sakārtotam iekšējam tīklam. Tas veicinātu mācību interaktivitāti un skolēnu interesi un patiku pret mācību procesu. “Pēdējās jūdzes” plāni būtu jāpārskata, lai nodrošinātu valsts līmeņa platjoslas mācību tīklu, kas ietvertu pilnīgi visas mācību iestādes bez izņēmuma un paredzētu to pieslēgšanu šim tīklam, kā arī mājsaimniecību nodrošināšanu ar atbilstošas kvalitātes pieslēgumiem.

Svarīgs aspekts ir ilgtermiņa domāšanas trūkums – mēģinām aizlāpīt caurumus, bet neredzam lielo bildi. Vitāli trūkst sadarbības starp komersantiem, pašvaldībām un valsti.

Viens no galvenajiem iemesliem tam ir nozares sadrumstalotība. Mums ir trīs nozaru ministrijas, kas ir atbildīgas par IKT jomas attīstību valstī. Satiksmes ministrija atbild par sakaru tīkliem un infrastruktūru, Ekonomikas ministrija rūpējas par komersantu digitālo labklājību, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija virza publiskās pārvaldes digitalizāciju. Katrai no tām ir sava dienas kārtība, kas gala rezultātā rada nekoordinētas un neplānotas rīcības ilgtermiņā. Ja sadarbība nenoris ministriju starpā, tad kā mēs varam gaidīt, ka tas veicinās komersantu un pašvaldību iesaisti? Komersantu interese primāri ir tajā, cik liels iedzīvotāju skaits būs “gala lietotāji”, taču, ja attīstības plānu veidotu integrēti ar reģionu attīstību kopumā, tas rastu atbildes uz daudziem komersantu jautājumiem nākotnē.

Lai veicinātu kopsadarbību, mēs jau tagad varam veikt ieguldījumus un izstrādāt paredzamus nākotnes sadarbības modeļus, bet to mēs nenolasām satiksmes nozares attīstības plānā.

Rādīt ar pirkstu uz citiem un meklēt vainīgo ir vieglākais scenārijs, taču tas nerisina problēmu. Valstiskā līmenī ir jārada auglīga vide, kas veicinātu sadarbību ar visām ieinteresētajām pusēm – pašvaldībām, komersantiem un valsti. Svarīgs aspekts ir arī reģionālās attīstības plāna trūkums, mēs ilgtermiņā neprotam piesaistīt un atbalstīt cilvēkus, kuri dzīvo attālākos Latvijas reģionos. Lai neteiktu vairāk – mēs cilvēkus dzenam prom no reģioniem ar dažādiem ierobežojumiem, transporta trūkumu, skolu slēgšanu, interneta neesamību.

Nākotne ir jāveido tagad. Jāsāk ar infrastruktūras izveidošanu, tikai tādā veidā mēs varam uz nākotni skatīties droši un plānot arī citus ar to saistītus reģionālās attīstības aspektus. Tieši tāpat kā mums ir vajadzīgi ceļi, lai pārvietotos, mums ir vajadzīga sakaru infrastruktūra, lai uz tās bāzes mēs varētu attīstīt šo teritoriju.

Psihologi apgalvo, ka kompromiss ir vissliktākais no vienošanās veidiem, jo mēs izejam no situācijas, kad abas puses ir neapmierinātas, neviena nav ieguvusi to, ko tā ir kārojusi. Taču no otras puses, tas ir vienīgais iespējamais veids, lai tomēr sēstos pie galda un runātu, meklētu kopējos saskarsmes punktus un uz tiem balstītu tālāko sadarbību.

Mums kopīgi ir jāiet uz valstiskas politikas veidošanu, ir kopīgi jāmeklē finansējumi un jāveido ilgtermiņa attīstības iespējas. Pieejamais finansējums beigsies un, ja mums nebūs tālāka plāna, ko iesāksim pēc tam? Pašiem mums budžetā šādu sadaļu nav. Neviena no pašvaldībām nebūs tik finansiāli spēcīga, lai uzņemtos “pēdējās jūdzes” izbūvi tikai uz saviem pleciem.

Ja neradīsim iespēju nolikt malā individuālās ambīcijas un neizveidosim kopīgu un uz attīstību orientētu ilgtermiņa stratēģiju, kurā iesaistīta valsts, pašvaldības un komersanti, tad arī pēc šī Atveseļošanās fonda finansējuma izmantošanas mēs paliksim ar noputējušām optikas kastēm aiz aizslēgtām durvīm.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu