Gunita Nagle izpētījusi, kāpēc tik lēni virzās uz priekšu 105 miljonus vērtā deinstitucionalizācijas programma
Par valsts briedumu un morāles līmeni var spriest pēc tā, kā tā gādā par sabiedrības visvājākajiem un neaizsargātākajiem locekļiem. Pie šīm grupām noteikti ir pieskaitāmi gan bērni, kas dažādu apstākļu dēļ palikuši bez vecāku gādības, gan cilvēki, kuriem fiziski vai garīgi traucējumi nekad neļaus pilnībā pašiem rūpēties par sevi. Padomju laikā un arī ilgus gadus pēc neatkarības atgūšanas par šiem cilvēkiem tika uzdots gādāt bezpersoniskām, dažkārt arī nežēlīgām institūcijām — bērnunamiem un sociālās aprūpes centriem. Taču pēdējos gados gan sabiedrība, gan valsts ir sapratusi — šī sistēma ir kardināli jāmaina, ja vēlamies izturēties cilvēcīgi pret tiem, kuriem tik ļoti ir vajadzīga citu cilvēku palīdzība.
Tad kāpēc ir tik grūti ieviest «deinstitucionalizācijas» plānu, kura mērķis ir nodrošināt līdz šim bērnunamos un pansionātos dzīvojošiem cilvēciskākus apstākļus? Par šo svarīgo tēmu sarunājas Ir žurnālisti Gunita Nagle un Pauls Raudseps.
Papildus regulārajam Šķiltavas iknedēļas diskusiju raidījumam tagad iznāk arī speciālizlaidumi, kuros padziļināti apspriežam tēmas, kam veltīta īpaša uzmanība pētniecisko rakstu sērijās žurnālā Ir. Podkāsts ir pieejams Ir.lv, Spotify, Apple un Google Podcasts.
Labākais veids, kā atbalstīt šo podkāstu — abonēt Ir.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
Pagaidām nav neviena komentāra