Kocenieki un tāsenieces pierāda Kivirehka spēju savērpt fantastisku stāstu arī nelielā apjomā
Igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka jaunā grāmatiņa ir tieši tik vilinoša, lai radītu pirmo bērnības traumu. No citiem viņa darbiem, kas rakstīti pieaugušajiem un pieejami latviski, šķiet, vēl tikai stāstu krājuma Skaistais dzīvnieks izteiksmīgais dibens varētu piesaistīt vecāku grāmatplaukta pārlūkotāja uzmanību. Bet Kocenieku un tāsenieču mazais formāts un krāšņi groteskās Andresa Rehu ilustrācijas var izrādīties neatvairāma kombinācija jaunajam lasītājam, kurš varbūt jau ir iemīlējis Kaku un pavasari vai Oskaru un lietas.
Un kas viņu tur sagaida? Mūsdienās pārcelta parodija par 19. gadsimta rakstnieka, Kalevalas autora Frīdriha Reinholda Kreicvalda pasaku (tā lasāma arī grāmatas sākumā), kurā sīkstulis pārdod dvēseli velnam, lai iegūtu kalpus, kas strādās bez rimtas un par baltu velti. Kivirehka darbā kocenieki un tāsenieces tiek izcelti šaisaulē cildena mērķa vārdā — lai nodrošinātu Baltijas ceļa nepārtrauktību. Taču tālākais stāsts ātri vien noiet no sliedēm tieši tik asiņaini smieklīgā veidā, lai būtu neatvairāmi pievilcīgs ikvienam desmitgadniekam ar dzīvu iztēli. Un pēc tam vēl ilgi rēgotos viņa sapņos un vēlākajās atmiņās.
Dažiem lasītājiem šis apraksts varbūt atsauks atmiņā savulaik vēl Latvijas Avīzes izdoto Kivirehka romānu Rijkuris jeb Novembris, kura pamatā bija šī pati leģenda par burvju kalpiem jeb kratt. Tikai Koceniekos un tāseniecēs darbība notiek mūsdienās, tāpēc te nav nekā no tautas pasakās un anekdotēs iecienītās augstāku spēku izāzēšanas. Tiesa, arī morāli no šīs grāmatas izlobīt daudz grūtāk nekā no Kreicvalda pasakas, kas beigu beigās sniedz mūsu pašu Pasakai par vērdiņu līdzīgu pamācību. Tā vietā šeit ir vienkārša gurķošanās, ko neiespējami izlasīt citādi kā vienā rāvienā un ar platu smaidu uz lūpām.
Kivirehka versijā burvju kalpi ir kā no etnogrāfiskā muzeja ilustrācijām izkāpuši igauņu dēli un meitas. «Linmatainas meitenes, bizes līdz ceļiem. Platiem pleciem puiši, mati atsukāti atpakaļ. Visiem mugurā tautastērpi, it kā viņi grasītos doties uz Dziesmu svētkiem.» Pamazām viņi iemācās saplūst ar pārējo tautu, bet arī pie šīs potenciālās metaforas autors nekavējas — Kocenieki un tāsenieces pamatā ir un paliek tāda kā komiska dziesmiņa klausītāju uzjautrināšanai. Dziļu domu vietā stāsts strauji kāpina apgriezienus, vēstītājam meklējot savā vaļā pasprukušos velna sūtņus, līdz grāmata nonāk pie visnotaļ paredzamas, taču tāpēc ne mazāk tīkamas kulminācijas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.