Pārņēmis no vecākiem zemnieku saimniecības vadību, Jānis Razminovičs vispirms kopā ar sešiem domubiedriem nodibināja kooperatīvu Piebalga, tad no Nīderlandes atveda 25 Holšteinas šķirnes teles. Saimniecības ganāmpulks nu palielinājies gandrīz astoņas reizes, bet kooperatīva gada apgrozījums pārsniedz piecus miljonus eiro
Jāņa vecākiem Jaunpiebalgas pagastā bija pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem visai tipiska saimniecība. Ap desmit slaucamu govju, padzīvojusi tehnika, darba daudz, bet Lejas Jēcu ienākumi pieticīgi. Jānis, cik spēja, palīdzēja, taču naudu pelnīja mežizstrādē. «Tolaik laukos tā bija gandrīz vienīgā iespēja kaut ko nopelnīt. Piena nauda bija jāgaida 3—4 mēnešus, un vēl novērtēja kā bezšķiru, lai varētu maksāt zemāku cenu, kaut mamma strādāja ļoti rūpīgi un piena kvalitāte bija laba,» pārstrādātāju diktātu un zemnieku bezspēcību atceras Jānis.
Kā aizstāvēt savas intereses un panākt, ka piena kombināti izejvielas ražotājus uztver kā līdzvērtīgus partnerus? Razminovičam atbilde bija skaidra — jāveido kooperatīvs, taču ar domubiedru atrašanu negāja viegli. «Pagrūti jau mums, zemniekiem, iet ar sadarbību. Katrs radis būt noteicējs savā saimniecībā, un tad vēl tā izdaudzinātā piebaldzēnu sāncensība — ka tik kaimiņam nav vairāk vai labāk nekā man,» smaidot klāsta Jānis.
«Dibinot kooperatīvu, personīgās ambīcijas bija jāliek malā un jāvienojas par kopēju lietu un, galvenais, vienādiem nosacījumiem visiem dalībniekiem. Pārsteidzošā kārtā mums tas izdevās, un uzreiz arī vienojāmies, ka neatkarīgi no saimniecības lieluma un slaukuma apjomiem cena par pienu visiem dalībniekiem būs vienāda.»
Tas izrādījās tālredzīgs lēmums, jo 15 gadu pastāvēšanas vēsturē Piebalgā neatrisināmu domstarpību un skaļu strīdu nav bijis. Savukārt biedru skaits un realizētā piena daudzums stabili audzis.
Pussolīši laukos neder
Pārņemot Lejas Jēcu vadību, precīzi izskaitļota biznesa plāna par sasniedzamo saimniekošanas mērogu Jānim nebija. Toties bija praksē gūta pārliecība, ka senais teiciens «darbs ceļ vīru» ir dzīves moto, kas nepieviļ. Gāja soli pa solim. Pārbūvēja un paplašināja bijušo kolhoza teļu kūti, veidoja ražīgu ganāmpulku. Gandrīz visām sākotnēji atvestajām «holandietēm» piedzima teles, un 2009. gadā Lejas Jēcos bija 40 slaucamu govju, vēl pēc dažiem gadiem jau 100.
«Jānis ir riskētājs — ja kaut ko izdomā, tad iet uz priekšu maksimāli platiem soļiem. Pussolīši viņam neder,» sarunā iesaistās Jāņa dzīvesbiedre Māra.
«Kad tikām līdz 100 govīm… Sākumā šķita, ka tas ir daudz. Tolaik vēl slaucām piena vadā — ražība zema, laika patēriņš liels. Bet uzstādījām jaunu, ērtu slaukšanas zāli, ieviesām digitālo fermas menedžmenta sistēmu, pirms pieciem gadiem iegādājāmies barošanas robotu un sapratām, ka pie simt piena devējām neapstāsimies,» izaugsmi iezīmē Māra.
Jānis ik rītu (arī brīvdienās) sāk ar apgaitu kūtī, pārliecinās, vai barošanas robots nav «uzkāries» un slaukšanas zālē viss kārtībā. Pārrunā ar strādājošajiem dienas darbus un kāpj savā jaudīgajā Fendt traktorā, lai sapļautu lopiņiem barību un darītu citus saimnieka darbus. Māras pārziņā ir fermas menedžments. Proti, katrai gotiņai pie kājas ir piestiprināts responders. Ienākot slaukšanas zālē, dators to nolasa, un informāciju par katras raibaļas izslaukumiem, pašsajūtu un vēlmēm (ja meklējas) Māra redz un analizē savā datorā.
Patstāvīgas meitenes
Lejas Jēci ir bioloģiska saimniecība ar šādam darbības veidam augstu vidējo izslaukumu, 8—9 tūkstoši kilogramu no govs gadā. Zāli un skābbarību lopiņiem sagādā paši, bioloģisko spēkbarību pērk no Dobeles Dzirnavnieka. Ja tīrumus regulāri pārsēj un tajos iestrādā kūtsmēslus, zāle aug griezdamās arī Piebalgas pakalnos. Ir iecere izmēģināt kukurūzas audzēšanu, tikai jāatrod veids, kā šī raženā un vērtīgā auga sējumus pasargāt no nezālēm. Tā kā bioloģiskajās piensaimniecībās sojas un rapša piedevas nelieto, kukurūza būtu vērtīgs papildinājums gotiņu ēdienkartē.
Taču, kolīdz sākam spriest par izslaukumu kāpināšanas rezervēm, Māra strikti nosaka: «Rekordi nav mūsu pašmērķis. Govs tomēr ir dzīva būtne ar raksturu un izdarībām, par kurām var gan skaisties, gan pasmieties. Meitai ir savas mīlules kūtī, un nostrādināt lopiņus, lai varētu lepoties ar rekordiem, noteikti negribam.» Jānis piekrītoši māj ar galvu. No biznesa viedokļa — jā, govs ir ražošanas līdzeklis, taču dzelžaina orientācija tikai uz cipariem lopkopībā īsti neiederas.
Lejas Jēcos govis iet ganīties. Tāpēc, braucot uz Jaunpiebalgu, jau raudzīju ainiņas, kā tikšu pie šiem laikiem retiem kadriem ar piena devējām zaļos pakalnos. Jānis un Māra par šo fotoieceri smaidot plāta rokas, viņu govis ir patstāvīgas meitenes un pašas izvēlas, kā labāk. Kad gaiss dzestrāks, dodas pastaigās gar Gaujas krastu, bet dienas vidus karstumā tomēr labāk jūtas ēnainā kūtī ventilatoru tuvumā. Tā nu ganībās izdodas uzņemt tikai divas tropiska klimata cienītājas.
Krīzes amortizators
Kooperatīvu Piebalga Razminovičs vada jau 15 gadus, kopš tā dibināšanas. Kā pats atzīst, praksē ir pārliecinājies, ka šāda apvienošanās dod zemniekiem stabilitāti un plašākas iespējas modernizēt saimniecību. Bet, ja piens, kā tagad, ir pieprasīts un pārstrādes kombināti vai uzpircēji ir gatavi vai uz rokām nēsāt lielāka ganāmpulka saimniekus, kam gan vajadzīgs kooperatīvs? «Tā ir īstermiņa domāšana,» attrauc Jānis. «Var jau rauties lepnā vientulībā, bet, uznākot krīzei, esi neaizsargāts. Kooperatīvā tomēr spējam cenu kritumu amortizēt un iepriekšējām krīzēm tikām pāri bez lieliem satricinājumiem. Kāpēc arī attīstītajās valstīs Vācijā, Austrijā zemnieki turas kooperatīvos? Ne tikai tāpēc, ka vectēvs piedalījies tā dibināšanā. Galvenais iemesls tomēr ir drošība, ilgtspējība.»
Apvienošanās ir arī izdevīga. Piebalga ir iegādājusies piecas piena mašīnas, kas slaukumu nogādā pārstrādei Cesvaines pienotavā. Teritorija plaša — kooperatīva dalībnieki ir Jaunpiebalgā, Drustos, Raunā, Ērgļos, arī Ošupē un Barkavā Madonas pusē. Īpaši šo pakalpojumu novērtē mazo saimniecību īpašnieki. Ja esi patālāk no maģistrālēm, maz cerību, ka savācējs līkumos pie tevis pēc pārsimt litriem piena. Kooperatīvam ir sava noliktava, un tas veic vienotos veterināro medikamentu, spēkbarības un citu saimniecībām nepieciešamo preču iepirkumus. Iznāk lētāk, un ražotāji ar kooperatīvu sadarbojas labprāt.
Piebalga piedāvā arī grāmatvedības pakalpojumus, neatsaka, ja kādam no dalībniekiem, kā parasts karstākajā darba laikā, gadījusies nopietna tehniska ķibele, kas steidzami jānovērš.
Kas jāliek aiz auss
Viena no iespējām radīt darbavietas un noturēt cilvēkus laukos ir pārstrādes attīstība. Arī Piebalgā ideja par savu kooperatīva ražotni ik pa laikam tiek cilāta. Taču, kā atzīst valdes priekšsēdis, nav māksla paņemt kredītu, sapirkt iekārtas un piegādāt veikaliem vēl viena ražotāja Krievijas vai Holandes sieru. Viņa vērtējumā Latvijā vienīgi Straupes piens ir labais piemērs, kad zemnieku kooperatīvs spējis veiksmīgi attīstīt savu pārstrādes uzņēmumu un ieņemt stabilu vietu piena produktu tirgū. «Ja ir labs sadarbības partneris, kā mums Cesvaines piens, nav vajadzības uzņemties papildu riskus un lauzties iekšā nozarē, ko tik labi nepārzinām,» secina Razminovičs. Vasarā Piebalga uz Cesvaines pienotavu vidēji dienā nogādā 80 tonnas piena, un uzņēmuma gardie sieri, biezpiens, sviests, bioprodukti pamatā top no piebaldzēnu slaukuma. «Ja jau Cesvaines produkciju pērk un slavē, tātad piegādājam viņiem labu pienu,» palepojas Jānis.
To, ka arī pieredzējušiem piensaimniekam aizvien ir, ko mācīties un pilnveidot ikdienas darbā, Lejas Jēcu saimnieki pērn pārliecinājās, iesaistoties inovāciju projektā, kas paredz probiotiķu (labās baktērijas, kas uzlabo vēdera darbību un stiprina imunitāti) iegūšanu no siera un biezpiena suliņām. Zinātnieki analizēja barības sastāva ietekmi uz piena kvalitāti, deva ieteikumus izmaiņām govju turēšanā un barošanā. Jānis atzīst, ka sajūtas bijušas divējādas. Sākotnēji ne visai paticis, kad pētnieki, kuri iepriekš labi ja pāris reižu ir pabijuši govju kūtī, norādīja viņam, kā strādāt labāk. Taču drīz vien atskārtis, ka katrs skatījums no malas ir vērtīgs, jo palīdz ieraudzīt nepilnības, kas pašam ikdienas rutīnā paslīd garām nepamanītas. «Zemniekam ir svarīgi, lai mūsu piena kombinātu produkcija būtu pieprasīta ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas tirgū. Jauni, veselīgi piena produkti ir perspektīvs virziens. Mūsu uzdevums — nodrošināt nemainīgi stabilas kvalitātes piena piegādi ražotājiem. Lai to sasniegtu, zinātnieku ieteikumi jāliek aiz auss.»
Jānis lēš, ka plašumā iešanas posms Lejas Jēcos noslēdzies un nu vairāk jāpievēršas dažādiem uzlabojumiem, kas atvieglo dzīvi pašam un strādniekiem. Brīvas zemes arī Piebalgas pusē vairs nav, taču, atjaunojot meliorācijas grāvjus, ierīkojot noteces sistēmas, zālājiem var iekopt ūdenī grimstošas pļavas vai mežu malas, ko Jānis arī «brīvdienās atpūšoties» labprāt dara. Šovasar izmēģinājis un pārliecinājies, ka, piesaistot pakalpojumu sniedzējus ar savu tehniku, var raiti sagādāt kvalitatīvāku barību ziemai. Lielāku ganāmpulku par 200 slaucamām govīm Razminovičs gan neplāno. «Dažkārt iedomājos — kam vajadzīga tā nemitīgā dzīšanās pēc lielākas saimniecības un peļņas? Skrien, raujies, ķer tā, it kā grasītos dzīvot 300 gadus! Priecīgāka dzīve tomēr ir, ja darba lauks pārskatāms un ir laiks cilvēcīgām attiecībām gan ar apkārtējiem, gan ar lopiņiem,» piebaldzēna atziņas izklāsta Jānis.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Patīk darboties, strādāt, no rītiem izstaigāt kūti, saplānot dienas darbus. Patīk dzīvnieki. Ir gandarījums par ielabotiem tīrumiem, kas iepriekš bija slīkšņa. Kārtīgs dzinējspēks ir kooperatīva biedri un viņu idejas, kas liek meklēt jaunas attīstības iespējas.»
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Paļaušanās tikai uz pašu pieredzi un zināšanām, neieklausoties citu padomos. Ir bijis tā, ka cilvēks iesaka jēdzīgu lietu un es klausos, bet nedzirdu, jo pašam šķiet, ka zinu labāk. Paiet laiciņš, un saproti — vajadzēja ieklausīties.»
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Priecāties par to, kas ir, un nevaidēt par to, kā nav. Nekad nenolaist rokas un prast sadzirdēt citu ieteikumus.»
Pagaidām nav neviena komentāra