Ilustrācija — Rebeka Lukošus
Baisākais, ko esmu dzirdējis pēc romāna Meklējot Ezeriņu pabeigšanas, laikam bija jautājums — kuru rakstnieku tad ņemsi tālāk? Paldies, nevienu. Nebija tāda plāna — kļūt par rakstnieku rakstnieku. Pat gribas atsperties un pārcelties uz brīvāku tematu un izteiksmi, mūsdienīgāku laiku. Zinot, ka šajā telpā vairs neatgriezīšos, gribas to pietiekami sakopt. Nesteigties projām. Ir doma mierīgākā brīdī vēl apkopot piezīmes par Ezeriņa rakstības paņēmieniem.
Domuzīmē publicētais stāsts ir tāds papildu epilogs pēc 2,5 manas dzīves gadiem kopā ar Ezeriņu. Tas neiekļuva romānā, jo rakstīšanas brīdī bija tikai Plēšu Kārļa tēls — galvu pārpūlējis students, kurš nāk uz skolu paēst zupu. Tam apkārt nebija stāsta, bet tas turpināja «grozīties» un gribēja uz papīra. Šajā pavasarī atklājās, ka etnogrāfiskās ekspedīcijās pēc nostāstiem ir vērts doties pat mūsdienās, Alūksnes pusē uzķērās nostāsts par akmeni mājas pamatos, kurš pamazām nogrimis. Atlika tikai sagaidīt kādu, kas vēlas un pieprasa rakstniekam iesniegt stāstu.
