Madonas alus ir kā tāds omulīgs mājastēvs, kurš necenšas viesus pārsteigt, kā īpaši izrādoties. Drīzāk tas rāmi un neuzkrītoši rada tik jauku atmosfēru, ka gribas uzkavēties. Tāpēc vieta pie galdiņiem brūža vasaras terasē Praulienas Bodniekos jārezervē savlaicīgi
Ceļš līdz savai alus darbnīcai Edgaram Zaharovam bija līkumots kā netālu plūstošā Aiviekste. Iepriekš viņš, kā pats saka, tirgoja atkritumus, proti, piegādāja tuvējiem kaimiņiem austrumos stiklu otrreizējai pārstrādei. Veicās labi līdz brīdim, kad uznāca ekonomiskā krīze. «Kad ukraiņu grivnas vērtība pret eiro kritās vairāk nekā trīs reizes, viņi vairs nespēja samaksāt par jau piegādāto stiklu. Bija divas iespējas — tiesvedība, kas ilgtu bezgalību un, visticamāk, beigtos bez rezultāta, vai barters. Nospriedu, ka daudzi vagoni ar tukšām alus pudelēm ir labāks variants par bezcerīgu tiesvedību,» rāmi malkojot medalu, savus krīzes menedžmenta labirintus atceras Edgars.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.