Valdības restarta ministri

Saeima 3. jūnijā apstiprināja amatā vienu bijušo un trīs jaunus ministrus četru partiju valdībā, kurā vairs nav partijas KPV LV. 4. jūnijā tiešsaistē iztaujāju iekšlietu ministri Mariju Golubevu (A/P), labklājības ministru Gati Eglīti (JKP) un izglītības ministri Anitu Muižnieci (JKP). Visiem trim sākumā uzdevu trīs vienādus jautājumus, tad papildus katram ministram uzdevu dažus par viņa jomas un politiskajām aktualitātēm.

 

Iekšlietu ministre Marija Golubeva: “Kā zinām, seksisms, protams, pastāv gan sabiedrībā, gan Saeimā”

 

Kas būs jūsu svarīgākie paveiktie darbi, kurus vēlētājiem vērtēt, ja valdība nostrādās līdz Saeimas vēlēšanām?

Vispirms man gribētos ielikt pamatus mūsdienīgai, efektīvai apmācības un izglītības sistēmai dienestiem. Pie tā ir strādāts, cik es saprotu, ir bijusi darba grupa, bet man jātiek tālāk ar šo, un šim modelim ir jābūt tādam, kas atbilst vislabākajiem, mūsdienīgiem principiem, kā notiek policistu apmācība visas karjeras garumā un kā notiek izglītība pirms karjeras. Bet, protams, ņemot vērā gan to, ka mēs esam maza valsts, un mums jāskatās uz līdzīga izmēra attīstīto demokrātisko valstu praksi šajā jomā, gan arī ņemot vērā tos uzdevumus, kas specifiski Latvijā ir šiem dienestiem. Tas ir viens jautājums, pie kura es gribu ļoti nopietni strādāt.

Tad ir, protams, jāstrādā pie darba apstākļiem gan policistiem, gan ugunsdzēsējiem, gan citiem dienestiem, kur ir šausmīgi novecojusi tā materiālā infrastruktūra. Ir daži darbi uzsākti, bet jāturpina jaunus darbus veidot šajā jomā un jācenšas veidot cilvēkiem tādus apstākļus, kuros viņi var strādāt kā mūsdienīgas sabiedrības vajadzībām atbilstoša iekšlietu sistēma, kas diemžēl arī dēļ ierobežotiem resursiem ne vienmēr ir noticis līdz šim. Tā ir ļoti liela prioritāte, un tā, protams, arī prasa noteiktus līdzekļus.

Nu, un pakāpeniski jāstrādā pie atalgojuma, jo atalgojums ir viens nosacījums, lai paturētu šajā sistēmā profesionāļus, lai viņi neaizietu vai nu uz ārzemēm, vai nu uz privāto sektoru, vai uz citiem… Piemēram, ir labi, protams, ka uz bruņotajiem spēkiem iet labi cilvēki, bet dažiem labiem cilvēkiem būtu labi palikt arī iekšlietu sistēmā. Un, lai to panāktu, mums attiecīgi viņiem jāveido tāds karjeras modelis un tāds atalgojums, kas būtu salīdzināms valsts pārvaldes atalgojuma ietvaros. Tā ir, protams, svarīga tēma. Es domāju, ka vismaz pamati tam ir jāieliek līdz Saeimas vēlēšanām.

Kas man personiski politiski ir ļoti svarīgi – lai policija, uzlabojot šos apstākļus un apmācības arī strādājošajiem policistiem, būtu spējīga labāk tikt galā gan ar draudiem cilvēku drošībai un dzīvībai, kas rodas vardarbības, tai skaitā ģimenes vardarbības ietvaros, gan arī strādātu labāk ar naida noziegumiem, novērstu tos. Un arī migrācijas jomā man ir ļoti svarīgi, lai mūsu patvēruma meklētāju uzņemšanas sistēma vienmēr būtu gatava jauniem izaicinājumiem, būtu mūsdienīga, stipra, bet arī cilvēciska.

Ko turpināsiet no iepriekšējā ministra darītā un ko mainīsiet, darīsiet citādi?

Domāju, ka tas, kas ir iesākts infrastruktūras jomā – gan attiecībā uz policijas iecirkņiem Rīgā, gan attiecībā uz depo ugunsdzēsējiem – tās visas ir labas lietas, un tām noteikti jāturpinās. Savukārt, kas attiecas uz policistu izglītību, es ļoti iedziļināšos tajā, ko izstrādāja darba grupa un ko piedāvā pašreizējā koncepcija, ko ministrs vēlējās prezentēt, bet droši vien tomēr vēl uzdošu dažus jautājumus par šo koncepciju, lai saprastu, kas ir vislabākais veids, kā mēs varam atbilstoši mūsu valsts resursiem un, kā es jau teicu, mūsu valsts izmēram un mūsdienīgai un labākajai praksei šajā jomā nodrošināt policistu un citu dienestu izglītību un apmācību.

Pēdējā laikā redzējām Saeimas un valdības palaikam diezgan asu pretimstāvēšanu. Jūs un vēl divi jaunie ministri nāk no Saeimas. Vai šis konflikts varētu mazināties?

Ļoti ceru, ka valdība tagad strādās stabilāk, jo tiešām Saeimā bija diezgan bieži pēdējā laikā noskaņoti pret valdības lēmumiem un mēģināja tos labot caur Saeimas balsojumiem. Tas, protams, tā var būt demokrātijā, bet man liekas, ka, ja tas notiek regulāri un ja šajos balsojumos, neatbalstot valdības lēmumus, piedalās arī koalīcijas deputāti vai veselas frakcijas, tad kaut kas nav labi. Un to, es domāju, mēs visi konstatējām. Es ļoti ceru, ka šī pārkārtošanās, kas ir notikusi valdībā, novērsīs turpmāk šo nesadarbību pašas koalīcijas iekšienē. Jo tā noteikti kaitē mums gan pildīt mūsu pienākumus attiecībā uz dažādām politikas jomām, gan arī vienkārši stabili vadīt valsti saskaņā ar kaut kādiem redzējumiem, rīcības plāniem, politikām, un tā tālāk.

Kādi bija partijas apsvērumi, lemjot, kuru deleģēt šim amatam, un kāpēc jūs piekritāt uzņemties šo amatu?

Saruna bija, ka jāvirza šajā gadījumā politiķis, un politiķis, kurš ir gatavs uzņemties atbildību par noteiktu valsts pārvaldes jomu, valdības nozari. Un šajā gadījumā tas bija svarīgs apsvērums tieši tāpēc, ka pašreizējā Saeimas salikumā politisko lēmumu pieņemšana un īstenošana ir ļoti politisks process. Tas nav process, kas var ritēt ļoti mierīgi, secīgi, vienkārši pēc labas rīcībpolitikas principiem – tur bieži jaucas politika. Un, lai varētu arī zināmā mērā nosargāt nozari un pieņemt lēmumus pēc iespējas saskaņā ar rīcībpolitikas vajadzībām, nevis pēc politiskās konjunktūras vajadzībām, ir diezgan būtiski, ka ministrs var šo nozari arī tajā politiskajā laukā aizsargāt, atrast kaut kādu kopīgu valodu ar citiem. Cilvēkam, kurš ir strādājis visu laiku iekšlietu sistēmā, būtu droši vien vieglāk saprast dažas nianses attiecībā uz dienestiem vai vismaz sava bijušā dienesta darbību, bet diezin vai būtu tik viegli atrast ceļu šajā mainīgajā politiskajā ainavā, un to mēs uzskatām par svarīgu.

Esat teikusi, ka šī ministrija jūsu partijai tika koalīcijas partiju sarunās. Bet vai JKP vai NA nemaz nevēlējās sev šo amatu?

Nezinu, ko vēlējās kurš no partneriem, izņemot to, ko esmu dzirdējusi ar savām ausīm, un man nav gadījies dzirdēt no kāda no partneriem – NA vai JKP vadības puses – izteiktu vēlmi [iegūt] sev šo ministriju.

Par iekšlietu vidi ir priekšstats, ka tā ir diezgan noslēgta un, kā tagad pieņemts teikt, “konservatīva”. Kā jūs cerat tikt ar to galā, un ko nozīmē Daniela Pavļuta teiktais, ka ar jūsu nākšanu amatā mēs iegūšot “iekšlietu jomas cilvēcīgo seju”?

Es domāju, ka kolēģis šajā gadījumā atsaucās uz manu apņēmību uzlabot arī policijas un citu dienestu saskarsmi ar iedzīvotājiem tādās jūtīgās jomās kā, piemēram, jauniešu noziedzība, ģimenes vardarbība, darbs ar cilvēktirdzniecības upuriem, darbs ar bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Es tiešām uzskatu par ļoti svarīgu savu uzdevumu nodrošināt, ka šī saskarsme turpmāk ņem vērā ļoti lielā mērā šo visu mērķa grupu, kā lai saka, ne tikai, iespējams, kaut kādus pārkāpumus no šo grupu puses, bet arī to, ka tie ir cilvēki, pret kuriem jāizturas ar cieņu, neatkarīgi no tā, kas tie cilvēki ir. Es negribu teikt, ka agrāk neizturējās, es domāju, ka vairākums policistu arī agrāk izturējās ar cieņu. Bet mēs zinām gadījumus, kad sūdzas cilvēki, kas ir saskārušies ar vardarbību ģimenē, sūdzas cilvēki, kas ir saskārušies ar situācijām, kas ir saistītas ar bērnu, pusaudžu pārkāpumiem, ka pret viņiem izturēšanās nav bijusi ļoti humāna.

Es negribu teikt, ka tā ir kaut kāda sistēmas vispārēja un dziļa problēma. Es cenšos to noskaidrot, un tas paņems kādu laiku, lai noskaidrotu, cik plaši tas izplatīts; iespējams, ka tas nav ļoti izplatīts. Bet es gribu šādus gadījumus novērst. Es gribu, lai šī sistēma strādā ar cilvēkiem arī tad, kad cilvēks ir, teiksim, tajā kontrolējamajā, ierobežojamajā grupā, ar kuru jāstrādā, kā, piemēram, ar bērnu likumpārkāpēju mērķa grupu. Lai būtu tā, ka tomēr tas darbs notiek, ņemot vērā, ka šim cilvēkam vēl jādzīvo, jāveido sava dzīve, lai nekādā gadījumā neierobežotu viņam turpmākas izaugsmes un dzīves iespējas ar to, ka pret viņu izturas kā pret noziedznieku. Te ir visādas lietas, kas jebkuras valsts iekšlietu sistēmā šajā ziņā ir uzlabojamas, un es vienkārši šo redzu kā vienu no savām prioritātēm, tāpat kā pēc iespējas novērst to, ka vardarbības upuri jūtas divreiz vainīgi – ka viņus vaino arī par to, ka viņi ir kļuvuši par upuriem. Tā daļēji ir arī sabiedrības problēma, tā nav tikai iekšlietu sistēmas problēma. Bet ar šīm lietām ir jāstrādā.

Klausoties debates Saeimā pirms ministru apstiprināšanas, vismaz man šķita uzkrītoši, ka jums pārmeta kompetences trūkumu iekšlietu jomā, taču, piemēram, Gatim Eglītim īsti nepārmeta kompetences trūkumu labklājības jomā. Ko tas liecina par deputātu kritērijiem, vērtējot cilvēka piemērotību politiskam amatam?

Kā zinām, seksisms, protams, pastāv gan sabiedrībā, gan Saeimā, un izteikumi par to, ka iekšlietu sistēmā ar maijpuķītēm un ievārījuma burku neko nevar panākt…

Deputāts Možvillo to teica.

Vienalga, kurš tas bija, bet, es domāju, ka, protams, šis citāts zināmā mērā parāda šo problēmu, izpratni par to, ka sievietes ir maigas maijpuķītes, kurām ir sava loma, un vīrieši ir tie stiprie sargi. Es domāju, ka tomēr fizisks raksturojums, kāda kuram ir ķermeņa uzbūve un fiziskais spēks, nav vienīgais, uz ko jāskatās, domājot par valstisku uzdevumu risināšanu. Es ļoti ceru, ka varēšu ar lietišķu, apzinīgu un godprātīgu pieeju savam darbam pierādīt, ka šajā gadījumā tie ir tikai aizspriedumi.

Runājot par policistu izglītošanu, esat teikusi, ka neturēsieties obligāti pie mērķa atjaunot tieši Policijas akadēmiju. Vai varat precizēt, kā esat iecerējusi risināt izmeklētāju izglītošanas iestādes problēmu?

Vajadzētu saprast, ko mēs domājam ar vārdu savienojumu “atjaunot Policijas akadēmiju”. Man liekas, ja mēs ļoti turamies pie nosaukuma, mēs varbūt nedaudz pazaudējam diskusijas jēgu par saturu. Manuprāt, nosaukums ir mazāk svarīgs nekā saturs.

Vai obligāti mūsdienīgas apmācības un mūsdienīga izglītība nozīmē kādu vienu konkrētu struktūru ar vienu lielu, ļoti dārgu ēku? Var būt, ka jā, varbūt, kad iepazīšos pēc pāris nedēļām ar visu informāciju, teikšu, ka šis ir vienīgais ceļš. Bet varbūt var skatīties uz praktiskām apmācībām kā uz prakstiskām apmācībām, kā dažās mazās valstīs tas ir – ka ir apmācību centrs, kurš ļoti mūsdienīgi nodarbojas ar šīm lietām, kam ir viss aprīkojums dažādām specializācijām iekšlietu sistēmā, kam ir attiecīga infrastruktūra un kas visu dara saskaņā ar labāko pieejamo tehniski iespējamo praksi.

Augstākās izglītības jomā ir arī sadarbība ar, tā teikt, civilajiem juristiem, ar juridiskās izglītības programmām. Līdz šim ir bijis Stradiņa universitātē, cik es zinu. Bet, nu, vienmēr var pārskatīt to modeli, un tas, kas ir svarīgi, ir lietderīgi izmantot mūsu resursus, ņemot vērā arī mūsu valsts budžetu, un ieguldīt tos pēc iespējas efektīvāk, lai sanāktu laba, mūsdienīga, visām vajadzībām atbilstoša izglītība un arī pārapmācība tiem, kas turpina strādāt, regulāra apmācība tiem, kas ir savas karjeras vidū vai citā posmā atrodas.

Bet vai obligāti tas mums jāsauc tieši par akadēmiju, es nezinu. Varbūt es nonākšu pie secinājuma, ka jā. Bet es gribētu to saprast kā cilvēks, kurš ar izglītības politiku arī ir nodarbojies diezgan ilgi.

Jūs jau pieminējāt vardarbības noziegumus ģimenē un naida noziegumus. Vai naida noziegumi būs jūsu īpašās uzmanības lokā?

Es teiktu tā – es ļoti gribu, lai policija ir labi apmācīta, lai tai ir cilvēcīgi darba apstākļi un lai ir labs atalgojums. Bet tas viss nav pašmērķis. Jo mērķis ir sabiedrības drošība un labs darbs ar sabiedrību, ar apkaimēm, ar iedzīvotājiem. Attiecīgi tas ietver arī to iedzīvotāju pasargāšanu no vardarbības, no draudiem, no neciešamiem apstākļiem, kas var izveidoties naida nozieguma rezultātā, kuri ir, teiksim tā, naida noziegumu biežāk sastopamās mērķa grupas.

Tas nav tikai mūsu konkrēts Latvijas stāsts, tas ir droši vien visu valstu stāsts – ir cilvēki, kas biežāk cieš no naida noziegumiem. Un, manuprāt, ir jāstrādā ar policiju arī tādā ziņā, lai policija spēj atpazīt, spēj savlaicīgi saņemto signālu interpretēt pareizi un saprast, ka šis ir signāls par to, ka cilvēkam, iespējams, draud ar naida noziegumu, ar kādu vardarbību, kas ir balstīta naidā pret šo konkrēto cilvēku vai grupu, ko viņš pārstāv.

Man liekas, ka ar to jāstrādā, un policijai arī jābūt spējīgai šo atpazīt – ne vairāk, ne mazāk. Ir ļoti svarīgi, ka tas tiek atzīts, un atbilstoši tālāk tas jau ir tieslietu sistēmas darbs. Bet, nu, tas nav atrauts no pārējiem uzdevumiem – veidot mūsdienīgu, profesionālu policiju, kas strādā ar sabiedrību un to sargā.

 

 

Izglītības ministre Anita Muižniece: “Vakcinēties, vakcinēties un vēlreiz vakcinēties!”

 

Kas būs jūsu svarīgākie paveiktie darbi, kurus vēlētājiem vērtēt, ja valdība nostrādās līdz Saeimas vēlēšanām?

Kā pirmo darbu, ja valdība nostrādās līdz nākamās Saeimas vēlēšanām, noteikti es atzīmēšu to, ka pēc garā pandēmijas gada, kad visi skolēni mācībās principā mācījās attālināti – jaunākie pusgadu, vecākie vairāk kā gadu, – tad mēs šā gada 1. septembrī, ja viss izdosies, kā iecerēts, atgriežamies pilnvērtīgā klātienes mācību procesā un paredzēsim attālinātās mācības kā elementu īslaicīgu krīžu jeb pandēmijas saasinājumu risināšanai, bet noteikti neizskatīsim iespēju kā ilgtermiņa scenāriju, kāds tas bija līdz šim, proti, kopš 2020. gada marta.

Ko turpināsiet no iepriekšējās ministres darītā un ko mainīsiet, darīsiet citādi?

Turpinājums noteikti būs iesāktajai augstākās izglītības reformai, kurai šobrīd pirmais starta punkts būs noslēdzies parlamentā ar Augstskolu likuma grozījumiem. Tālāk sekos intensīvs darbs ar atbilstošu Ministru kabineta noteikumu izstrādi. Tālāk jau akadēmiskā personāla un karjeras izaugsmes modelis ir izstrādes kārtībā. Tad jau, ja sanāk ļoti raiti – uz to es pārāk lielas cerības gan nelieku, bet tas nākamā gada ietvarā ir jāsāk iezīmēt, – ir arī, protams, finansējuma modeļa pārskatīšana, augstākās izglītības un zinātnes finansējuma modelis, balstoties uz sniegumu, uz augstiem rezultātiem, un tamlīdzīgi. Tas ir viens no turpināmajiem darbiem. Protams, ir arī ikdienas lietas.

Otra lieta, kas laikam šobrīd, pēc intervijām spriežot, ir aktuāls jautājums, ir par dziesmusvētkiem. Arī tur tādas grandiozas pārmaiņas es negrasos ieviest, ņemot vērā to darbu, kas ir ieguldīts, [gribu] novest šos skolēnu jauniešu dziesmu svētkus līdz tādai noslēguma fāzei, lai var atvērt nākamo gatavošanās ciklu nākamajiem dziesmusvētkiem nākamajā gadā, proti, pabeigt, noslēgt šo fāzi.

Un, tā kā arī Šuplinskas kundze ir iesākusi darbu par pedagogu atalgojumu un tā celšanu, tā arī būs mana prioritāte – izstrādāt veidu, kādā skolotāji, pirmkārt, saņem algu par to apjomu, ko viņi dara, ja mēs runājam par vispārējo izglītību, pilnā apmērā, un lai šis atalgojums ir konkurētspējīgs tādā līmenī, ka arī tie studenti, kas apdomās iespēju nākt uz izglītības jomu, uz pedagoģijas profesiju, lai tas būtu līdzvērtīgi, nevis pēdējā scenārija iespēja, ņemot vērā, ka privātā sektorā ir iespējams nopelnīt vairāk, bet, ka tas būs adekvāts un droši vien atalgojums būs lielāks par vidējo valstī.

Vai ir iepriekšējās ministres darītās lietas, kuras esat iecerējusi mainīt?

Jā, noteikti tas, ko esmu visur citur minējusi un arī vakar Saeimā, ir tas, ka es pilnīgi noteikti uzlabošu komunikāciju un tātad dialogu ar sociālajiem partneriem, tai skaitā nevalstisko, privāto sektoru.

Un otra lieta ir tāda man personīgāka – es ļoti vēlētos pagriezt to kursu par sadarbību starp ministriju un parlamentu, un Ministru kabinetu tajā izpratnē, ka mēs strādāsim nevis līdz pēdējai termiņa dienai, bet gan mēģināsim visu laicīgi gatavot, laicīgi komunicēt, laicīgi apspriest un laicīgi jau nākt, nevis beidzamajā brīdī, sagaidot kaut kādas ugunsgrēkus, risināt. Nu, proti, strādāsim proaktīvi, nevis reaktīvi.

Par tieši nozares konceptuāliem – ņemot vērā, cik man strauji šajā nācās ielēkt, principā nedēļas laikā ir krietni pamainījusies situācija… Protams, notiek arī šīs dienas laikā jau aktīvs darbs ar saprašanu, kas ir tās lietas, par kurām, iespējams, publiski neesam dzirdējuši un tamlīdzīgi. Tā ka, tiklīdz būs skaidrība par visiem iesāktajiem procesiem, noteikti arī būs kas maināms, bet par to, es domāju, jau nākamās nedēļas beigās sīkāk. Bet tās aktuālās lietas ir turpināmas.

Un, manuprāt, arī tas pusotrs iespējamais maksimālais atlikušais gads ir pietiekami īss, lai arī neuzsāktu kādas būtiskas jaunas reformas. Mums ir jānoved līdz galam tas, kas ir iesākts, jāpadara tas labi, jāpadara tā, lai visi ir apmierināti, ne tikai viena ministrija vai tikai Ministru kabinets, bet lai arī sabiedrībā kaut kādas varbūt nepopulārākas lietas ir skaidrotas, pietiekami izskaidrotas, atbildēts uz visām bažām, un tā.

Pēdējā laikā redzējām Saeimas un valdības palaikam diezgan asu pretimstāvēšanu. Jūs un vēl divi jaunie ministri nāk no Saeimas. Vai šis konflikts varētu mazināties?

Es ļoti cerīgi raugos uz to, ka tas varētu mazināties, ņemot vērā, ka viens no karstākajiem bija terašu jautājums, kurā mēs Saeimā pārstāvējām no Ministru kabineta atšķirīgu pozīciju. Un tagad jau, kad ir laiks pagājis, ir redzams, ka varbūt pārlieku lielai piesardzībai no kabineta puses īsti pamata tobrīd nebija. Tāpēc, es domāju, gan es, gan Gatis varētu ar skaidrošanu, ar sapratni par to Saeimas pozīciju un temperatūru, kāda tur varētu būt pie viena vai otra lēmuma, es ceru, ka mums nebūs jānonāk pie šādiem atšķirīgiem balsojumiem no kabineta un parlamenta, un ka tā mūsu ienākšana būs plats solis arī vieglāka atrisinājuma sameklēšanā.

Jūs jau vairākkārt esat teikusi, ka jūsu galvenais uzdevums būs turpināt iepriekšējās ministres iesākto. Tad kāpēc bija jānomaina ministre?

Ministres nomaiņa – nu, tas ir kopīgs lēmums. Tajā brīdī, kad no piecu partiju koalīcijas izveidojas četru partiju koalīcija, ir skaidrs, ka tā ir arī iespēja apskatīties uz valdības darbu kopumā, uz to arī, kā sabiedrība šo te darbu vērtē, un kas varbūt ir tādi kritiskākie punkti. Un, secinot to, ka nepieciešams uzlabot šo te darbu, sociālo dialogu, komunikāciju un tādā veidā uzlabot šo te valdības kopējo restartu, kā es to gribētu nosaukt, tāds lēmums ir pieņemts, visiem par to vienojoties. Un es arī vakar minēju, ka tā nav reakcija uz to, ka darbs ir darīts slikti, bet tā ir iespēja valdībai restartēties, uzlabojot kaut kādus kritiskos elementus, un, nu, jāpiekrīt, komunikācija varbūt biji nereti tāda smagnēja.

Teicāt, ka tas esot bijis kopīgs lēmums, tomēr tas, protams, pirmām kārtām bija partijas lēmums. Vai tāpēc, ka ministre Šuplinska nebija populāra?

Nu, tādas varbūt detaļas par to, kā partijas valde nonākusi līdz šim lēmumam – tas ir valdes jautājums, un es, kā zināms, neesmu partijas valdē. Tāpēc tādas, nu, tiešām detaļas, kas tur tajās sarunās ir apspriests – to es laikam nevarēšu atbildēt, es vienkārši to nezinu, jāsaka godīgi. Bet skaidrs, ka tā ir arī partijas izšķiršanās par šāda lēmuma pieņemšanu, vērtējot arī tos riskus iespējamos un ieguvumus, un arī, nu, līdzīgi kā kabinetam ir uzticēšanās līmenis no sabiedrības, tieši tāpat ir arī katrai partijai, organizācijai uzticēšanās līmenis no saviem vēlētājiem. Nu, acīmredzot, saliekot kopā visus plusus un mīnusus, valde ir nonākusi pie šāda secinājuma un šāds lēmums ir ticis pieņemts, man tika izteikts piedāvājums stāties šajā pozīcijā, un to es esmu pieņēmusi.

Jūs turēšoties arī pie Šuplinskas plāniem rīkot Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkus. Vai, jūsuprāt, tas būs populāri, ja saslims skolēni un viņu vecāki?

Tas, ja saslims skolēni, viņu vecāki un droši vien arī vecvecāki, absolūti nebūs populāri, bet tas, ko es biju domājusi ar deju svētku rīkošanu, ir tas koncepts, par ko Dziesmu un deju svētku rīcības komiteja ir runājusi, manuprāt, no maija mēneša sākuma. Es teikšu godīgi – tas nosaukums e-dziesmusvētki varbūt nav tas sirdij tuvākais, bet tas veids – tiek pielikts noslēguma punkts virtuālajā vidē – man šķiet simpātisks, un kā risinājums neapdraud arī sabiedrības veselību. Bet tomēr izdarīt to darbu līdz galam, lai var sākt gatavoties nākamajiem.

Jūsu prioritāte būšot arī klātienes mācību atjaunošana. Ko jūs darīsiet, lai skolas būtu gatavas 1. septembrim, ja nav skaidrs, kāda rudenī būs epidemioloģiskā situācija?

Jau 17. jūnijā ministrijā ir paredzēta darba grupa. Es gan precīzi to sarakstu ar visiem dalībniekiem neesmu redzējusi, iespējams, ka tur būs kādas korekcijas no manas puses, lai mēs maksimāli plašu loku aptvertu. Pilnīgi noteikti esmu lūgusi un arī starptautisko skolu grupa, kas arī Latvijā darbojas, ir apliecinājusi gatavību nākt talkā ar pasaules pieredzi par to, kā ir nodrošināt drošas skolas, saprotot ar to, ka skola nav tā vieta, kurā notiek šī pārnese uz mājām vai kur citur, kā tas notiek valstīs, kurās ir bijis maz vakcīnu, nav bijis vakcīnu vispār vai ļoti zems vakcinācijas slieksnis sasniegts, un tomēr viņi ir pierādījuši un izstrādājuši savas vadlīnijas par to, kā strādāt droši. Tā būs pieredze, kas noteikti tiks likta lietā.

Plāns ir tāds, ka mēs, ņemot vērā, ka pašas skolas mazliet pēc Jāņiem dodas ikgadējā atvaļinājumā, tad mērķis ir tāds, ka mēs jau līdz 1. jūlijam esam skaidrībā par to, kas notiek septembrī un kā skolām būs jāstrādā.

Protams, ka tas ir liels darbs arī ar pašvaldībām, un jo īpaši es gribētu uzsvērt, ar Rīgas pašvaldību, kas ir vislielākā, jo, atšķirībā no Rīgas, reģionos jau šobrīd ir droši reģioni, kur skolas klātienē var darboties. Tā ka es saredzu ļoti lielu Rīgas pilsētas lomu un iesaisti, un esmu arī lūgusi saorganizēt tikšanos ar Rīgas pašvaldības Izglītības departamentu, lai pārrunātu to, kas būtu vajadzīgs no ministrijas, ko viņi paši plāno, lai mēs varam šo mērķi visi kopā sasniegt.

Bet tā trešā lieta, protams, ir jāatzīmē, kā vakar es Saeimas uzrunā minēju, ka šī vasara ir laiks, protams, kad krāt spēkus, kad atpūsties tomēr. Nu, man nav tādu īpaši lielu ilūziju, ka, saglabājot līdzšinējo vakcinēto procentu izglītības sektorā, respektīvi, skolās, manuprāt, tas bija ap 47%, ka mēs no tā pilnīgi droši varētu apgalvot, ka rudenī, ja nu ir kāds saasinājums, tad ne pie kādiem apstākļiem attālinātu mācību nebūs.

Tāpēc es tiešām aicinu visus vecākus, visus pedagogus, visus jauniešus, kas to var darīt un kas to ir gatavi darīt, vakcinēties, vakcinēties un vēlreiz vakcinēties. Jo, nu, tās ir zāles pret tā, pret šo te saslimšanu.

Un trešā lieta, kas rada varbūt tādu pārliecību par to, ka tas arī varētu izdoties, ir tas, ka ir arī valdības piešķirtie līdzekļi, lai uzlabotu šo skolu arī ventilācijas sistēmu, kas, protams, nebūs uz 1. septembri, bet, iespējams, ka kaut kur jau kaut kādas lietas var sākt kustēties, arī kaut kādus pagaidu risinājumus meklējot.

Sīkāk noteikti līdz līdz 17. datumam kaut kādus elementus var nosaukt, bet tās, protams, ir sarunas. Ļoti liela loma būs Rīgas pilsētas pašvaldībai par to, kā viņi ved, jo tur tomēr ir pietiekami liels procents ar skolām. Darīsim visu, un šis būs atsevišķs lielais projekts, pie kā strādāt.

Vai esat gatava arī koriģēt šo savu prioritāti, ka 1. septembrī jāatver skolas, ja pēkšņi būtu kāds ļoti nelāgs pavērsiens epidemioloģiskajā situācijā?

Nu, ja būs tāds ļoti, ļoti nelāgs, protams, tad, kā es teicu, tas var būt uz kādu brīdi attālinātas mācības kā risinājums, kā ugunsgrēka nodzēšana, iespējams, kādā vienā konkrētā reģionā uz nedēļu līdz divām. Bet pilnīgi izslēgts šobrīd ir runāt par vēl vienu gadu attālināti, mēs to bērniem nevaram nodarīt vēlreiz, un tās sekas, es domāju, mēs redzēsim vēl pēc vairākiem gadiem, kas ir noticis pa šo gadu.

Teicāt, ka turpināsiet arī augstskolu reformu. Kā zinām, tai ir pretestība daļā nozares. Kā pārliecināsiet tos, kuri iebilst pret šo reformu?

Tieši ar šiem Augstskolu likuma grozījumiem, kas ir pirmais solis, kā jau minēju, darbs man arī parlamentā ir bijis līdzās esošs pie tā visa, un es esmu dzirdējusi laikam visas iespējamās bažas un kritiku par šo. Taču, manuprāt, arī tas rezultāts, kas nākamnedēļ tiek virzīts uz balsojumu plenārsēdē, ir gana labs kompromiss, panākts starp nozari, starp ministrijas redzējumu, arī dažādajiem Saeimas deputātu viedokļiem. Un ne velti tieši šī likuma grozījumi ir tik ilgi skatīti Saeimas atbildīgajā komisijā, lai tieši izlīdzsvarot varbūt tos punktus, kuros ir bijušas lielākās atšķirības. Pilnīgi noteikti, piemēram, studenti tikuši vairāk sadzirdēti, un tamlīdzīgi… Tā, man mazliet pazuda doma.

Kā jūs pārliecināsiet reformas pretiniekus?

Jā, kā es saku, manuprāt, ļoti liela loma ir par tiem dialogiem, bet man negribētos domāt, ka šobrīd ir tādi lieli pretinieki. Ir kaut kur saprotama objektīva pretestība pret atsevišķiem elementiem. Tās ir sarunas. Pēc šī balsojuma Saeimā – jo, kad tas būs noticis, tad mēs tikai varēsim runāt par tālākajiem soļiem, – mēs pilnīgi noteikti tiksimies ar nozari, runāsim, ļoti cieši sadarbosimies, turpināsim sadarbību ar Izglītības komisiju, lai mums varbūt arī tie pārspīlētie ugunsgrēki, kas nereti ir tāpēc, ka kaut kas nav līdz galam ticis izskaidrots un tā, lai tas ir jau a priori, kā es teicu, proaktīvi jau atrisināts, un lai mēs tā plūdeni varam iet tālāk.

Tas, ka kādreiz kāds paliek neapmierināts pie jebkuras lietas, vai tā ir laba vai slikta, man liekas, ir ļoti normāls process, un tieši tas pats attiecas arī uz jebkāda veida kompromisiem. Meklējot tos un atrodot pat vislabākos un ideālos, neviena puse nekad simtprocentīgi nebūs apmierināta. Tā tas vienkārši ir, tā nav pat tikai politika, bet, man liekas, jebkura dzīves situācija, un ar to ir jārēķinās, ka, pilnīgu vienprātību panākot, jāsāk meklēt, kas tad tur īsti nav kārtībā.

Bet gaidu pārmaiņas, un visi jau arī no nozares puses ir teikuši, ka īstenībā jau vajag, cits jautājums – ir atšķirīgi viedokļi par formātiem. Nu, strādāsim tā, lai mums pēc iespējas mazāk to dažādo viedokļu ir nākotnē.

 

Ekonomikas ministrs Gatis Eglītis: “Lai tām četrām partijām, kas mēs esam, ir, ko sadalīt”

 

Kas būs jūsu svarīgākie paveiktie darbi, kurus vēlētājiem vērtēt, ja valdība nostrādās līdz Saeimas vēlēšanām?

Es redzu trīs galvenos puktus, ko var izdarīt vēl līdz nākošajai Saeimai. Viens noteikti ir, ka ir jābūt gataviem nu jau laikam trešajam kovidvilnim, un ir skaidrs, ka Labklājības ministrijas saimniecībā ir daudzi sociālās aprūpes centri, kur mums jābūt jau šodien gataviem, ka tajos varētu atsākties strauja Covid izplatība rudenī. Tas būs viens no tādiem īstermiņa rīcības plāniem. Vasaras laikā mēs saliksim visus drošības algoritms, lai nav nekādu pārsteigumu. Tas ir viens.

Otrs, protams, ir pensiju bloks, un tur ir vairāki virzieni. Viens, ko es domāju, var izdarīt no 2022. gada, un to mēs tūlīt arī sāksim runāt budžeta sarunās, ir 500 eiro neapliekamais minimums pensionāriem, mūsu slavenais, maģiskais piecsimts. Tas ir izdarāms, un man liekas, ka tas ir loģiski, ka vismaz minimālās algas apmērā pensijām nav iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Bet otrs, kas varētu būt drīzāk uz 2023. gadu, būtu pavisam jauns pensiju aprēķina modelis – tā saucamā bāzes pensija 136 eiro neatkarīgi no tā, ko tu esi darījis dzīvē, kāds tev ir darba stāžs, un tā tālāk – universāls maksājums, ko visi saņem, – un plus tam skaita klāt attiecīgi uzkrāto pensiju kapitālu. Tas ir otrs pensiju virziens.

Un trešais, ko es gribētu izcelt, ir bezdarbnieku apmācības un vispār darba tirgus politika. Man liekas, ka mums joprojām ir problēmas ar to, ka mēs to Eiropas Sociālā fonda naudu izmantojam, liekas, pietiekoši neefektīvi. Mums ir pietiekoši augsts strukturālais bezdarbs, joprojām nav tā efektivitāte, mēs nespējam iedot tiem cilvēkiem papildus vērtību darba tirgū. Man jau šodien būs pirmās tikšanās ar Eiropas fondu departamentu, lai saprastu, kā to naudu labāk izmantot. Es pat esmu gatavs atdot kaut ko varbūt Ekonomikas ministrijā Investīciju attīstības aģentūrai, lai viņi organizē šīs apmācības, nevis, piemēram, Nodarbinātības valsts aģentūra.

Tie ir tie trīs, bet skaidrs, ka mums tas loks ir ļoti plašs.

Ko turpināsiet no iepriekšējās ministres darītā un ko mainīsiet, darīsiet citādi? Petraviča teica, ka viņas laikā ministrijā izdarīts vairāk nekā iepriekšējos 10 gados. Varbūt jums vairs nekas nav jādara?

Nē, nē, mēs tieši tikko ar viņu runājām, un es viņai jautāju, kas ir tās lietas, ko viņa gribētu, lai es nesu tālāk. Tūlīt atradīšu to sarakstu… Tātad viens ir šī minimālā ienākuma līmeņa reforma, ko uzsāka pagājušajā gadā arī pēc Satversmes tiesas lēmuma, kas nosaka minimālo pabalstu apjomu attiecībā pret ienākumu mediānu. Otrs, protams, ir valsts sociālo aprūpes centru algas – tās ir viszemākās visā nozarē. Piemēram, aprūpētājiem ir 400 eiro uz rokas. Nezinu, kā var mūsdienās izdzīvot ar tādu naudu. Tas ir steidzami jārisina. Tad, protams, ir tehniskie palīglīzekļi – tas ir naudas jautājums. Un īpašie kopšanas pabalsti pieaugušajiem. Tās ir tās, ko viņa nu nosauca, un es, protams, šos jautājumus arī nesīšu tālāk, tos turpināšu.

Un no savas puses man, protams, ir savs redzējums, ko esmu gatavs darīt – tās trīs tēmas, ko nosaucu, bet ir vēl citas, protams. Bērnu tiesību aizsardzības jomā es ar Tieslietu ministriju nākošnedēļ tiekos, ir doma varbūt pamainīt atbildības sadalījumu ar Tieslietu ministriju. Tad, piemēram, ļoti svarīgs ir ģimenes valsts pabalsts, tas nākošgad stājas spēkā.

Vēl viens ļoti svarīgs bloks ir uzkrātais fondēto pensiju kapitāls. Otrajā pensiju līmenī mums ir uzkrāti apmēram pieci miljardi eiro, ko pārvalda akciju fondi. Un man gribētos, lai tā nauda vairāk paliek Latvijā. Jo tās bankas būtībā paņem to mūsu nākotnes pensionāru naudu un iegulda Amerikas, Vācijas biržās, fondu tirgos, bet mums uz vietas īsti nekas nepaliek. Un tad jāmeklē tie instrumenti, kā tā nauda varētu – vai nu caur obligācijām, vai nu kaut kādiem vietējiem akciju laidieniem – vairāk palikt Latvijā. Es jau, kad biju Saeimā, valsts fondēto pensiju likumā sagrozīju visādas lietas, lai to veicinātu, bet tagad man ir iespēja to [darīt] tiešā veidā.

Pēdējā laikā redzējām Saeimas un valdības palaikam diezgan asu pretimstāvēšanu. Jūs un vēl divi jaunie ministri nāk no Saeimas. Vai šis konflikts varētu mazināties?

Es domāju, ka tas mazināsies. Varbūt pamanījāt arī, ka tur divi lielākie konflikta cēlāji bija Eglītis un Feldmans.

Pamanījām gan.

Es domāju, ka Saeimā noteikti būs mierīgāk tagad. Nu, protams, Saeimai tagad drīz būs vasaras brīvlaiks, tas arī jāņem vērā. Bet kopumā – jā, būs miers kādu laiku, līdz budžetam.

Kad pirms nepilnām trim nedēļām sākās runas par amatu pārdalīšanu, Jānis Bordāns teica, ka Jaunajai konservatīvajai partijai kā lielākajai frakcijai esot pirmā roka, un ieteica jūs finanšu vai ekonomikas ministra amatam. Vai tagad nav vilšanās, ka nav ne Finanšu, ne Ekonomikas ministrija?

Ziniet, es, tā godīgi sakot, nezinu, no kurienes ir radies tas dalījums – ērtākas, labākas ministrijas un mazāk vēlamas. Zinu, ka polittehnologi to visu laiku piesauc, ka, piemēram, Labklājības ministrija un Izglītības ministrija ir nevēlamas un sliktas. Īstenībā, ja skatās no politiskā viedokļa – pēc gada mums ir Saeimas vēlēšanas, un, piemēram, tāda Labklājības ministrija – te ir ļoti, ļoti, ļoti daudz potenciālie vēlētāji. Ja es labi darīšu savu darbu, ja atstāšu labu iespaidu nozarē, mēs runājam par vairākiem simtiem vai vismaz desmitiem tūkstošu, kuri varētu novērtēt mani un manu partiju pēc gada.

Un arī resursu ziņā Labklājības ministrijai ir lielākais budžets – pašas ministrijas 700 miljonu budžets plus sociālais budžets trīs miljardi gadā. Caur to naudu arī tā ietekme var būt visdažādākos veidos. Tā ka nevaru piekrist tam sadalījumam.

Un vēl – mēs jau nebaidāmies, vismaz es nebaidos no grūtībām, ka man tagad jāienāk varbūt relatīvi jaunā jomā, kuru es mazāk pārzinu nekā Finanšu ministriju vai Ekonomikas ministriju, kurā varētu ieiet, un tur mani pazīst visi, un es pazīstu visus, un zinu tos jautājumus. Mani nebaida, ka man kaut kas jāmācās no jauna. Piemēram, es jau tagad divās dienās esmu ļoti daudz apguvis, un nākošnedēļ piektdien es jau būšu pavisam labā formā.

Bet Jānis Bordāns teica, ka jūsu partijai būšot pirmā roka ministru izvēlē. Kāpēc, kā izskatās, tomēr nebija pirmā roka?

Nu, redziet, te mazliet varbūt ir kompensācijas efekts caur Saeimas amatiem. Mūsu koalīcijas partneri piekrita – ja mēs ņemam šo ministriju, tad kompensācijā vēl nāk Saeimas amati.

Jau teicāt, ka nauda būs svarīga. Labklājības ministrijai naudas pensijām un pabalstiem droši vien nekad nebūs par daudz. Kuri būs jūsu visapjomīgākie priekšlikumi, un vai jums jau ir priekšstats, cik tie varētu izmaksāt?

Ir apmēram. Viens, ko jau minēju, ir jaunais pensiju modelis. Ja to īsteno no 2023. gada, tā summa paliek ap 300 miljoniem. Tad ir sociālo darbinieku algas – tur ir 40 miljoni. Tās ir divas lielās pozīcijas, ko var uzreiz nosaukt. Ģimenes valsts pabalsts jau ir iekšā budžetā, nebūs problēmu – 80 miljoni. Nu, tās ir tās galvenās. Bet katru gadu jau, ja ekonomika pieaug, kopējā naudas masa arī pieaug, kas ir uz sadalīšanu. Piemēram, tā pati pensiju indeksācija – tur pat nevajag nekādus valdības lēmumus, tas ir ielikts likumā, katru gadu ir jābūt tai indeksācijai pēc konkrētas formulas, un tu nevari nepildīt. Un, ja esi politiķis, tad tu mācēsi pārdod arī tādu palielinājumu.

Un plus arī 2022. gada budžets varētu būt labs tādā ziņā, ka mēs esam gatavi iet uz pietiekoši lielu budžeta deficītu. To mums Eiropa atļauj vēl nākošgad – pietiekoši lielu deficītu, lai tām četrām partijām, kas mēs esam, ir, ko sadalīt.

Vai plānojat jau nākamā gada budžetam virzīt arī priekšlikumus par jūsu partijas programmā solīto neapliekamo minimumu līdz 500 eiro algām?

Jā, jā, tieši tā, arī algām. Jo tam jau vajadzēja notikt īstenībā pagājušogad, bet, nu, mēs pirms gada piekāpāmies dēļ ģimenes valsts pabalsta reformas, teicām, lai 80 miljoni iet ģimenes valsts pabalstam, un mēs atsaucam to neapliekamo minimumu celšanu. Bet šogad nebūs variantu, mums tas ir jāizpilda.

Ņemot vērā arī jūsu nupat teikto – vai, jūsuprāt, šī valdība pārdzīvos budžetu un var nostrādāt līdz pat Saeimas vēlēšanām nākamgad?

Tas būs atkarīgs no Reira un Kariņa, cik prasmīgi viņi veiks šīs budžeta sarunas, un arī, cik elastīgi viņi būs. Līdz šim mēs jau trīs budžetus esam sastādījuši, un neviens no tiem nav bijis viegls. Tāpat arī nodokļu reformu, kas stāsies spēkā no 1. jūlija. Kaut kā jau mēs esam nonākuši līdz tam rezultātam. Es domāju, ka ir iespējams. Bet ir mazliet jābūt, teiksim tā, elastīgākiem attiecībā uz tiem atļautajiem budžeta deficīta rāmjiem.

Mēs esam gatavi iet uz to, ka 2022. gadā ir lielāks budžeta deficīts, bet tad no 2023. gada mēs četru, piecu gadu laikā, piemēram, sasniedzam to Māstrihtas kritēriju. Mums nevajag steigties tur divos gados uzreiz līdz 3%, to neviena Eiropas valsts nedarīs, tas ir muļķīgi, visa Eiropa tagad ir lielos, lielos parādos, visi saprot, ka kaut kādā veidā ekonomika ir jāuztur dēļ Covid. Un, ja mēs būsim pirmrindnieki, kas skries pa priekšu un teiks – mēs divos gados no 5% deficīta iesim uz 2,5 vai 2% – nevienam tas nav vajadzīgs. Arī Eiropai tas nav vajadzīgs.

Ko darīsiet, lai nodrošinātu, ka atkārtota epidēmijas uzliesmojuma gadījumā pansionātu iemītnieki būtu labāk pasargāti nekā aizgājušajā ziemā? Kā nodrošināsiet efektīvāku pansionātu uzraudzību?

Valsts sekretārs mani vakar informēja, ka ministrijā plāns jau ir, top, arī pirms vispār es to sāku runāt. Un Kariņš arī – viņi, protams, jau ir mācījušies no tās pieredzes, kas bija rudenī un ziemā. Un plus arī tas Valsts kontroles ziņojums, kas bija pagājušonedēļ. Tā ka ministrijā viss jau top, tie drošības algoritmi. Un arī šodien man ir vēlāk tikšanās ar lielākā sociālās aprūpes centra Zemgale vadītāju, un tad viņš man izstāstīs, kas ir nepieciešams. Bet pagaidām tā situācija aprūpes centros, pansionātos ir pozitīvi stabila, tieši tagad ir straujš infekcijas izplatības samazinājums, un tagad vasarā, protams, tie būs stabili mēneši. Bet plānam ir jābūt gatavam.