Latvieša sapnis

Ieva Jakone
Print Friendly, PDF & Email

Ir Nauda dodas uz pieciem uzņēmumiem, kuru darbs ir viņu bizness un dzīvesveids

Mazais bizness ir Latvijas uzņēmējdarbības vides milzis. Pērn uzņēmumi, kas nodarbinājuši līdz 10 darbiniekiem, ienesuši valsts budžetā 15% no visiem Valsts ieņēmumu dienesta administrētajiem nodokļiem. Aiz katra no šiem biznesiem stāv sapņi, ambīcijas un personīgi izaicinājumi. Kā hobijs pārvēršas biznesā? Kā bizness pārvēršas par dzīvesveidu?

Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs, kur nevītīs rozes un nesāpēs sirds. Daudzi noteikti vilkuši līdzi senajai latviešu galda dziesmai. Kā šī dziesma skanētu, ja tiktu sacerēta mūsdienās? Vai vārdu «dārziņš» kāds aizstātu ar «bizness»? Kā nekā, par to sapņo liela daļa Latvijas jauniešu, liecina Eirobarometra pētījums. 16—30 gadus veco Eiropas jauniešu aptauja jau 2014. gadā atklāja — Eiropas Savienībā vidēji katrs otrais jaunietis plānoja, bija jau sācis vai pieredzējis uzņēmējdarbības sākšanu, bet Latvijā tikai 25% jauniešu uzņēmējdarbību neplānoja. Vēl naskāki uz sava biznesa veidošanu Eiropā ir tikai bulgāri. 

Par šiem datiem piesardzīga ir Latvijas Bankas ekonomiste Agnese Rutkovska. «Man ir bažas, ka jaunieši nespēj adekvāti novērtēt to, ka uzņēmējdarbībai ir nepieciešamas noteiktas spējas un talants. Nu nevar 75% jauniešu būt veiksmīgi biznesmeņi. Katru negaida ieraksts žurnāla Forbes bagātāko cilvēku sarakstā, pat ne vietējā novada avīzē,» viņa norāda un min milzīgo neveiksmju varbūtību, esot savā biznesā. 

Veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi, savs mazais biznesiņš ir ne tikai latvieša sapnis, bet arī realitāte. 90% no visiem aktīvajiem Latvijas uzņēmumiem ir tādi, kuros strādā līdz deviņiem darbiniekiem un apgrozījums nepārsniedz divus miljonus eiro. Vēl 9% uzņēmumu darbinieku skaits nepārsniedz 49, bet apgrozījums — 10 miljonus, liecina Ekonomikas ministrijas dati. Turklāt no visiem VID administrētajiem nodokļu ieņēmumiem pērn 4% ienesuši uzņēmumi, kuros strādā tikai viens vai divi darbinieki. 15% — tādi uzņēmumi, kuros ir līdz desmit darba ņēmējiem. 

Mazais bizness ir ne tikai ienākumu avots, bet arī dzīvesveids lielai daļai iedzīvotāju. «No vienas puses, nav lielāka prieka par tiem, kas ir piepildījuši savus sapņus un nodarbojas ar savu sirdslietu, aizrautīgi un enerģiski. No otras puses, Latvijā ir pārlieku daudz sīkražotāju,» norāda Agnese Rutkovska. Ražīgums mazajos uzņēmumos esot zems, savukārt lielajos uzņēmumos produktivitāte ir krietni augstāka. «Ja lielu daļu no tautsaimniecības veido mazie uzņēmumi, tas ilgtermiņā draud ar zemu ienākumu slazdu. Augstražīgās, zināšanu ietilpīgās darbavietas tomēr vairāk ir lielajos, uz eksportu vērstajos uzņēmumos,» norāda ekonomiste. 

Mazie uzņēmumi dod milzīgu artavu Latvijas nodarbinātībā, tomēr — «vai laikā, kad augstražīgos uzņēmumos trūkst darbinieku, zemu ienākumu darbavietas tomēr nav cilvēkresursu izšķērdēšana?» vaicā ekonomiste. Bet viens ir skaidrs — liels uzreiz nevar piedzimt. Liels var tikai izaugt. Tāpēc jāsāk ar mazumiņu. Turklāt laimi jau vienmēr nevar izmērīt naudā. Reizēm tā mērāma neatkarības sajūtā un iespējā piepildīt savus sapņus. 

Ir Nauda devās pie pieciem mazajiem uzņēmējiem. Viņi realizējuši savus sapņus un ceļā uz to nobrāzuši rokas un kājas. Neviens no viņiem nenožēlo iesākto, lai gan biznesā rozes vīst un sirdis sāp. Viņu hobiji, pārtapuši saimnieciskā darbībā, ienes valstij nodokļus un rada darbavietas. Viņi izdzīvojuši latvieša sapni.

Andris Runcis plāno vasarā sākt darbu pie premium apavu kolekcijas izstrādes

Runča zābaki

Tu tāds visdaris esi, varbūt vari dabūt gatavus kādus apavus — pirms vairāk nekā 11 gadiem Kristīne Runce pavaicāja savam vīram Andrim. Šis jautājums kļuva par aizmetni ādas apavu un somu, vēlāk arī apģērbu un aksesuāru zīmolam June9. Kristīne tolaik studēja stilistos un gatavoja savu kolekciju. Apģērbu varēja uzšūt, modeles sagrimēt, bet piemeklēt apavus bija sarežģīti. Andris tieši tolaik meklēja idejas, ar ko nodarboties. Tikko bija bankrotējis sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums, kuru viņš bija dibinājis kopā ar radinieku. 

Bija 2009. gads, pats krīzes karstums. Kristīnes jautājums viņā pamodināja interesi: «Kurpes taču ir vajadzīgas vienmēr, krīze vai nav krīze.» Datorā ekrānā viņš vēra vaļā YouTube un Google un tā arī rakstīja: How to make shoes? jeb kā izgatavot kurpes? Internets bija vēlīgs skolotājs. Iemācīties varēja daudz. Prasmes noslīpēt Andrim palīdzēja pāris dienu kursi Lielbritānijā. 2011. gadā viņš sāka tapsēt apavus. Pirmos pārus nagloja abu īrētajā Rīgas dzīvoklī, taču ātri vien bija skaidrs, ka ir nepieciešama atsevišķa darbnīca. Tāpēc June9 ievācās īrētās telpās VEF teritorijā. «Tolaik vēl degradētajā daļā,» paskaidro Andris.

Pirmie klienti bija draugu draugi un paziņu paziņas. Apavus Andris izrādīja portālā Draugiem.lv, piesaistot arvien plašāku uzmanību. «Cilvēki bija pārsteigti, ka kaut ko tādu var izdarīt mājās, bez vieglās rūpniecības cehiem,» viņš stāsta. Un piebilst: «Tā tas ceļš lēnā garā virzījās.» 2012. gada beigās Runču ģimene pārcēlās uz Cēsīm. Mantojumā bija palikusi Andra ģimenes māja, un šāds lēmums šķita prātīgs. Citādi bija jāmaksā īre gan par dzīvokli Rīgā, gan par darbnīcas telpām, papildus jāmaksā arī par Cēsu mājas uzturēšanu. Turklāt ik pa brīdim jādodas turp, lai apdarītu kādus darbiņus. «Ko mēs muļķojamies — braucam dzīvot uz Cēsīm, un miers!» viņi nolēma.

Pārvākšanās pieprasījumu nemazināja. Gluži pretēji. 2015. gadā interese par June9 apaviem bija tik liela, ka Runči nolēma dibināt uzņēmumu. No mutes mutē reklāma bija aizceļojusi tik tālu, ka apavus sāka pasūtīt arī pilnīgi nepazīstami cilvēki. Lielražošanai gan Andris nebija un joprojām nav gatavs. Mēnesī tiek izgatavoti aptuveni desmit apavu pāri. «Cik es ar divām rokām varu uztaisīt, tik es varu,» viņš skaidro.

Lai gan 2017. gadā uzņēmums atvēra skaistu darbnīcu un veikalu Cēsu vecpilsētā, tam joprojām nācās saskarties ar naudas trūkumu. To palīdzēja risināt gan Cēsu domes grants jaunu iekārtu iegādei, gan Altum aizdevums, tomēr «vienā brīdī sapratām, ka neiet jau tik labi», Andris ir atklāts. Lai «savilktu galus», darbojies papildus arī citos virzienos. Naudas trūkumu uzņēmums nolēma risināt ar sortimenta paplašināšanu.

Sāka ražot ādas somas, Kristīne šuva arī apģērbus. Līdz ar Covid-19 pandēmiju kļuva skaidrs, ka klientiem jāpiedāvā arī kaut kas tāds, kas neprasa piemērīšanu un ko vieglāk iegādāties internetā. Tāpēc tagad uzņēmums strādā pie aksesuāru kolekcijas. «Bet mums ir tikai četras rokas! Mums ir divi bērni, kuri mēdz slimot, kuriem ir attālinātās mācības. Es Kristīnei vienmēr atgādinu — ja tu saslimsti, mums viss apstājas. Mēs esam maziņš uzņēmums, mums noteiktas stundas mēnesī jānostrādā, lai varētu nopelnīt iztiku,» Andris stāsta. Lai atvieglotu dzīvi, Runči nolēmuši daļu darbu nodot ārpakalpojumā, piemēram, apģērbu izmēru reducēšanu. Aksesuāru izstrādē piesaistīts rotkalis. 

Vasarā Andris plāno sākt darbu pie premium apavu kolekcijas izstrādes. «Skaidrs, ka cena, kas mums šobrīd ir, — kurpēm 240 eiro, zābakiem 350 — ir paaugsta Latvijas patērētājiem. Bet, lai es varētu nopelnīt pietiekami, lai varētu attīstīties, cenai būtu jābūt augstākai. Bet ar šo tehnoloģiju, kādā taisu, augstāka cena, manuprāt, nedrīkstētu būt. Tāpēc attīstīšu prasmes, lai varētu ražot premium klases apavus, kuru cena būs vairākos simtos,» viņš stāsta. Klienti šiem apaviem, visticamāk, tiks lūkoti ārzemēs. 

Kāpēc zīmolam tāds nosaukums — June9? Kad Andra ražotie apavi nu jau pirms daudziem gadiem portālā Draugiem.lv izpelnījās arvien plašāku uzmanību, viņu uzrunājusi arī kāda žurnāliste no laikraksta Diena. Uzdevusi vairākus jautājumus un galu galā pavaicājusi par zīmola nosaukumu. «Es ātrumā, īpaši nedomājot, teicu, ka laikam būs 9. jūnijs,» Andris tagad smaida. 

9. jūnijs ir Andra dzimšanas diena. Viņš gan neslēpj, ka sanāk nedaudz ciest no šī mirkļa lēmuma. Vienā dienā ar Andri dzimšanas dienu svin arī aktieris Džonijs Deps. Iegūglējot šo datumu, interneta meklētājs dod priekšroku amerikāņu superzvaigznei, bet latvieša darinātie apavi paliek kaut kur tālu apakšā. Varbūt vajadzēja izvēlēties nosaukumu Runcis zābakos, Andris tagad prāto. Tomēr pats šo ideju ātri vien izbrāķē — tas tomēr būtu provinciāli.

SIA Footprint
Reģistrēts: 2015
Apgrozījums 2019. gadā: 9491 eiro
Peļņa 2019. gadā: 3509 eiro
Darbinieki: 2

Grāmatžurnāla I’mperfekt galvenā redaktore Inga Gorbunova (pa labi) un uzņēmuma līdzīpašniece Zane Ozola

Cik forši, ka nenobijāmies!

Savā profesijā biju sasniegusi it kā visu. No redaktora sekretāres līdz izdevniecības vadībai. Nu ko tālāk? — Inga Gorbunova atceras pārdomas pēc aiziešanas no izdevniecības Dienas Žurnāli 2016. gadā. Domas šaudījās. Varbūt vajadzīgas radikālas izmaiņas? Nopietni pārdomāja, ko iesākt ar savu dzīvi. Draugu lokā nonākuši līdz idejai par I’mperfekt. Grāmatžurnālu, kas iznāk četras reizes gadā. «Gribējām kaut ko tādu, kas cilvēkiem dotu prieku, kas patiktu,» viņa stāsta. 

Draugi varēja piedāvāt investīcijas, Inga — zināšanas un pieredzi. I’mperfekt bija darba nosaukums, kas galu galā kļuva arī par žurnāla īsto nosaukumu. Tā ir spēle starp «neperfekts» un «perfekts», skaidro izdevuma galvenā redaktore. Jau tolaik bija skaidrs, ka sieviešu žurnālu tirgus ir pieblīvēts. Derēja tikai kaut kas pilnīgi svaigs. 

«Iedomājies, ka mums ir glancēts sieviešu žurnāls, kuru mēs nosauktu par Ingu vai Zani (uzņēmuma līdzīpašnieces Zanes Ozolas vārdā). Tā būtu pilnīga izgāšanās,» viņa iesmejas. Atšķirībā no darba lielā izdevniecībā, kur lēmumi jāsaskaņo ar valdes priekšsēdētāju vai izdevēju, šoreiz Inga drīkstēja pilnībā realizēt savas idejas.  Tā viņai bija jauna pieredze. «Mēs, protams, varējām izgāzties. Kāds būtu zaudējis naudu, es būtu ar seju dubļos,» Inga tagad smaida. Tomēr ideja izrādījās veiksmīga! 

Neticēja, ka būs iespējams pārdot žurnālu ar zīmētu vāku. Neticēja, ka to būs iespējams pārdot par 7,77 eiro. Tomēr I’mperfekt bija uz viļņa. Ingai sevišķi atmiņā palicis kāds Twitter ieraksts — I’mperfekt šogad izkonkurējis rapšu laukus. Interese par izdevumu bija liela. Mājaslapa, kur varēja iegādāties gan žurnālu, gan nelielus suvenīrus, žurnāla iznākšanas pirmajā dienā, 2017. gada 13. jūnijā, «nobruka». Izstrādātāji taisnojušies: «Mēs taču domājām, ka būs kādi pieci pirkumi.» Rezultāts bija simtkārt lielāks — aptuveni 500 pirkumu. Atpazīstamību I’mperfekt izdevās iegūt ar sociālo tīklu starpniecību. Inga tagad pasmīn — sākot biznesu, ļoti atvēzējās. Gribējās, lai viss ir. Noīrēja skaistu biroju Antonijas ielā. Vienu žurnālu drukāja uz sešiem dažādiem papīriem. Žurnāla augstā cena faktiski nespēja segt tā pašizmaksu. 

Drīz komanda izvēlējās žurnālam labu, bet tikai vienu papīru, atteicās no smalkā biroja un iekārtoja darba telpas veikalā, kuru atvēra Ģertrūdes ielā. Tieši veikals kļuva par vietu, kur satikt savus lasītājus, aprunāties. Sākumā tur varēja iegādāties tikai padārgas dizaina lietiņas, bet tad līdzīpašnieces apjauta — ja esi imperfekts, tu tomēr nevari tikai dārgas lietas piedāvāt. Skaistumlietas Inga un Zane meklēja izstādēs. Devās gan uz Dāniju, gan Franciju, Vāciju un Nīderlandi. Dažas lietiņas ir mākslinieces Elitas Patmalnieces veikums. Veikaliņā var iegādāties arī I’mperfekt krūzītes un krekliņus, pašu veidotu plānotāju.

Pirms sava veikala atvēršanas tirgošanos izmēģināja pop-up veikalā tirdzniecības centrā Spice Ziemassvētku laikā. Pašas arī stāvēja aiz letes. «Nekad nebiju domājusi, ka man nāksies mācīties ar kasi strādāt, es pirms tam biju vadījusi izdevniecību,» iesmejas Inga. Kāds bijušais kolēģis nogājis garām un, pamanījis Ingu, novilcis: «Āāā, tu tagad te…» Inga neizplūda skaidrojumos. Mazais biznesa mērogs prasa iesaistīties visos procesos. «Mums nav ne reklāmas daļas, ne mārketinga. Man tas sākumā bija ļoti grūti. Gan tad, kad biju žurnāla Ieva redaktore, gan vadot izdevniecību, mārketinga daļai varēju pateikt: izdari to, izdari šito! Tagad man viss bija jādara pašai. Zvanīju bijušajiem kolēģiem un prasīju, kā tieši to dara,» Inga stāsta. 

«Kad naudas ir maz, tu nevari atvēzēties uz visām pusēm, bet tas, ko mēs negribam zaudēt, ir mūsu kvalitāte,» viņa piebilst. Veikala telpās komanda sāka rīkot dažādas meistarklases, papildus sāka arī organizēt ceļojumus, nometnes pusaudžu meitenēm. «Mums jau ir četri gadi, pilnīgi neticas! Cik forši, ka mēs nenobijāmies,» tagad spriež Inga.

2019. gada uzņēmuma finanšu datos redzami lieli ilgtermiņa parādi un pamatīgi zaudējumi. Skaidrs, ka pirmos gadus uzņēmums spējis noturēties, tikai pateicoties atbalstītājiem, kuri bija gatavi uzticēt naudu projekta attīstībai. Tagad sākumā ieguldītās investīcijas ir iztērētas un jāiztiek ar to, ko uzņēmums spēj nopelnīt. «Nav vienkārši,» saka Gorbunova. Viņa prognozē, ka 2020. gada rezultāti vairs nebūs tik slikti, pat par spīti tam, ka Covid-19 pandēmija uzņēmumam pamatīgi iegrieza. Ienākumi kritās, taču palika pāris procentus virs robežas, pie kuras var saņemt valsts atbalstu. Nācās šķirties no darbiniekiem, kas turpmāk tiek piesaistīti tikai uz atsevišķiem projektiem. «Bet domāju, ka mēs būsim izkūlušies. Nenomirām,» stāsta Inga. 

Cik liela pirms četriem gadiem bija viņas pārliecība, ka bizness būs veiksmīgs? «Bija tāda pārliecība, ka izgāzties nebūtu labi,» viņa saka. Pašā sākumā jutusies kā ezītis miglā. Pieļautas daudzas kļūdas, no tām gūtas mācības, bet «tagad domāju — tas bija to vērts!»

SIA Baltic Design Addiction
Reģistrēts: 2016
Apgrozījums 2019. gadā: 181 945 eiro
Peļņa 2019. gadā: -188 267 eiro
Darbinieki: 10

Krists Ēberliņš: «Es nācu strādāt biškopībā, lai varētu dzīvot laukos»


Ar itāļu bišu mātēm

Kad sazvanu bitenieku Kristu Ēberliņu, viņš devies apgaitā uz vienu no savām bišu dravām un uzbur man acu priekšā brīnišķīgu ainu. Stropiem blakus pamanījis dzērvi ar mazuļiem, turpat netālu esot aizaudzis dīķis, kur mazuļi, visticamāk, izperēti. Priekšā labības lauks, blakus mežs. Krists jau gadus desmit ir profesionāls biškopis, kopā ar brāli Kasparu darbojas saimniecībā Ēberliņu drava. Rūpējas par aptuveni 500 bišu saimēm, kas izvietotas dažādās Kurzemes vietās — Zaņas, Embūtes, Nīkrāces, Ezeres pagastā. 

Zemi stropu izvietošanai Krists un Kaspars nomā. Slēdz līgumus gan ar lieliem, gan maziem zemju īpašniekiem. Citreiz ar Latvijas valsts mežiem vai pašvaldībām. «Esmu radošs un tās vietas atrodu,» Krists skaidro, kā izvēlas, kur veidot dravas. Nomāšana ir loģiska izvēle, jo daba strauji mainās līdz ar lauksaimniecības un citu saimniecisko darbību attīstību. «Mums ir vietas, kur kādreiz varēja nolikt 30 saimes, tagad tikai 10. Rādītāji, ko vari paņemt no tās vietas, krītas. Citur atkal kaut kas pamainās, nāk tradicionālas, bet labi aizmirstas kultūras, piemēram, amoliņš, sinepes, griķi. Esmu gadiem lobējis griķus savā apkārtnē. Tagad cilvēki ēd griķu medu, un zemniekiem vajag tos sēt, jo cena ļoti laba,» piebilst Krists.

Lai gan nopietni biškopībai viņš pievērsās tikai pirms aptuveni desmit gadiem, pie pirmajām bitēm nīgrandnieks tika jau laikā, kad mācījās ceturtajā vai piektajā klasē. «Dzīvojām daudzdzīvokļu mājā, mums nebija ne suņa, ne kaķa, ne govs, ne cūkas laukos. Kaut kādā ziņā to dzīvo radību gribējās apkārt, tad mums bija bites,» Krists stāsta. Par bitēm viņš rūpējās kopā ar tēti. Pēc vidusskolas Krists izstudēja jauno mediju mākslu, brālis — enerģētiku, un pēc studijām abi atgriezās Nīgrandē. 

«Es nācu strādāt biškopībā, lai varētu dzīvot laukos,» stāsta Krists. Viņš izbauda savu darbu un izbauda arī vidi, kurā dzīvo. Kopienu, kurā cits citu zina, sveicina. «Īpaši Covid-19 laikā daudzi to novērtē arvien vairāk. Nāk cilvēki uz Nīgrandi dzīvot, meklē arī tuvējos pagastos mājas. Te ir liels dzīvokļu fonds, Saldus novadā — milzīgs. Par lētu naudu var nopirkt māju vai dzīvokli laukos. Daudziem to iesaku apdomāt. Nav sastrēgumu, var veikt savu uzņēmējdarbību diezgan lielos mērogos un pašrealizēties,» iedrošina Krists. Interesanti, ka algotu darbu viņš dzīvē tikpat kā nav strādājis. Vienīgi vidusskolā — pusotru mēnesi veikalā. Iztiku viņš sev vienmēr nodrošinājis pats, ar bitēm.

Saimniecisko darbību brāļi tagad izvērsuši. Ēberliņu drava nodarbojas ar klasisku biškopību — ražo medu, propolisu, vasku, vaska sveces, ziedputekšņu pulveri. Bet pirms gada viņi nodibinājuši SIA Eberlins Trading Company, kas nodarbojas ar medus eksportēšanu. Iepērk medu no vairākiem biškopjiem un sūta prom, lielākoties uz Vāciju. «Daudz strādājam. Gan pilnas mašīnas, gan individuālas paletes sūtām. Citreiz kādam vajag vienkārši vienu paciņu. Tad mēs augam, un aug biškopji līdz ar mums, jo produkcija ir jāstandartizē,» stāsta Krists. Pirms prom sūtīšanas bitenieki pārliecinās par citu saimnieku medus kvalitāti. Mūsu sarunas dienā, piemēram, Krists pieņēmis lielu kravu ar medu. Tam bija veiktas analīzes, kas uzrādīja labus rezultātus, tomēr Krists vēlreiz pārliecinājās arī personīgi. «Un galīgi nebija labi,» viņš iesaucas. «Medum mitrumam jābūt zem 18%, bet tur gāja pāri par 20%. Tāds tas norūgst un aiziet postā,» bitenieks skaidro.

Kristam ļoti rūp ekoloģija un dabas daudzveidība. Lai gan ar miglošanu lauksaimnieki kļūstot arvien akurātāki, tirgū ienākot jauni minerālmēsli. Tos nevis izkaisot kā bumbiņas, bet gan izsmidzina. Ja to dara bišu aktīvajās darba stundās, kādu tas var arī nonāvēt. Bet, lai nebeigtu sarunu uz bēdīgas nots, Krists man pastāsta par savām bišu mātēm. Tās nav nekādas parastās Latvijas zumētājas. Ēberliņu dravas bišu mātes iepirktas Itālijā, šeit tikai ataudzētas. Vēderiņi tām ir apelsīnu tonī, kas palīdz labāk izturēt karstumu. Kā tās nonāca Kurzemes dravās? Ar lidmašīnu. «Pasaule ir tik dinamiska, ka tagad visu ko var izdarīt,» man saka Krists.

SIA Eberlins Trading Company
Reģistrēts: 2020
Apgrozījums 2020. gadā: 155 028 eiro
Peļņa 2020. gadā: 23 174 eiro
Darbinieks: 1

Raunas Dārzs radās pirms gandrīz sešiem gadiem. Andrievs ir pavārs un atvēra beķereju, cepa maizi un bagetes. Tomēr bizness īsti nevedās. «Tad viņam nāca apgaismība par eklēriem,» pasmīn Egija

Ir jātaisa skaistāk!

Eklēru biznesā kafejnīcu ķēdes Raunas Dārzs saimnieci Egiju Jansoni ievilka viņas vīrs Andrievs. Egija izstudējusi politologus, darba pieredzi ieguvusi, gan palīdzot ģimenes lauku saimniecībai ar zīmola attīstīšanu, gan Stockmann veikalā. Desertu un kūku gatavošana nekad nav bijis viņas hobijs, bet nu tas kļuvis par dzīvesveidu. Kamēr Andrievs nodarbojas ar ideju kalšanu par sāļo ēdienu sortimentu un something more, Egija cep eklērus un pasniedz meistarklases. Ne jau viena, protams. 

Gustava Zemgala gatvē izvietotajā virtuvē rosās vesela komanda. Atkarībā no sezonas tā ir 20—30 cilvēku liela. Sarunu ar Egiju plānojam, kad būs pagājusi Māmiņdiena. Šie svētki eklēru cepējiem liek pasvīst, un intervijām tad laiku noteikti nevar atrast. Mierīgā un ļoti lēnā dienā uz četrām Raunas Dārza kafejnīcām tiek izvesti ap 1200 eklēru, aktīvā dienā — divi tūkstoši, savukārt Māmiņdienā krāsnī slīd trīsarpus tūkstoši gareno našķu. Tas ir daudz. Katrs Raunas Dārza eklērs ir roku darbs. «Reizēm mums eklērus izpērk, un mēs nevaram to pieprasījumu nodrošināt. Bet mēs cenšamies, un šķiet, ka pēdējā laikā tas sanāk tīri labi,» Egija piebilst.

Raunas Dārzs radās pirms gandrīz sešiem gadiem. Andrievs ir pavārs un Raunas ielā atvēra beķereju, cepa maizi un bagetes. Tomēr bizness īsti nevedās. Bija skaidrs, ka sortimentā nepieciešams vēl kaut kas. «Tad viņam nāca apgaismība par eklēriem,» pasmīn Egija. Sākumā beķerejas plauktā viņš izlika piecu veidu eklērus. Tad lēnu garu lika klāt dažādas garšas. «Te nu mēs esam ar simt eklēru veidiem,» Egija iesaucas. Sākumā Andrievs cepis eklērus kopā ar nolīgtu palīgu. 

Tad interese pamodās arī Egijā. «Sapratu, ka tas produkts patiesībā ir nereāli foršs, piedāvāju vīram palīdzēt ar dizainu. Produktu var uztaisīt daudz, daudz skaistāk, nekā jūs, džeki, to darāt,» atceras Raunas Dārza saimniece. Pirmās Instagram bildes esot bijušas šausmīgas, Egija novērtē ar savu mākslas skolas diplomu. Vīram teikusi: «Mums ir jātaisa skaistāk, un meitenes pirks, viss notiks!» Viņai bija taisnība! Skaistie un garšīgie eklēri tik tiešām pievērsa uzmanību, bizness ieskrējās. Nu jau atvērta ceturtā Raunas Dārza eklērnīca. Divas ir Pārdaugavā, divas Teikā. Turklāt tieši šobrīd pāris meklē telpas arī Rīgas centrā. Ilgi viņi bija pret pilsētas centru. Likās, ka tas jau tā ir pārblīvēts ar kafejnīcām, turklāt klientiem patīkot, ja pie telpām ir ērta automašīnu stāvvieta. Tomēr nu ir nolēmuši pamēģināt. Visas eklērnīcas turklāt izdevies attīstīt bez kredīta. Sākumā Andrievu atbalstījusi mamma, vēlāk attīstību izdevies segt no peļņas.

Kad vaicāju, kuri ir iecienītākie eklēru veidi, Egija atjoko, ka populārākie būs tie, ko klientam ieteiks nogaršot pārdevēja. Taču esot garšas, kas ir nemainīgi pieprasītas, piemēram, marakujas ar banāniem vai lazdu riekstu ar kļavu sīrupu. Pēdējā laikā modē nākot klasiskās garšas — šokolādes, upeņu vai aveņu eklērs. Pirms pāris gadiem cilvēki vairāk izvēlējušies eksotiskos. Krēmu receptes Egijai rodoties eksperimentējot, skatoties, kas pašiem garšo. «Reizēm naktī iedomājos, ko man gribētos, tad uztaisu,» viņa stāsta. 

Sortimentā Raunas Dārzs iekļauj arī sezonas garšas, piemēram, rabarberu. Turklāt, cik vien iespējams, mēģina izvēlēties Latvijā audzētas ogas un augļus. Noliktavā glabājoties gan Latvijā audzēti ‘Antonovkas’ āboli, gan cidonijas. Paši gatavo arī sukādes, ar kurām rotā eklērus. «Mums sastāvā ir tīrs vārītais krēms, kas tiešām sastāv no cukura, olu dzeltenuma, miltiem, piena. Tur tiek liktas īstas upenes. Un virsū uzbērtas upenes. Viss ir īsts, dzīvs. Nekādu aromatizētāju mums nav. To nekad neesam izmantojuši,» Egija skaidro. Protams, ja Latvijā sastāvdaļas iepirkt neizdodas, tās tiek iegādātas ārzemēs. Piemēram, marakujas biezenis.

SIA Raunas dārzs
Reģistrēts: 2017
Apgrozījums 2019. gadā: 640 629 eiro
Peļņa 2019. gadā: -15 581 eiro
Darbinieki: 24

Juris un Elīna Laveiķi: «Protams, sākumā bija traki. Bija brīži, kad viens sašļuka, otrs piecēla. Tad otrādi, bet mēs arī sapratām — kad tad, ja ne tagad?»

Katra krīze ir iespēja

Viss sākās 2016. gadā, kad Juris Laveiķis nolēma iegādāties CNC frēzi un pastrādāt ar koku piemājas garāžā. Bez nopietna nodoma. Tikai hobijam. «Es biju par,» atceras viņa sieva Elīna. Gada laikā šis hobijs kļuva par pilna laika darbu pašu radītajā uzņēmumā SIA Kokradis. 

Ar kokapstrādi pirms tam nevienam no viņiem nebija nekāda sakara. Abi strādāja biroja darbu. No kurienes prasmes strādāt ar koku? «Man nav skaidrības, kā tas viss sākās. Domāju, ka arī Jurim uz to grūti atbildēt. Viņš vienkārši iedomājās, ka varētu kaut ko radošu darīt vakaros mājās. Ja mums būtu bijušas iepriekšējas zināšanas, pieļauju, ka mēs pat neko nebūtu izveidojuši. Vienkārši interese bija liela, un Juris arī ātri apgūst jaunas lietas,» Elīna pasmaida.

Pusgada laikā viņi sāka ražot korporatīvās dāvanas dažādiem uzņēmumiem. Tolaik vēl tikai piepelnoties. Bet jau 2017. gada nogalē nolēma pamest algoto darbu un strādāt tikai savā uzņēmumā. Kādas bija sajūtas? «Viegli nebija. Sapratām, ka nākamajos gados nāksies kaut kādas savas sapņu ambīcijas nolikt malā. Ir citi mērķi un citas vēlmes. Laikā, kad cilvēks grib visu tagad, te un tūlīt, sapratām, ka tas viss notiks lēnām,» stāsta Elīna. Uzņēmumu viņi veidoja no pašu līdzekļiem, nopelnīto ieguldīja atpakaļ, lai sagādātu iekārtas. 

«Protams, sākumā bija traki. Bija brīži, kad viens sašļuka, otrs piecēla. Tad otrādi, bet mēs arī sapratām — kad tad, ja ne tagad? Ne visu mūžu tev būs iespēja darīt trakas lietas un eksperimentēt,» viņa turpina. Gadu vēlāk viņi nolēma meklēt telpas darbnīcai ārpus galvaspilsētas. Viss saslēdzās par labu Jelgavai. Gan Elīna, gan Juris ir zemgalieši, cēlušies no Auces. Vispirms viņi atrada darbnīcas telpas, tad nolēma uz Jelgavu pārcelt visu dzīvi. 2018. gadā tur tapa arī viņu zīmols Kokradis. 

Pienākumu dalīšana pārim nesagādāja grūtības. Juris atbild par ražošanu, iekārtām un tehnoloģiju, Elīna — par klientiem, administratīvajām lietām un jauno produktu izstrādi. Lai gan Jurim ir daži palīgi, lielākoties pāris visu dara divatā. «Esam staigājošs orķestrītis,» stāsta Elīna. Pirmais viņu produkts bija kannas bārs — benzīna kannā iestrādāts slepens bārs tiem, kam garāžas dzīve ir tuva. Sākumā kannas dāvināja saviem draugiem. Tad viens no viņiem iedrošināja piedāvāt korporatīvas dāvanas savam uzņēmumam, kas darbojas visās Baltijas valstīs. Tas izrādījās veiksmīgi — uzņēmums pasūtīja Kokradim koka kastītes dāvanām. «Sapratām, ka te ir niša,» stāsta Elīna.

Korporatīvās dāvanas joprojām ir Kokraža lielākais darba lauks. Jāņos pieprasītas alus kastes, Ziemassvētkos — dāvanu un ziedu kastītes, dekori. Tā kā lielāko apgrozījuma daļu veido uzņēmumu dāvanas, darbs ir izteikti sezonāls. Piemēram, laiks no septembra līdz decembrim esot tikai par un ap Ziemassvētkiem. Taču pandēmija ir mazinājusi uzņēmēju pieprasījumu pēc dāvanām, tāpēc tagad Kokradis aktīvi piedāvā dizaina lietas arī individuāliem klientiem. Populārākie produkti esot līdzsvara labirinta spēles, vīna un ziedu kastes, pulksteņi. 

«Noteikti jūtam izmaiņas, bet tas nav mūs apstādinājis. Katra krīze ir iespēja,» Elīna nesagumst. Sarunājamies laikā, kad ar joni tuvojas vasaras saulgrieži. Uz svētkiem uzņēmums gatavo alus spēles, lai padarītu savu piedāvājumu interesantāku. Pie kastes iespējams attaisīt pudeli un iemest iekšā korķīti. Ir divas vai trīs vietiņas, kur korķītis var iekrist, un katra no tām paredz kādu darbību.

Elīna un Juris raugās, lai produkti ir ne tikai izklaidējoši, bet arī ilgtspējīgi. «Pagājušajā gadā mēs izdomājām alus kasti, kurai var izņemt ārā servējamo dēlīti, uz kā uzlikt uzkodas. Bet pašu kasti var atstāt kaut vai kā puķupodu. Domājam, lai dāvana ir pielāgojama, interesanta un ilgmūžīga,» skaidro Elīna.

SIA Kokradis
Reģistrēts: 2016
Apgrozījums 2019. gadā: 45 686 eiro
Apgrozījums 2020. gadā: 79 416 eiro
Peļņa 2019. gadā: 3819 eiro
Peļņa 2020. gadā: 20 729 eiro
Darbinieki: 2

Foto Edmunds Brencis, Inta Lankovska un no personīgajiem arhīviem

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2021

 

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu