Laura Vinogradova. Foto — Ieva Salmane
Rakstniece Laura Vinogradova, saņēmusi Eiropas Savienības balvu literatūrā, atklāj, kāpēc raksta stāstus par cilvēkiem un lietām, ko negribam redzēt
Laura ir tik mierīga un rāma, ka ar viņu varētu stundām ilgi dzert bezkofeīna kafiju un runāt. Runāt un arī klusēt. Iedomājos — ja es būtu Lauras draugs, cik labi būtu sēdēt viņai blakus domu piepildītā klusumā. Bet vai, būdama Lauras draugs, es viņu iepazītu labāk nekā žurnāliste? Vaļsirdīgi atbildot uz visiem jautājumiem, Laura tomēr saglabā savu noslēpumainību. Tā, it kā durvis uz viņas istabu paliktu aizvērtas, un pat roktura nospiešana no ārpuses būtu ielaušanās.
Laura, varbūt pat īsti to negribot, panāk uzticēšanos un paļāvību. Viņa vienkāršos cilvēkos spēj saskatīt ko brīnumainu un savos stāstos to ataino ar klusu cieņu. Kā pati saka, viņai patīk «garāmiešana» — atainot kādu fragmentu cilvēka dzīves un tad aiziet tālāk. Dara viņa to mazliet skumji, bet skaisti — stāsti ir kā gaismas caurstrāvoti.
