Ar klusu cieņu

Rakstniece Laura Vinogradova, saņēmusi Eiropas Savienības balvu literatūrā, atklāj, kāpēc raksta stāstus par cilvēkiem un lietām, ko negribam redzēt

Laura ir tik mierīga un rāma, ka ar viņu varētu stundām ilgi dzert bezkofeīna kafiju un runāt. Runāt un arī klusēt. Iedomājos — ja es būtu Lauras draugs, cik labi būtu sēdēt viņai blakus domu piepildītā klusumā. Bet vai, būdama Lauras draugs, es viņu iepazītu labāk nekā žurnāliste? Vaļsirdīgi atbildot uz visiem jautājumiem, Laura tomēr saglabā savu noslēpumainību. Tā, it kā durvis uz viņas istabu paliktu aizvērtas, un pat roktura nospiešana no ārpuses būtu ielaušanās. 

Laura, varbūt pat īsti to negribot, panāk uzticēšanos un paļāvību. Viņa vienkāršos cilvēkos spēj saskatīt ko brīnumainu un savos stāstos to ataino ar klusu cieņu. Kā pati saka, viņai patīk «garāmiešana» — atainot kādu fragmentu cilvēka dzīves un tad aiziet tālāk. Dara viņa to mazliet skumji, bet skaisti — stāsti ir kā gaismas caurstrāvoti. 

Tāda viņa ir, Laura Vinogradova, rakstniece, kura šogad par garstāstu Upe saņēmusi Eiropas Savienības (ES) balvu literatūrā. 

Veids, kā runāt

ES balvu literatūrā, kas pievērsa grāmatmīļu uzmanību Laurai Vinogradovai, piešķir pārsteidzošiem un daudzsološiem prozas autoriem ar mērķi pievērst uzmanību jauniem literātiem visā Eiropā. Uz balvu šogad pretendēja vairāk nekā 50 rakstnieki no 14 valstīm. No Latvijas tai tika izvirzīti četri rakstnieki, bet žūrija izlēma par labu garstāsta Upe autorei. 

Sarunai Laura piekrīt bez tielēšanās, lai gan tās laikā atzīst — nebija iedomājusies, ka sniegt intervijas būs tik grūti. Laura sevi uzskata par pietiekami komunikablu, bet daudz runāt par sevi un savu darbu neesot viegli. Mierina sevi ar domu, ka šī brīža uzmanība drīz izplēnēs. Paliks tikai «spiediens sasniegt labāku, vēl labāku, vēl labāku līmeni». 

Lauras pirmā grāmata bija dēlam rakstītā un bērniem izdotā Snīpulītis no Snīpuļciema (2017), kam sekoja vēl dažas bērnu grāmatas. Taču, rakstot bērniem, Laura vienlaikus rakstīja arī stāstus pieaugušajiem, kas apkopoti pirmajā stāstu krājumā Izelpas (2018). Togad literatūrkritiķi to novērtēja kā labu debijas grāmatu, kas liek gaidīt vairāk. 

Rakstot garstāstu Upe, Laura apzinājusies lasītāju gaidas. «Bet varbūt patiesībā jāsaglabā savs stils, sava valoda?» Laura uzdod retorisku jautājumu. Garstāsts jau bijis pabeigts, bet viņa mēnešiem ilgi šaubījusies, vai tas ir gana labs. Neesot bijis pārliecības. Redaktoru, lasītāju un arī literatūras vērtētāju atzinība un tagad arī ES balva literatūrā kalpo par iedrošinājumu.

«Laura Vinogradova radījusi mikropasauli, vidi, tagadni, kurā iestiepjas garas pagātnes ēnas. Tas ir psiholoģisks, vietumis melodramatisks stāsts par vientulību, par dzīvi bez ģimenes sajūtas un par ilgām. Izirušu dzīves mirkļu mozaīkas. Stāsts par tukšumu, vientulību, tēva vai mātes trūkumu, jo «no bērnības sākas cilvēks». Rutei tās ir ilgas par pirms desmit gadiem pazudušo māsu, vienīgo dvēseliski tuvo cilvēku, un saikni ar to viņa uztur, rakstot vēstules, kurās atklāj sevi, emocijas, šaubas un ilgas,» raksta literatūrzinātniece Inguna Daukste-Silasproģe.

Kā lasītāja gan krājuma Izelpas stāstos, gan garstāstā Upe apbrīnoju rakstnieces talantu īsos teikumos un mazās epizodēs atklāt cilvēkus, tik dažādus un labi saprotamus. Kā Laura atrod varoņus saviem stāstiem? 

Pirmais, ko rakstniece piemin, atbildot uz šo jautājumu, ir kāds onkulis, kurš katru dienu sēž pie kāda no Rimi un lūdz naudiņu. «Kāds stāsts ir sācies no viņa,» saka Laura. Lielākoties viņas varoņi ir kaut kur pamanīti cilvēki, kādi, ar kuriem viņa parunājusies, kādi, par kuriem viņa dzirdējusi runājam. «Es viņus visus nepazīstu. Nav tā, ka preparēju savus radus, draugus un kaimiņus,» saka Laura. 

Taču, pirms iejusties kāda cilvēka ādā, viņa veicot diezgan pamatīgu izpētes darbu. «Kad rakstīju stāstu par vīrieti, kurš strādā lopu kautuvē, bet es nekad neesmu bijusi lopkautuvē, lasīju intervijas, aprakstus, skatījos video par šo tēmu, lai saprastu, kā tur strādā. Pat atradu interneta veikalus, kur tirgo darba instrumentus, piemēram, kaulu zāģus,» atceras Laura. 

Stāsta varoņi parasti ir trešajā personā, bet autore identificējas ar viņiem. «Nereti tam līdzi nāk dusmas, sāpes, raudāšana. Tas ir veids, kā es runāju ar pasauli, kāpēc es par to rakstu. Un es vairs nevaru to nedarīt. Tas man nozīmētu apklust,» saka Laura. 

Laurai ir 37 gadi, viņa rakstīt esot sākusi «vēlu» — apmēram 30 gadu vecumā. Līdz tam bijusi viens no tiem klusajiem cilvēkiem, kas maz runā. «Un tad man pēkšņi bija, ko teikt. Sāku rakstīt un atklāju, ka tas ir veids, kā varu pateikt to, kas man sāp. Rakstu par to, par ko, uzskatu, jārunā. Par to, kas tieši man ir svarīgi. Rakstīšana pēkšņi kļuva par manu balsi. Ja es gribu runāt, tad nevaru nerakstīt. Tas ir veids, kā komunicēju,» stāsta Laura. 

Kaut kāds brīnums

Ceļš, kā Laura nokļuva līdz rakstniecībai, vedis līkločiem. Tehnikumā izmācījusies grāmatvedību, viņa uzreiz, 18 gadu vecumā, dabūja darbu Swedbank par internetbankas konsultanti. Studēt nebija domājusi, bet, dažas dienas pastrādājusi, saprata — jāstudē finanses un uzņēmējdarbība. Tagad Laurai ir bakalaura grāds uzņēmējdarbībā, bet iegūtās zināšanas pagaidām atliktas malā. 

Bankā Laura nostrādājusi astoņus gadus, un tā bijusi brīnišķīga pieredze — laba darbavieta, jauki kolēģi. «Bet jutu, ka mana vieta ir citur. Aizgāju no darba pilnīgi bez mērķa. Tolaik bija modē meklēt, «kas es esmu». Sēdēju mājās un domāju, kas mani interesē, un baisi bija aptvert — laikam tikai grāmatas,» atceras Laura. «Bet kā ar grāmatām var nopelnīt naudu?» 

Divus gadus Laura nostrādājusi grāmatnīcā, tad izmantojusi iespēju strādāt Neredzīgo bibliotēkā, kur papildus tiešajiem darba pienākumiem ielasījusi grāmatas. Intervijas laikā Laura iedomājas, ka varbūt tieši šādi viņa ieguva savu īpašo stilu — rakstīt tā, it kā kādam skaļi lasītu priekšā. Teikumiem ne vienmēr ir pareiza gramatiska konstrukcija, bet Lauras valoda plūst noteiktā ritmā. Garstāstā Upe pats teksts plūst kā upe. 

Kā Laura sāka rakstīt, viņai sākumā pat grūti atcerēties. «Pirms tam nerakstīju neko — ne dienasgrāmatas, ne dzejoļus. Tiešām neko. Strādājot bankā, rakstīju tikai nosacījumus līgumos,» viņa atceras. Bet pirms gadiem septiņiem, kad kļuva populāri blogi jeb emuāri, Laura izveidoja arī savējo un rakstīja, līdz ieraksti pārvērtās dzejoļos un stāstos. Tie atrada savus lasītājus — Laurai vēl nebija iznākusi neviena grāmata, kad viņa jau uzstājās literāros pasākumos. «Stāstu par to un domāju — kaut kāds brīnums tā mana dzīve. It kā man kāds stāvētu blakus,» saka Laura. 

«Mums jāattaisa acis»

Runājot par saviem stāstiem, Laura uzsver — viņa ir diezgan daudzus uzklausījusi un vienmēr augstu vērtējusi cilvēku uzticēšanos. «Šis tas bērnībā piedzīvotais» attīstījis spēju izjust otru cilvēku, paredzēt viņa reakcijas un saprast nolūkus. «Man ir arī vienkārša interese par cilvēkiem, interese par to, ko viņš domā, kāpēc viņš tā domā, kāpēc tā rīkojas. Savā ziņā attaisnot cilvēka rīcību,» stāsta Laura. «Mums jāuzņemas atbildība ne tikai par individuālām izvēlēm, bet arī par to, kas notiek kopumā. Ceru, ka mani stāsti var palīdzēt vismaz aizdomāties par to.» 

Laura stāstos visbiežāk vedina domāt par parastu cilvēku dzīvēm, par tiem, kuri mums dzīvo blakus, bet par kuriem neaizdomājamies. Varētu teikt, ka viņa skar sociālas problēmas, ja tas neskanētu tik avīžnieciski. Taču viņas stāstos ir nabadzības uzspiesta pieticība, alkoholisms, novārtā pamesti bērni, šķirto vecāku ķīviņi par tiesībām audzināt bērnu. Viss, ko labprāt izliekamies neredzam. Laura atceras, ka viņa pati nesen, ciemojoties kādā bērnudārzā, bijusi nepatīkami pārsteigta, uzzinot, ka ir grupiņas, kurās bērni dzīvo no pirmdienas rīta līdz piektdienas vakaram. Pēc būtības kā bērnunamā, tikai ar iespēju nedēļas nogalēs padzīvot mājās. «Es atceros viņu acis… Nevaru nerunāt par to, nevaru nerakstīt. Mazi bērni mana bērna vecumā, bet viņiem ir pieauguša cilvēka acu skatiens. Un es saprotu, ka to izlabot neviens un nekas vairs nevarēs. Viss, bērns savos piecos gados jau ir pieaudzis,» stāsta Laura. 

Tieši bērnu dēļ viņa savos stāstos runā par sociālajām problēmām. Kāpēc atkal un atkal runāt par dzērājvecākiem? «Paskatieties uz bērniem! Esmu bijusi arī skolās, kur atsevišķas klases sakomplektētas no bērniem, kuriem neviens vairs netic. Ar viņiem nav viegli, arī man nācies pieliekties, kad met ar lineālu. Bet domāju, ka ir vēl cerība. Mums ir tikai jāattaisa acis un jāsaprot, ka tādi bērni ir. Neizliekamies, ka nav tādu bērnu, pieņemam viņus! Man šķiet, ka ir cerība. Mums ir tikai jāattaisa acis.»

Jau lasot stāstus, apbrīnoju Lauras spēju nekad nenostāties neviena pusē, nebūt soģim, netiesāt. Pat rakstot par māti, kas atsakās no sava bērna, viņa spēj tam atrast izskaidrojumu. Intervijas laikā Laura apstiprina: «Neesmu šeit, lai kādu nosodītu. Varu izstāstīt skaudru stāstu ar gaišumiņu. Ar cerību, ka kaut ko varam mainīt.»

Kad 2018. gadā nāca klajā stāstu krājums Izelpas, Laura nolēmusi, ka pienācis laiks apgūt rakstniecību un satikt domubiedrus. Tagad jau viņa ir pabeigusi Literāro akadēmiju, mācījusies prozas meistarklasēs, pašlaik mācās dzejas meistardarbnīcās. «Ne tādēļ, lai kļūtu par dzejnieci, bet valodas poētikas dēļ, kas man vienmēr šķitusi interesanta,» saka Laura. Mācīšanās notiekot ar radošiem izaicinājumiem. Piemēram, uzrakstīt dzejoli par pakomātu. «Mācības man ļāva daudz ko par sevi uzzināt. Pat ja nav vēlmes kļūt par rakstnieku, iesaku pamācīties rakstīt. Rakstīšana — tā ir piekļūšana tuvāk sev,» saka Laura. 

Viens no skolotājiem teicis, ka autoru, kuram jau ir savs stils, nepārmācīt. Laura apzināti nolēmusi saglabāt savu rakstības stilu. Rakstīt stāstus, kas pagaidām šķiet vispiemērotākais prozas žanrs. Izstāstīt vienu notikumu vai epizodi cilvēka dzīvē, nevis visu dzīvi no sākuma līdz beigām. Viņa atstāj vietu lasītāja iztēlei. Iedot dažas detaļas, piemēram, pateikt, ko Upes varones Rutes māsai Dinai atgādina tējas sēne, lai lasītājs iegūtu priekšstatu par grūti izstāstāmo — kāda ir bijusi abu māsu bērnība.  

«Veids, kā Laura Vinogradova raksta, viņas stils ir šķietami vienkāršs un tajā pašā laikā unikāls, jēgas piesātināts — katrs vārds lakoniskajos teikumos šķiet vienīgais iespējamais,» Ir savās pārdomās par Lauras rakstības stilu dalās literatūrkritiķe Bārbala Simsone. «Parasti rakstnieka tekstā saskatām zemtekstu, savukārt Lauras gadījumā var runāt pat par «zem-zemtekstu» — sižetisko konkrētību viņas tekstā caurauž simboliskas un pat mitoloģiskas atbalsis, kas uzrunā zemapziņu. Tieši tāpat klusināta, teksta slāņos apslēpta ir arī psiholoģiskā spriedze, dramatiskums, kurā lasītājs ieslīd lēni, bet neatgriezeniski — un labprātīgi.»

Sapņu darbs

Laura nevairās stāstīt par sevi arī ko personīgu. Par to, kā bērnībā kopā ar brāli un māsīcu dauzījās pa bibliotēku, kurā strādāja vecmāmiņa. Bibliotēka atradās vecā krogā ar ķēķi un malkas krāsni, kurā bibliotekāres mēdza uzcept rauga mīklas raušus. Un reiz bērni, paķēruši mazu mīklas pikuci, uzlidināja to līdz pat bibliotēkas griestiem tā, ka tas tur pielipa. Bet bērni ķiķinādami gaidīja, kuram bibliotēkas lasītājam mīklas pikucis uzkritīs. 

Laura labprāt pastāsta par savu piecgadīgo dēlu, kurš jau pats lasa grāmatas. «Kad man stāstīja, ka esmu sākusi lasīt četru gadu vecumā, neticēju. Domāju, pieaugušie grib celt man pašapziņu. Bet tagad secinu, ka tā tiešām notiek,» saka Laura. 

Rakstot garstāstu Upe, Laura savā radošajā darbā iesaistīja vīru, mākslinieku un grafisko dizaineru Vitāliju Vinogradovu. «Kad rakstīju, man šķita, ka vajag ilustrācijas. Uzreiz bija skaidrs, ka vīrs tās uzzīmēs. Gribēju, lai ilustrācijas nepaskaidro tekstu. Lai tās ir it kā no citiem notikumiem, kas grāmatā nav aprakstīti. Tā, it kā lasītāja rokās būtu nonākušas fotogrāfijas,» stāsta Laura. Laba izveidojusies abu sadarbība. To «kopējo šūnu», kas ir Laurai un Vitālijam, viņa atainojusi garstāstā Upe Rutes un viņas vīra Stefana attiecībās. 

Laikā, kad Laura rakstīja Upi, notika pārmaiņas viņas profesionālajā dzīvē — viņa sāka strādāt Rakstniecības un mūzikas muzeja Izglītības un satura projektu nodaļā. «Cilvēkam ar bakalaura grādu uzņēmējdarbībā tas noteikti ir sapņu darbs. Man ir sajūta, ka es muzejā iederos. Man tur ir laba māju sajūta,» saka Laura un stāsta, ka nupat, 4. jūnijā, muzejā atklāj izstādi par rakstāmmašīnām. Viņa rakstījusi to stāstus, personificējot rakstāmmašīnas, it kā tās būtu dzīvas. Brīnišķīga iespēja iepazīt daudzus rakstniekus, dzejniekus, arī komponistus. «Strādājot muzejā, rakstīšanai atliek mazāk laika. Bet es arī savā darbā gūstu iedvesmu. Mūsu muzejs ir personību muzejs. Personības rosina radīt. Tāpēc uzskatu, ka man ir paveicies ar darbu,» stāsta Laura. 

Kad jautāju viņai, ko par sevi uzzinājusi, rakstot literārus darbus, Laura atzīstas — radošais darbs nesis līdzi ļoti daudz dusmu. 30 gadus viņa bija dzīvojusi ar domu, ka labi audzināti cilvēki apslāpē savas dusmas un neizrāda tās. «Bet radošais darbs pavēra iespēju paust emocijas, un nāca ārā dusmas, aizvainojumi, nācās ieraudzīt savas bailes,» stāsta Laura. Radošs darbs neesot viegls, bet noteikti — interesants.