Laima Kota. Cilvēks ar zilo putnu. Dienas Grāmata, 2020.
«Tikai reti viņš uzraksta kādu stāstu vai noveli, kur nebūtu nevienas «klusās dabas»»1 — tā par latviešu rakstnieku, dramaturgu un mākslinieku Anšlavu Eglīti (1906—1993) apcerē Klusā daba rakstos izteicies rakstnieks Ernests Aistars. Tā ir viena no daudzajām pēckara gadu latviešu trimdas publikācijām, kas iekļauta Laimas Kotas romānā Cilvēks ar zilo putnu (iznāk latviešu literatūras klasiķiem veltītā romānu sērijā Es esmu…). Darbā aptverts neliels un maz zināms periods Anšlava Eglīša dzīvē Vācijā — no 1945. līdz 1950. gadam, kad viņš kopā ar dzīvesbiedri Veroniku Janelsiņu, gleznotāju un rakstnieci, bija radis pagaidu mājvietu ainaviskajā švābu zemē Tailfingenā (romānā — Teilfingenā).
Kotas romāna nosaukums veidots gan saskaņā ar klusās dabas žanra nosaukumu tradīcijām, gan arī sasaucas ar Janelsiņas grāmatām Es, zilais putns (Toronto, 1991) un Cilvēks un es (Losandželosa, 1995). Tas atklāj autores nolūku parādīt «simpātiskā mākslinieku pāra» simbiozi dzīvē un mākslā — literatūras un glezniecības satuvinājumā, arī viņu iekļaušanos konkrētā sadzīviskā vidē trūcīgajā pēckara laikā un ilgas pēc mājām. Savukārt «virtuves un tirgus» vai «brokastu galda» žanra tematika romānā sasaucas ar Eglīša daiļradē bieži izceltajām gastronomiskajām baudām. Ēdienu nosaukumi likti pat nodaļu virsrakstos, akcentējot to, cik ļoti pieticīgos apstākļos nākas domāt par dienišķo pārtiku.
