Andris Akmentiņš. Meklējot Ezeriņu. Dienas Grāmata, 2021.
Andra Akmentiņa otrais romāns izdots sērijā Es esmu..., kurā mūsdienu latviešu rakstnieki publicē romānus par pagātnes latviešu rakstniekiem. Salīdzinājumā ar iepriekšējo sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts šoreiz uzdevums ir grūtāks: katram autoram nākas atrast ne tikai savu skatījumu uz attiecīgo vēstures laikposmu, bet arī veidu, kā tā centrā novietot rakstnieku. Uzdevums ir sarežģīts arī tāpēc, ka ne vienmēr rakstnieku dzīvesstāsti ir tik aizraujoši kā viņu radītie literārie darbi. Rakstnieka dienas paiet, sēžot pie rakstāmgalda un strādājot pie kārtējā manuskripta, un tikai kādam sarežģījumam privātajā dzīvē vai nozīmīgām vēsturiskām pārmaiņām ir pa spēkam to izsist no ierastā ritma.
Akmentiņa romāns par prozas klasiķi Jāni Ezeriņu šo problēmu tiecas apiet vairākos veidos. Pirmkārt, grāmatas centrā ir rakstnieka nobriešanas, pieredzes gūšanas, uzskatu formēšanās un meistarības kaldināšanas tēma, tādēļ tā lielā mērā uzskatāma par radošumam veltītu meditāciju. Otrkārt, Ezeriņa dzīves gājumā un raksturā meklēti fakti, kas biogrāfu var iedvesmot uz saistošu prozu, tā īstenojot romāna sākumā atklāto patiesību, ka cilvēku raksturu daudzveidības studijas un neparastu sižetu medības neformālos apstākļos ir zelta āderes, kas rada priekšnoteikumus labas prozas tapšanai. Treškārt, Akmentiņš visa romāna garumā tā īsti necenšas uzcelt ceturto sienu starp skatuvi, uz kuras norisinās Ezeriņa dzīve, un skatītāju zāli, kur Akmentiņš uz šo dzīvi skatās kopā ar lasītāju, pārstāstīdams un komentēdams šīs dzīves epizodes. Ne tikai ievadā un nobeigumā, bet arī visa romāna gaitā Akmentiņš neļauj aizmirst, ka mēs nelasām «patiesību» par rakstnieku Ezeriņu, bet gan prozaiķa subjektīvu versiju par citu prozaiķi. Akmentiņš ar lielu empātiju tiecas sekot galvenā varoņa un viņa tuvo cilvēku gaitām, tomēr vēro tās it kā caur dūmakainu loga rūti, neliekot skatīt objektivizētu «kopainu» (šis vārds romānā lietots vairākkārt, šķiet, simbolizējot nereālas ilgas pēc skatpunkta, no kura būtu iespējams pārredzēt visu pasauli tās sarežģītajās sakarībās un skaistajā daudzveidībā), bet arvien atgādinot, ka skats ir nepilnīgs, mazliet juceklīgs un brīžiem, iespējams, maldīgs.
