Omnegūts

Jānis Vādons
Print Friendly, PDF & Email

Viņš atver acis piepeši un gandrīz sāpīgi, it kā rīta gaisma, kas grab vecajās žalūzijās, būtu atplēsusi vaļā arī viņa plakstus. Istabā vēl virmo naksnīga dvinga — vai tomēr pie vainas iepriekšējā vakarā pārlieku aizrautīgi tērētie brendija krājumi; kā vienmēr, aizsākās ar «tikai apslapināšu lūpas».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt drukātā vai digitālā žurnāla abonentam. Esošos abonentus laipni lūdzam ienākt:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu