2021_04_338px-JanisVadons_70.png
Viņš atver acis piepeši un gandrīz sāpīgi, it kā rīta gaisma, kas grab vecajās žalūzijās, būtu atplēsusi vaļā arī viņa plakstus. Istabā vēl virmo naksnīga dvinga — vai tomēr pie vainas iepriekšējā vakarā pārlieku aizrautīgi tērētie brendija krājumi; kā vienmēr, aizsākās ar «tikai apslapināšu lūpas».
Cirkšņi sāp, pleci stīvi, un pat matu pinkas uz galvas samanāmas, laikam tumsā kādā ķīmiskā reakcijā pārvērtušās smagu bumbuļu ķekaros. Citādi gan Omnegūts neatrod neko tādu, par ko varētu steigšus sabozties, lai nomāktības sagurumā tā ilgāk uzkavētos gultā — alkohola intoksikācija nav pārāk labs iemesls. Neviļus prātā uzpeld daži iepriekšējo dienu notikumi. Mammas zvans un kārtējie pārmetumi dīkdienībā, pēc tam nomestā klausule, kad viņš vēlreiz mēģina vērst viņas uzmanību uz netaisnību, kas jau ilgi samilzusi pār viņa dzīvi un liedz iemantot ne tikai ievērību, bet arī paveiktajam atbilstošu pārticību. Uzpampušais īkšķis, ko iepriekšējā dienā viņš ar torpēdas cienīgu jaudu bija ietriecis vienā no gultas četrām kājām, — šoreiz nenāksies nogaidīt līdz vasarai, kad vismaz viena īkšķa naga zaudēšana bija pārvērtusies par sezonālu tradīciju.
