Ilustrācija — Agate Lielpētere
Pēdējā laikā bija kļuvis neparasti silts, ledus upītē sacēlies augšup un salūzis, daļu ūdens bija aizskalojis uzreiz, bet atlikums palicis guļam blāķos uz krastiem, brūns no dubļiem un, pamazām kusdams, atstāja aiz sevis vien stāvoša, netīra ūdens pančkas.
— Vojtīšek! — No sasalušo dubļu blāķī noslīkušā nama loga atskanēja spiedzīga balss. — Vojtīšek, mamma! — Es sapīcis bliezu ar āmuru, iedzīdams pēdējo naglu. Pretīga diena, šodien patiešām ne no vienas nav miera. Nez, kura būs šoreiz? Divi sievieši mājās, viena par otru sliktāka. Māte, kura apsēsta ar slimīgu gādīgumu par visiem apkārt esošajiem un arī ar pļēgurošanu, un viņas māte, kuru ķērusi paralīze pēc visām iespējamajām kaitēm, kuras viņu bija mocījušas pirms tam. Divas vecu sieviešu paaudzes, kuru pēdās kā savdabīga astīte plīvoju es, pēdējais vīrišķis, ko viņas vēl bija spējušas noturēt. Nometu āmuru un pa trepēm uzkāpu līdz pat jumtam, pie baltām, apskretušām durvīm.
