Kāpēc denacionalizēto namu īrnieki atkal piketē?

Denacionalizēto namu īrnieku pikets pērn pie Saeimas ēkas. Foto: Evija Trifanova, LETA
Tamāra Čigrina, SIA “JURLAT” valdes locekle
Print Friendly, PDF & Email

Šā gada 6.aprīlī Valsts prezidents izsludināja Dzīvojamo telpu īres likumu, neraugoties uz  denacionalizēto namu īrnieku lūgumiem prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu. Valsts prezidenta paziņojumā uzsvērts, ka Latvijas likumdevējs nekad nav radījis tiesisko paļāvību denacionalizēto namu īrniekiem, ka viņu tiesiskais stāvoklis netiks pārskatīts.

Kļūdains ir priekšstats, ka denacionalizēto namu īrnieki uzskatīja, ka viņi mūžīgi varēs dzīvot tajā pašā dzīvoklī, maksājot mazāku īres maksu nekā citas personas attiecīgajos namos par tādas pašas kvalitātes dzīvojamo telpu. Neviens no denacionalizēto namu īrniekiem nevēlas palikt mūžīgi dzīvot šādā mājā un uzturēt īres attiecības ar tā saucamiem mantiniekiem vai denacionalizēto māju pārpircējiem.

1991.gada 30.oktobrī pieņemts likums “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā”. Kādu rītu Latvijas iedzīvotāji (denacionalizēto namu īrnieki) pamodās un uzzināja, ka viņu ģimenes dzīve ir atkarīga no jaunā mājas īpašnieka. Denacionalizēto māju īres līgumi tika noslēgti ar valsti, kas lauza šo līgumu, atkāpjoties no tā. Valsts savas tiesības un pienākumus bez saskaņošanas ar īrniekiem un viņu piekrišanu nodeva trešajai personai. Pēc būtības Latvijas Republikas valdība atjaunoja dzimtbūšanas institūciju Latvijā.

Saistībā ar restitūciju radās piespiedu īres attiecības. Ir liela atšķirība, vai cilvēks labprātīgi slēdz īres līgumu, vai tās ir piespiedu īres attiecības.

Denacionalizēto namu īrnieki pamatoti uzskatīja, ka nav tiesiski jauno īres likumu attiecināt uz denacionalizēto māju īrniekiem, kamēr nav izpildīti likumi un normatīvie akti par kompensāciju izmaksām īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā un kuri šo mājokli lietojuši līdz īpašuma tiesību atjaunošanai bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem.

1991.gada 30.oktobrī Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” spēkā stāšanās kārtību, ar kuru uzdeva valdībai izstrādāt likumprojektu par kompensācijām denacionalizēto namu īrniekiem.

2004.gada 20.decembrī Saeima  pieņēma likumā “Par dzīvojamo telpu īri” pārejas noteikumu 14.pantu, kurā noteikts, ka Ministru kabinets līdz 2005.gada 1.martam izstrādā un līdz 2005.gada 1.jūlijam ievieš valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismu īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā. Kompensācijas programma tā arī nav izstrādāta.

Likums “Par pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” neatrisināja un neatrisinās denacionalizēto namu īrnieku situāciju. Uz šā likuma pamata izstrādātie pašvaldības noteikumi paredz vienreizēju dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalstu piešķiršanu tikai maznodrošinātajām personām un ar nosacījumu, ka viņiem nepieder šķūnis vai dārza būdiņa.

Denacionalizēto namu īrnieki ir īpaša kategorija, un ar jaunā likuma ieviešanu nevar pieļaut viņu situācijas pasliktināšanos.

1995.gada 25.jūlijā stājās spēkā  likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”. Valsts uzdāvināja īrniekiem tiesības  privatizēt savu mājokli, t.i., iegūt dzīvojamās telpas savā īpašumā. Iespēja privatizēt dzīvokli  bija dota visiem, izņemot denacionalizēto namu īrniekus. Dzīvokļus privatizēja arī daudzi denacionalizēto namu  īpašnieki. Valsts neprasīja īrniekam, vai viņam pieder mājas, zeme, vasarnīca vai kāds cits īpašums. Nevienu neinteresēja ne viņu algas, ne ienākumi. Privatizācijas process notika bez jebkādiem ierobežojumiem.

2004.gada 30.jūlijā Valsts Cilvēktiesību birojs izteica savu viedokli par denacionalizēto namu īrnieku situāciju. Birojs uzskatīja, ka denacionalizēto namu īrnieki bija nostādīti nevienlīdzīgākā situācijā privatizācijas brīdī, jo nevarēja iegūt īpašumā dzīvokļus, kuros dzīvoja, atšķirībā no valsts un pašvaldību māju īrniekiem. Valstij jāparāda labā griba, sniedzot atbalstu šiem īrniekiem, kas nonākuši sociāli bezcerīgā situācijā, nevis noveļot atbildības nastu uz īrniekiem, namīpašniekiem un pašvaldību. Situācijas iespējamiem risinājumiem jābūt vērstiem ne tikai uz īpašnieku un īrnieku interešu sabalansēšanu, bet arī uz denacionalizācijas un privatizācijas rezultātā radušās nevienlīdzīgās situācijas novēršanu. Šo viedokli, adresētu Ministru prezidentam, Saeimai un Latvijas Pašvaldību savienībai, parakstīja Valsts Cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers.

Satversmes tiesa 2006.gada 8.marta spriedumā lietā Nr.2005-16-01 atzina, ka likumdevējam, izvēloties zemes reformas līdzekļus, bija jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm. Kaut arī īslaicīga iejaukšanās īres tiesiskajās attiecībās var būt attaisnojama, ilgā laika posmā atbildība par sociālā satricinājuma risku jāuzņemas valstij. Pirms reformas īrniekiem bija tiesības paļauties uz to, ka valsts rūpēsies par viņu tiesību aizsardzību.

Likumdevējs atkāpās no Civillikuma ievada 3.pantā un Civillikuma 1587.pantā nostiprinātā principa, ka neskartas paliek jau iegūtas tiesības. Tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto. Tā kā spēkā ir 1991.gada 30.oktobra Augstākās padomes lēmums, valstij, laužot īres līgumus, ir jāatlīdzina zaudējumi Civillikuma 1587.panta kārtībā.

Likumdevējs neņēma vērā arī Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr.2013-17-01, ar kuru tika atzīts, ka jaunajam īpašniekam ir saistoši  iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi.

Visus šos ilgos gadus denacionalizēto namu īrnieki uzticējās valstij un cerēja, ka tā izpildīs savus solījumus, izstrādās valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismu īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā.

Denacionalizēto namu īrnieki ticēja, ka pastāv valsts varas godīguma prezumpcija. Satversmes preambulā ierakstīts, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsarga cilvēka pamattiesības. Satversme uzliek valstij pienākumu ievērot tiesiskās paļavības un tiesiskās noteiktības principus.

Maxime in jure aequitaa spectanda est.  Ius est ars boni et aequi. Tiesībās vislielākā uzmanība jāpievērš taisnīgumam. Tiesības ir labas un taisnīguma māksla, vēsta romiešu tiesības. Diemžēl šie principi attiecībā uz denacionalizēto namu īrniekiem ir pārkāpti.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu