Ir viena patiesība

Ģenerālprokuratūra nupat ir tik aktīva, cik gadiem ilgi nebija bijusi. Mēnesi pēc tiesas sprieduma Lemberga lietā uzrādīja apsūdzības Šķēlem un Šleseram un sāka pārbaudi par vakcīnu iepirkumu. Toties sabiedrības sašutumu izraisījušas apsūdzības Ventspilī baseinā noslīkušā bērna vecākiem un arī prokuratūras lēmums pārsūdzēt tiesas spriedumu par kompensāciju kaņepju audzētājai pensionārei. 

“Mēs esam par taisnīgumu, mēs esam par sabiedrību,” ģenerālprokurors Juris Stukāns teica, kad 1. aprīlī sarunājāmies tiešsaistē. Taču uzsvēra, ka prokuratūra vienmēr lems, pamatojoties uz likumu, nevis uz emocijām. 

Runājām arī par citām aktualitātēm, piemēram, Maximas lietu, kurā prokuratūra pārsūdzējusi pirmās instances tiesas spriedumu, Rimšēviča lietu, kurā gaidāma straujāka virzība, līdzko būs saņemts Eiropas tiesas atzinums par apsūdzētā imunitāti, kas notiks ar Meroni pārvaldīto Lemberga mantu, vai Sprūda lietas gaitu ietekmēs tās prokuroram Cinkmanim anulētais bakalaura grāds, par bankas ABLV lietu, par pirmās instances tiesas attaisnojošo spriedumu Magoņa lietā un citām. Un kā varēja notikt, ka jau vairāk nekā desmit gadus neviena mācību iestāde Latvijā negatavo noziedzīgu nodarījumu izmeklētājus.

 

Mēneša laikā ir pirmās instances spriedums Lemberga lietā un apsūdzības abiem pārējiem oligarhiem Šķēlem un Šleseram. Vai prokuratūrā ir labi padarīta darba sajūta?

Mums ir liels prieks par ilgi skatīto Lemberga lietu, ka beidzot pirmās instances tiesa paveikusi savu darbu. Bet divas pieminētās personas – nu, tur arī diezgan ilgi tika veikts darbs, un, kā mēs zinām, vēl pagājušajā gadā Tet vadītājam [Jurim Gulbim] tika uzrādīta apsūdzība, un tas ir šīs lietas ietvaros. Tātad nu arī loģisks nobeigums, ka šobrīd prokurors ir apzinājis šīs personas, un principā viņam vajadzētu tagad jau virzīt lietu uz tiesu. Tie ir tiešām ļoti ilgi skatīti jautājumi vai lietas, un beidzot ir šī virzība, un tad, kad ir kaut vai starpposms, tas jau ir patīkami.

Lemberga lietas prokurors Juris Juriss teica, ka prokuratūra pārsūdzēs spriedumu daļā par kaitējumu valstij, kurā tiesa attaisnoja apsūdzēto. Vai piekrītat, ka tiesa pārāk šauri skatījās uz to, ko nozīmē kaitējums valstij?

Nu, redziet, šeit visu laiku arī ir šī, kā saka, diskusija starp prokuratūru un tiesu un arī starp tiesu instancēm, kā mēs [to] noformulējam, īpaši, ja runājam par kaitējumu saistībā ar interešu aizskārumu, līdz ar to tur nav nekādu citu variantu. Kā teica prokurors, un tiesa to bija pateikusi arī preses konferencē, ka tiešām tiesa nedaudz atšķirīgi no prokuratūras pieejas vērtēja šā kaitējuma formulējumus.

Tiesa pieņēma arī blakuslēmumu, un Valsts policija februāra sākumā sāka kriminālprocesu pret Lemberga mantas glabātāju Meroni par tiesas vai prokurora lēmumu nepildīšanu. Taču Valsts policija jau pērn janvārī sāka lietu pret Lemberga mantas glabātāju. Kāpēc šajā lietā tik lēna virzība, ka tiesai bija jārosina sākt vēl vienu kriminālprocesu?

Nē, tie ir divi dažādi juridiski jautājumi. Viens jautājums ir par tieši mantas saglabāšanu, bet tad tiesa pieņēma lēmumu, uzdodot nodot to mantu, un saistībā ar šā lēmuma nepildīšanu tiesa lūdz vērtēt atbildību. Nu, nezinu, es domāju, ka tur varbūt mums arī nesakritīs ar tiesu viedoklis.

Par ko tieši nesakritīs?

Nu, ko Meroni ir pieņēmis un ko viņš var atdot – jautājums ir par to. Viņš nav atteicies to darīt, un šeit mums kā Latvijai diemžēl daudzi jautājumi nav saprotami – darbiniekiem, ierēdņiem, tai skaitā arī prokuroriem un tiesnešiem –, kā tas fiziski notiek.

Jo, ja mēs runājam par akciju arestiem, nu, paskatāmies Kriminālprocesa likuma regulējumu – tur nekas vairāk nav pateikts, kā tikai, ka tiek paziņots akciju turētājam, ka viņš nevar tās atsavināt. Punkts. Nav nekāda veida procedūras, ne kontroles, ne uzraudzības, ne nodošanas – nenodošanas mehānisma. Tāpēc es domāju, ka šeit ir jautājums, kas tiešām mums būs vēl jārisina.

Jo, redziet, ja tas uzņēmums šeit, Latvijā, būtu, varbūt būtu arī vienkāršāk – mēs paziņojam akciju turētājam, ka jūs nedrīkstat šīs akcijas atsavināt. Un kas tālāk? Uzņēmums taču turpina darboties, un uzņēmumam ir jārisina un jānodrošina saimnieciskā darbība. Ja uzņēmums neko nedarīs, tad pēc mēneša būs bankrotējis.

Par to tika runāts jau sen Tieslietu ministrijas darba grupā, ka šis jautājums būtu jānoregulē, bet visi atzina, ka pietiek ar to, ka mēs akciju turētājam pasakām, ka viņš nevar tās atsavināt. Punkts, nekas vairāk. Mums pat nav mehānisma, ja mēs gribētu nomainīt akciju turētāju, teiksim – akcijas pieder personai A, mēs pasakām – nē, tagad uzņēmums B pārņems šīs akcijas –, bet, nu, kādā veidā fiziski? Mums pat nav regulējuma, ja mēs pasakām, ka šo akciju tiesības realizēs uzņēmums B. Realizēs kādā veidā – balsos, nebalsos? Var pieņemt lēmumus? Var ietekmēt valdes sastāvu? Saprotiet, šis jautājums atstāts pašplūsmā, un šobrīd, kā saka, visi ir pamodušies, bet diemžēl man jāatzīst, ka tie, kuriem būtu šis jautājums jāsakārto – man nav zināms, vai šajā virzienā kāds strādā.

Bet kam būtu jāsakārto šis jautājums – vai likumdevējiem?

Visātrāk tas būtu izpildvarai, jo likumdevēji paši jau neraksta likumus, likumi nāk no Ministru kabineta, attiecīgās nozares ministrija būtu, un šeit var būt arī vairākas kopā. Bet, nu, redziet, tas nav mans jautājums. Mēs Kriminālprocesā, tur, kur ir mana kvalifikācija, esam ierakstījuši. Ja tas ir nepietiekoši, tad, lūdzu, sakārtojiet šo jautājumu! Šobrīd, kā es jums teicu, uzliekot arestu akcijām, tiek paziņots akcijas turētājam, ka viņš tās nevar atsavināt. Punkts.

Vai tas nozīmē, ka arī pagājušā gada sākumā Valsts policijas ierosinātajai lietai pret Meroni nebija jēgas?

Nē, tur ir runa pavisam par citiem pārkāpumiem, un tai jēga ir, jo nevar uzsākt lietu, ja nav noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Ir pazīmes, ka tā manta netika – kā tur ir Civillikumā? – labā ticībā pārvaldīta. Tiek pārbaudīti tieši šie aspekti. Jo Meroni tika arī uzdots vai, jāsaka tā, lūgts turpināt pārvaldīt, jo viņš bija visos šajos uzņēmumos direktors vai kaut kādā citā statusā. Viņš vienkārši turpināja saimniecisko darbību. Vai šajā saimnieciskajā darbībā nav saskatāma arī savu interešu realizācija, to šobrīd pārbauda policija.

Vai, jūsuprāt, viņš varētu būt izsaimniekojis viņam uzticēto mantu?

Diemžēl es neesmu redzējis ne tās mantas apjomu, ko viņš pārvaldīja, ne es zinu, kāds ir šodien šīs mantas stāvoklis. Nu, varbūt tiesa tur bija iedomājusies, ka nepilda lēmumu, ka viņam būtu jāiedod atskaite par pārvaldītās mantas šodienas situāciju. Bet pasakiet, pēc kādas likuma normas tas tiek prasīts?

Nezinu.

Nu, es arī nezinu.

Bet ko prokuratūra tagad darīs šajā jautājumā?

Mēs, cieši sadarbojoties ar izmeklētājiem, veicam faktisko apstākļu noskaidrošanu, tai skaitā, vai nebija tā, ka jau tika pratināts tas pats Meroni… Nu, es varbūt tagad arī par kaut ko kļūdos, bet, manuprāt, ar viņu gan ir komunicēts, un attiecīgi kriminālprocesa ietvaros mēs daudz ko varam pieprasīt.

Ar šo Lemberga lietu ir saistītas vēl vismaz divas – par Lemberga stipendiātiem un par politisko partiju kukuļošanu Ventspils naftas privatizācijā. Kas notiek ar tām un vai un kad tās varētu nonākt tiesā?

Šīs lietas atrodas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļā. Es esmu lūdzis sniegt izvērtējumu, kādas ir lietu perspektīvas. Varu pateikt, ka, cik man ir zināms, pēdējos gadus tur nekas netika darīts. Jo vienkārši vairs arī nebija iespējams kaut ko darīt.

Prokurors Juriss mums intervijā teica, ka gan šajās, gan Lemberga lietā virzību apgrūtināja vairāku potenciāli svarīgu liecinieku nāve. Ir runa par iespējamām slepkavībām. Vai jums šķiet pieņemami, ka neviena no tām nav atklāta, un vai ir cerības jelkad noskaidrot šo nāves gadījumu patiesos apstākļus?

Nu, man pat grūti pateikt, man nav zināmas, vai saistībā ar liecinieku nāvi vispār ir kādi kriminālprocesi. Tad man jāprasa Jurim Jurisam.

Prokuratūrā neesot, Juriss teica, ka ar to būtu jānodarbojas vispirms Valsts policijai.

Man pat nav zināms, ka policijā būtu uzsākti kriminālprocesi. Tāpēc grūti pateikt, jo tad, kad attiecīgais liecinieks bija miris, tajā brīdī vajadzēja izlemt, vai tur ir pazīmes par vardarbību vai kāda cita veida iejaukšanos, vai nav. Tiem bija jābūt uzsāktiem tajā laikā. Neesmu dzirdējis, nezinu.

Teicāt, ka divu minēto lietu virzība ir ļoti apgrūtināta. Vai liecinieku neesamība ir viens no iemesliem, un kas vēl apgrūtina šo lietu virzību?

Nu, redziet, šeit ir jautājums par sarežģīto shēmu veidošanu saistībā ar dažādu ārpus Latvijas subjektu iesaistīšanu labuma guvēju, visāda veida ofšoru un citu uzņēmumu ķēdes izveidošanā. Šeit ir informācijas iegūšana no ārpus Latvijas, kad mēs nesaņemam vispār nekādu atbildi par uzņēmuma amatpersonām, finanšu dokumentiem, un tā tālāk. Jo, redziet, tur ir tas moments, ka ārpus Latvijas aiziet, un pēc tam mums visā ir jābalstās uz citu valstu tiesībaizsardzības iestāžu darbību, un ne visos gadījumos šīs valstis ir pretimnākošas.

Bet vai Lemberga stipendiātu gadījumā to naudu vienkārši neiznēsāja portfelīšos tepat Latvijā?

Ir tāda informācija, manuprāt, daži tādi gadījumi ir arī fiksēti. Bet, ja tas tā ir, bet personas, kuras to saņēma, nesniedz liecības, tad to arī vairs objektīvi nevar ne nofiksēt, ne kaut kāda veidā restaurēt. Nu, ja cilvēki to ir darījušu tikai fiziski, un tas nav fiksēts, un viņi par to nesniedz liecības, tad – viss, punkts! – tur neko nevar noskaidrot.

Un otrais moments, ja runājam par to pašu stipendiātu lietu – tajā laikā neviens jau neizmantoja ne bankas pārskaitījumus, ne elektronisku naudas apriti, viss notika fiziski. Un, ja tajā laikā tas netika piefiksēts operatīvā ceļā, izmantojot tehniskos līdzekļus, tad, tikai saņemot liecības, kaut kādā veidā varbūt pierakstus, kur tas, kas ir atrasts, ir atrasts, bet nedod atbildes uz jautājumiem, un, ja persona nesniedz šīs atbildes, tad nekas nevar sanākt šajā lietā.

Neizklausāties diez cik optimistisks par šo lietu iespējamo nonākšanu tiesā.

Jā, tāpēc ka, es domāju, ja būtu attiecīgi pavedieni tādā ziņā, ka būtu virziens, kur mēs varētu apstiprināt izvirzīto versiju, tad tai lietai jau sen vajadzēja būt tiesā. Bet, kā es jau teicu, nekas papildus… Varbūt kaut kas ir, bet man nav zināms, ka kaut kas tāds būtu iegūts. Nu, ziniet, cilvēki arī, paejot laikam, tomēr, kā saka, izdomā pastāstīt to patiesību, un tas var pilnīgi mainīt kādas lietas esamību, neesamību vai virzību. Nu, tajā lietā man nav zināms. Līdz ar to mēs gaidām juridisku izvērtējumu par iespējamību turpināt šo lietu un kurā virzienā – uz tiesu, ne uz tiesu – un kas tur trūkst.

Lembergs prognozē, ka viņa lietā pārsūdzības ilgšot vēl 10 gadus, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Strupišs teica, ka nevajadzētu būt ilgāk par diviem gadiem. Kāda ir jūsu prognoze?

Viss ir atkarīgs, kā tiesa organizēs darbu. Ja tiesa strādās tāpat, kā to darīja pēdējā laikā pirmajā instancē – piecas darba dienas nedēļā –, tad, manuprāt, apelācijas instancē gada laikā var izskatīt to lietu un tad attiecīgi virzīties uz sprieduma sagatavošanu. Jo, redziet, to pamata darbu izdara pirmās instances tiesa. Šobrīd jau apjoms ir skaidrs, un būs tiesas [pilnais] spriedums, kur būs šie motīvi un pierādījumi, līdz ar to apelācijas instancei būs tikai jādara tas, uz ko norādīs sūdzību vai protesta iesniedzēji. Nevar vairs būt nekas, kas pēkšņi nāk vēl klāt, nu, nezinu, teiksim piecdesmit liecinieku. Apelācijas instancē ir jāpārvērtē viss lietā jau izdarītais. Var būt kaut kāda nianse, kur būs pieteikti lūgumi, kas varbūt pirmajā instancē līdz galam nav izdarīts. Bet vēlreiz – ja tas ir piecas dienas nedēļā, turklāt jāņem vērā, ka viens apsūdzētais atrodas apcietinājumā, – es ceru, ka neviens nebūs ieinteresēts vilkt lietas izskatīšanu.

2010. gadā sāktās digitālās televīzijas otrās lietas izmeklēšana gāja arī ilgi un smagi, un prokuratūra vaino KNAB, ka tas bieži mainījis izmeklētājus, tā ka pērn pavasarī prokuroram Zelčam bija jāpārņem lieta, lai neiestātos noilgums. Kā vērtējat KNAB darbu šajā lietā un sadarbību ar KNAB priekšnieku Jēkabu Straumi?

Šobrīd mums ir pilnīgi citi principi, pilnīgi cita pieeja sadarbībai. Es tiešām varbūt tā vispārināti teicu, bet šobrīd tā ir realitāte – katrā lietā prokurors iesaistās, īpaši sevišķi svarīgās, smagās lietās iesaistās ikdienas izmeklēšanā, komunicējot ar izmeklētāju, vienojoties par izmeklēšanas virzienu, nepieciešamajiem pierādījumiem. Nevis filozofiski – aizej un atrodi kaut ko! – prokurors ar izmeklētāju konkrēti vienojas par izmeklēšanas darbībām. Jāredz, kādu noziedzīgu nodarījumu valsts vēlas inkriminēt, un tad ir skaidrs, kādiem apstākļiem jābūt pierādītiem. Un tad izmeklētājam ar prokuroru jāvienojas, ar kādām darbībām šie apstākļi tiks fiksēti un pierādīti.

Šobrīd man nav vispār nekāda pamata teikt, ka mums būtu neizpratne vai domstarpības. Es jums pateikšu vēl vairāk – šobrīd, veicot operatīvos pasākumus, izmeklēšanas iestādes sazinās ar attiecīgās struktūrvienības virsprokuroru, kurš arī iesaistās šīs informācijas iegūšanas procesā, lai saprastu, cik ilgi un kurā virzienā būtu jāstrādā un kādi pierādījumi būtu nostiprināmi, veicot operatīvās darbības pasākumus. Tāpēc šodien, vismaz es esmu tā sapratis un pārliecināts, tādās skaļākās lietās, kad mums parādās preses interese, es paaicinu gan izmeklētāju, gan prokuroru, un mēs kopā izrunājam šo sadarbību, un neviens nav norādījis, ka būtu kaut kāda veida problēmas.

Teicāt, ka šobrīd ir citi principi. Precizējiet, lūdzu, vai jums ir citi principi nekā iepriekšējam ģenerālprokuroram, vai KNAB attieksme ir mainījusies?

Redziet, nevar pateikt, ka vakar bija vieni, šodien ir citi. Mēs darbojamies likuma ietvarā, un arī labiem izmeklētājiem vairāk rūp vai viņi tic šai sadarbībai un tic, ka mums ir viens mērķis, nevis, ka mēs vēlamies, nu, es nezinu, pretdarboties vai izgāzt lietu, vai, nezinu, kaut kādā veidā nopludināt informāciju. Ir savstarpēja uzticēšanās, un arī izmeklētāji saprata, ka prokuroram ir arī pienākums līdzdarboties un sniegt atbalstu izmeklēšanai, lai nebūtu tā, ka izmeklētājs skatās vienā virzienā, bet prokurors gaida pilnīgi citu rezultātu.

Redziet, mums šobrīd nedaudz samazinājās arī visu to lietu apjomi, tāpēc, ka, nu, cilvēki, dabiski, aizbrauca prom, tai skaitā gan slikti, gan labi cilvēki aizbrauca prom. Tāpēc varbūt ir lielākas iespējas arī savstarpēji komunicēt. Bet šeit tiešām gan KNAB izmeklētāji piekrīt un redz to pozitīvo aspektu sadarbībai ar prokuratūru, gan prokurori ir piekrituši, ka, jā, mēs varam pārkārtot darbu un iesaistīties izmeklēšanā jau sākotnējā posmā.

No Kriminālprocesa likuma viedokļa prokurors var vispār neiejaukties izmeklēšanā, ja izmeklēšana uzskata, ka mērķtiecīgi virzās uz priekšu. Likumā tā rakstīts, ka tikai, ja konstatē novilcināšanu vai nemērķtiecīgu virzību, prokurors dod norādījumus. Manuprāt, to saprast burtiski ir nepareizi. Pēc likuma prokurors izlemj, kad ir pietiekoši pierādījumu, un tad tas ir jāpasaka izmeklētājam pirmajā dienā, nevis pēc pusgada darba, kura pusi varbūt viņš izdarīja pēc savas izpratnes, un prokurors to daļu nemaz neizmanto, kaut gan arī tā var būt noderīga.

Vai apsūdzības Šķēlem un Šleseram bija iespējams uzrādīt tāpēc, ka pagājušā gada rudenī prokuratūra uzrādīja apsūdzību bijušajam Tet vadītājam Jurim Gulbim?

Jā, tas viss ir kopā saistīts.

Bet šī lieta ilgst jau vienpadsmito gadu. Es vaicāju, vai tagad apsūdzības Šķēlem un Šleseram bija iespējams uzrādīt tieši tāpēc, ka ir uzrādīta apsūdzība Gulbim.

Nē, nē, tur tādā veidā… Grūti saprast, kā jūs to sasaistāt, bet moments ir tāds, ka prokurors beidzot, kā saka, nonāca līdz brīdim, kad viņš redz, ka savāktie materiāli viņam dod iespēju noformulēt pretenzijas pret visām šīm personām. Viņš katra lomu ir noskaidrojis, un viņam ir pierādījumi, kuri atklāj šo lomu.

Jautājums bija par to, vai Gulbja liecības bija papildus materiāls, kas ļāva beidzot noskaidrot un formulēt.

Ā, tādā ziņā! Es nezinu, vai viņš ir vispār sniedzis liecības, viņš taču visu noliedz.

Viņš joprojām visu noliedz?

Nu, es tā biju dzirdējis. Tad man jāprasa prokuroram, vai viņš ir kaut ko sniedzis papildus. Manuprāt, nē. Viņa liecības – diez vai.

Ko, jūsuprāt, apsūdzētais Šlesers cer panākt, paziņodams par atgriešanos politikā?

(Nopūšas) Nu, ko? Nu, to, ko izmanto arī citi – piesaista presi, lai tādā veidā, nu, kā saka, varbūt kritizētu izmeklēšanu un prokuratūru.

Kā jūs skaidrotu, kāpēc prokuratūrā ir vismaz trīs ar Lembergu saistītas lietas, bet Šķēlem un Šleseram tikai viena abiem? Vai viņi ir gudrāki un viltīgāki?

Nu, varbūt arī jā. (Smejas) Varbūt ne tik bezkaunīgi.

Cik drīz prokuratūra varētu šo lietu nodot tiesai?

Esmu runājis ar prokuroru, viņš man solīja līdz vasarai to izdarīt. Redziet, tur ir procedūra – izvirza apsūdzības, apsūdzētajam ir iespēja sniegt liecību, tad ir jāuzklausa. Tur, manuprāt, bija seši vai cik jau apsūdzētie. Tehniski tas viss jāizdara, tad visa lieta jāiepako un jāaizsūta.

Jūs bijāt tiesnesis, kas 2015. gadā pieņēma pirmo spriedumu “digitālgeitas” lietā. Kā vērtējat prokuratūras un tiesu darbu tajā lietā turpmākajos gados?

Prokuratūras darbu vērtēju ļoti atzinīgi. Jo tur bija prokurors [Edvīns] Piliksers, kura darba pieeja bija, nu, kā lai pasaka – katru teikumu pārbaudīt un apstiprināt divreiz. Tāpēc tā lieta bija diezgan apjomīga, ka prokurors ļoti, ļoti rūpīgi un sīki katru aspektu bija pārbaudījis. Nu, tādā ziņā man nebūtu nekāda pamata prokuroriem kaut ko pārmest, es pat teiktu, ka viņi bišķiņ bija pārcentušies, lai  par visiem 200% pamatotu savu pozīciju.

Bet lieta turpinās. Vai tātad vaina ir tiesā?

Nu, kā jūs zināt, skatot pirmās instances spriedumu apelācijas instances tiesā, ir izdarītas kļūdas, to konstatēja Augstākā tiesa, tāpēc atgrieza atpakaļ, lai šīs kļūdas izlabotu.

Juris Juriss mums intervijā teica, ka viņa grupas darbam Lemberga lietā Ērika Kalnmeiera laikos prokuratūrā nebija pretdarbības, taču neesot bijis arī nekāda īpaša atbalsta, grupa darbojusies lielā mērā autonomi un pat centusies paturēt informāciju savā lokā. Vai jūs pret šādām smagām un lielām lietām izturēsieties tikpat vēsi kā Kalnmeiers vai arī atbalstīsiet prokurorus, kā pirms tam bija darījis Jānis Maizītis?

Nezinu, kā atbalstīja Maizītis, es varu pastāstīt par savu darbību. Jūs zināt, ka ir tāda ABLV, Aizkraukles bankas lieta. Es esmu izrunājis ar virsprokuroriem, mēs esam izdalījuši atsevišķi trīs prokurorus tikai vienai lietai, noņemot viņiem visas pārējās lietas. Mēs esam speciāli pieņēmuši analītiķus, kuri palīdz analizēt finanšu informāciju. Mums nāk pretī Finanšu izlūkošanas dienests, kurš arī sniedz atbalstu tieši analītiskajā darbā. Un prokuroriem ir lūgts jebkurā brīdī darīt zināmu, kas viņiem vēl būtu nepieciešams, lai varētu veiksmīgi virzīties uz priekšu. Prokurori ļoti cieši sadarbojas arī ar Valsts policijas izmeklētājiem. Un neko vairāk mēs izdarīt arī nevaram. Es esmu prasījis, vai pietiek ar trijiem, varbūt vajag četrus, piecus. Man pateica, ka pietiek.

Un kad šajā lietā gaidāmi lēmumi?

Papildus piesaistot šos resursus, tur vairākiem īpašniekiem jau ir piemērots aizdomās turamās personas statuss, ir uzlikti aresti, līdz ar to es domāju, ka tuvākajā laikā vajadzētu virzīties arī uz apsūdzībām.

Prokuratūra ir sākusi pārbaudi par vakcīnu iepirkumu un par KNAB atteikšanos uzsākt kriminālprocesu. Kādas iespējamās nozieguma pazīmes prokuratūra saskatīja, kuras KNAB nebija saskatījis?

Nē, šobrīd nav runas par noziedzīgu nodarījumu pazīmēm. Prokuratūras likums nosaka, ka sabiedrībai svarīgu jautājumu izpētei ģenerālprokurors var uzdot veikt prokurora pārbaudi, un šādas pārbaudes uzdevums ir noskaidrot, vai tur var izrādīties, ka ir arī nozieguma pazīmes.

KNAB pārbaudīja tikai attiecībā uz koruptīviem darījumiem un nesaskatīja koruptīvo darījumu elementus. Bet šobrīd tiek pārbaudīts viss process, lai novērtētu tai skaitā arī no normatīvo aktu regulējuma esamības – neesamības un vai amatpersonu rīcība atbilda tā brīža prasībām.

Šobrīd mēs vēl nevērtējam noziedzīgus nodarījumus, jo mums tādas informācijas arī nebija, mums ir tikai šis sabiedriskais nozīmīgums. Kā mēs redzam, vakcinācijas process Latvijā notiek sliktākā veidā nekā citās valstīs Eiropas Savienībā.

Bet lēmumi par vakcīnu iepirkumiem bija tomēr politiski. Vai nesanāks tā, ka, lai arī ko jūs atklātu vai neatklātu pārbaudē, politiķi būs atbrīvoti no atbildības, un, piemēram, premjerministrs un bijusī veselības ministre varēs teikt – nu, redzat, prokuratūra ir pārbaudījusi, un ko tad mums vairs var pārmest?

Mēs to arī pateiksim, kādā veidā un kurš ir pieņēmis lēmumus un, vai, pieņemot lēmumus, tika ievērots regulējums. Un, ja arī ministrs vai Ministru prezidents ir kaut ko lēmis un nav varbūt pēc savas sirdsapziņas, līdz ar to pārkāpis tiesību normu, un, ja šis pārkāpums norādīs uz nozieguma pazīmēm, tad tiks uzsākti procesi un tiks vērtēta katra loma.

Par Rimšēviča lietu. Kad gaidāms lēmums no Eiropas tiesas par to, vai viņam kā bijušajam Latvijas Bankas prezidentam ir imunitāte, un kāds, jūsuprāt, varētu būt šis lēmums?

Nu, mēs gaidām. Vai nebija tā, ka vajadzētu būt maijā, jūnijā? Jo tā lieta ir izskatīta, un šobrīd tiesneši gatavoto gala lēmumu.

Manā izpratnē tur nevar būt citu variantu – viņam netika izvirzīta apsūdzība saistībā ar Eiropas Centrālās bankas locekļa pienākumu pildīšanu. Kāds tur sakars ar Eiropas bankas funkciju realizāciju, ja to paplašina tai skaitā uz darbībām Latvijā? Es šaubos, ka tas būtu pareizi, jo imunitātes būtība ir, lai amatpersona varētu, esot amatā, amata pienākumus pildīt bez ietekmes, tātad būt droša. Bet mēs nepārmetam ne Latvijas Bankas funkciju realizāciju, kurā gadījumā būtu izdarīts noziegums, ne Eiropas Centrālās bankas funkciju izmantošanu vai neizmantošanu, vai neizpildi. Ir runa pavisam par citām darbībām ārpus amata pienākumiem Eiropas Centrālajā bankā, līdz ar to – par kādu imunitāti mēs varam runāt?

Vai Trasta komercbankas valdes locekļa Ziemeļa lēmums mainīt liecības un apgalvojums, ka tās no viņa esot izspiestas, nedraud izgāzt apsūdzību?

Tas nav nekas jauns, un, kad runāju ar prokurori, viņa to visu ir apzinājusies. Jo apsūdzība balstās ne jau tikai uz viena cilvēka teikto, jo arī cilvēka teiktais saskaņā ar likumu mums ir jāpārbauda no ticamības viedokļa. Ja mēs balstītos tikai uz vienu cilvēku, mēs varētu notiesāt, nu, es nezinu – jebkuru varētu notiesāt uz cita liecību pamata. 

Tas, ka cilvēks maina liecības, nav nekas jauns tiesu praksē. Gan prokurorei, gan šobrīd jau tiesai būs jānovērtē, kurām liecībām tā tic un vai tic pirmstiesas vai tiesas liecībām, ja viņš tur atkal – mēs nezinām, ko viņš stāstīs. Bet, lai noticētu liecībām, ir jāapstiprina ar citiem pierādījumiem, kuri dod pamatu tiesnesim ticēt vai neticēt. Nevar būt tā, ka cilvēks par vienu lietu saka gan balts, gan melns. Ir viena patiesība.

Māra Sprūda lietas prokuroram Uldim Cinkmanim anulēts bakalaura grāds, bet maģistrs nav, un jūs šo situāciju novērtējāt kā absurdu. Par šo lietu iesniegumu Latvijas Universitātei rakstījis Sprūds pats, un viņš neslēpj, ka tā ir viņa aizstāvēšanās taktika. Vai šie apstākļi var ietekmēt Sprūda lietas izmeklēšanu?

Sprūda lietu tas nekādā veidā nevar ietekmēt. Man grūti pateikt, kādā veidā tā var būt taktika, kāda vispār saistība apsūdzībai ar prokurora personību. Prokurors ne jau ar savu dzīvi pierāda apsūdzību, prokurors apsūdzību balsta uz lietā iegūtiem pierādījumiem.

Mani tas vispār pārsteidz, bet varbūt es nesaprotu vai nezinu, vai viņi vēl kaut ko tur izvilks. Bet prokurora personība nekādā veidā nav un nevar būt teorētiski un praktiski saistīta ar apsūdzību. Vienīgais gadījums varētu būt, kā tas ir paredzēts likumā, ka prokurors apzināti nelikumīgi ir uzrādījis apsūdzību un virza lietu. Bet tas ir aplami šajā gadījumā. Tāpēc es to nesaistītu nekādā tādā veidā, es vairāk to saistītu ar atriebību varbūt – pat tā, rupji runājot.

Un kā var risināt situāciju, ka Cinkmanim maģistrs ir, bet bakalaura nav?

Tā ir arī juridiska lieta, līdz ar to, ja likumā paredzēta prasība maģistrs, es nevaru, ja viņam ir anulēts bakalaurs, atbrīvot viņu no prokurora amata, jo viņš juridiskiem kritērijiem atbilst. Šeit ir runa par viņu kā cilvēku, par viņa vērtībām.

Bet gribu vērst uzmanību, ka viņš šo bakalaura darbu rakstīja, vēl nebūdams amatpersona. Un cik ir pagājuši gadi. Ja mēs paskatāmies jebkuru likumu par amatpersonām – ja paiet noteikts laika posms – Prokuratūras likumā pateikts, ka pieci gadi no iepriekšēja pārkāpuma, kurš varētu būt par iemeslu atbrīvošanai no amata, – tad pēc pieciem gadiem cilvēks atkal var kandidēt uz prokurora amatu.

Nu, kaut vai arī pēdējais Satversmes tiesas spriedums – arī ļoti interesants – par to, ka par noziegumiem pret bērniem notiesātiem arī nevar visu mūžu ierobežot [tiesības] strādāt ar bērniem. Nu, kaut kā liekas pilnīgi nesavienojamas lietas, bet šeit ir runa par to, ka nevar visu mūžu pārmest cilvēkam, ka viņš ir kādreiz izdarījis kļūdu, un arī šīs kļūdas būtība jāvērtē. Tāpēc nav tā, ka visos gadījumos personām tiek liegtas tiesības uz amatu.

Tie visi apstākļi jāņem kopā, vērtējot, bet mēs taču nevaram pārtraukt attiecības tikai tāpēc, ka subjektīvi liekas, ka tas ir slikts cilvēks. Mums attiecību pārtraukšanai arī ir nepieciešami juridiski argumenti. Tāpēc, lai mēs varētu izvērtēt šo situāciju no juridiskā viedokļa, ir attiecīga komisija prokuratūrā, kas to visu vērtēs. Bet visi šie aspekti ir jāņem vērā.

Jūs šo situāciju nodēvējāt par absurdu, bet sabiedrības ieskatā absurdi bija kriminālprocesi, kurus VID Nodokļu un muitas policijas pārvalde sāka pret Ventspilī baseinā noslīkušā bērna vecākiem par kompensācijas neuzrādīšanu deklarācijā un nosūtīja to prokuratūrai. Jūs pats esat teicis, ka no likuma viedokļa kriminālprocesu varēja arī neuzsākt. Vai tagad ir vērts tērēt prokuratūras reputāciju, aizstāvot būtībā citu pieņemtos apšaubāmos lēmumus?

Nē, nu, ko nozīmē apšaubāmu lēmumu…

Ka to varēja pieņemt, bet varēja arī nepieņemt.

Tad sanāk tā – ja mēs Ventspilī tirgus laukumā izskatītu Lemberga apsūdzības lietu, es domāju, sabiedrība viņu attaisnotu. Ja mēs Lemberga lietu skatītu Rīgas Centrāltirgū, sabiedrībai būtu jau varbūt cits viedoklis. Vai šobrīd ir tāda nostāja, ka mēs varam aiziet vēsturiskajos laikos un katru lietu ļaut spriest sabiedrībai? Ja mēs uzskatām, ka esam nobrieduši atkal tādam līmenim, tad mēs to varam darīt.

Jo, redziet, tagad sabiedrība saka – kāds absurds, vajadzēja uzreiz izbeigt! Piedošanu, mēs nevaram katrai lietai piemeklēt kaut kādu savu subjektīvo attieksmi. Jo tas būs beztiesiskums.

Katra personas rīcība ir izvērtējama, un jūs tagad, visa sabiedrība aicina prokurori izdarīt pārkāpumu, reabilitēt un izbeigt lietu, neskatoties uz to, ka formāli ir nosacīta nodarījuma pazīmes. Tagad tiek izdarīts spiediens, lai prokurore pārkāpj likumu.

Un arī Saeimas deputāti mēģina lemt šo lietu. Es esmu sen jau aicinājis un aicinu vēlreiz Saeimas deputātus, kuriem ir juridiskā izglītība, nākt strādāt par prokuroriem. Es gribu redzēt, ko tad viņi runās. 

Prokuratūrā, ja mēs runājam par situāciju šodien, prokurorei ir kriminālprocess. Viņa nevar to sadedzināt un pateikt, ka tas viss ir neētiski, tas ir ciniski, tas ir slikti. Viņa saskaņā ar likumu atrada vissaudzīgāko iespēju – izbeigt lietu, atbrīvojot no kriminālatbildības nosacīti. Cilvēkiem nekāds sods netiktu piemērots, bet viņiem tiktu pateikts, ka, piedošanu, jums tomēr vajadzēja aizpildīt šīs deklarācijas, bet, ņemot vērā, ka tam nav sabiedriskas bīstamības, mēs šo lietu izbeidzam. Vai – sabiedriskā bīstamība šim pārkāpumam ir zema. Nevar runāt, ka tās vispār nav, tāpēc ka likumdevēji ielika Krimināllikumā šo pantu.

Ja atgriežamies pie lietas sākuma. Tieši tā – arī atteikt uzsākt lietu var, vērtējot tos pašus apstākļus, kurus šobrīd prokurore bija norādījusi, izbeidzot lietu. Bet diemžēl to neizdarīja. Un tāpēc uzsāka lietu. Un, ja lieta ir uzsākta, to var izbeigt tikai kriminālprocesā noteiktā kārtībā.

Jā, es kā cilvēks arī noskatījos tajā svētdienā to raidījumu un domāju – tiešām, kas tas par absurdu? Vai tiešām vispār netiek vērtēts cilvēciskais aspekts? Bet izrādās, ka tā informācija bija pasniegta no aizstāvja puses vienpusēji. Varbūt tiešām mēs paši arī vainīgi, ka prokurore tajā brīdī apmulsa un nesaprata vai nezināja, kādu informāciju sniegt. Tāpēc šis pirmais sižets bija pilnīgi graujošs – pilnīgi piekrītu sabiedrībai!

Bet varbūt nevajadzēja steigties žurnālistiem arī tādā aspektā, ka, ja viņi redz, ka prokurore pasaka, ka viņa nav gatava vai nav spējīga tajā brīdī komunicēt, vajadzēja varbūt uz nedēļu atlikt, un mēs sagatavotu kaut vai rakstveidā visu informāciju no tās lietas.

Jo, redziet, ja jūs aicināt mūs tagad lemt, izejot no cilvēciskiem aspektiem, tad neprasiet arī citos gadījumos, kad mēs sāksim izbeigt vai neuzsākt lietas pēc cilvēciskiem aspektiem. Mēs teiksim – izmeklētājs tajā gadījumā raudāja, tāpēc nolēma neuzsākt lietu, jo viņam bija žēl cilvēku. Nedrīkst aiziet tādā, nu, pilnīgi… Ir jurisprudence, un ir prokuratūras devīze – dura lex, sed lex. Tas nozīmē – “likums ir bargs, bet tas ir likums”.

Bet tāpēc likumā, Kriminālprocesā ir arī šie momentiņi – maznozīmīgs nodarījums, zema sabiedriskā bīstamība. Nav nepieciešams noteikt cilvēkam sodu, ja viņš saprata, ka ir kļūdījies. Un arī nav tā soda.

Tāpēc vēlreiz – tur nav tik vienkārši. Man tad jautājums – vai tiešām visur, kur notiek kaut kāda nelaime, visos gadījumos tādā veidā tiek atrisināti šie jautājumi? Nu, nē!

Bet vai būtu jāprecizē Krimināllikums, kā likumdevēji tagad sāk spriest?

Es jums pilnīgi piekrītu, un likumdevējs var pateikt tā, jo viņi saprata – tad viņi pateiks, ka jebkurš var neiesniegt deklarāciju, jo pateiks – ai, es aizmirsu! Bet šobrīd likumā rakstīts par deklarācijas neiesniegšanu, ja tas darījums ir lielos apmēros. Vai šī darbība, ka cilvēks neiesniedza deklarāciju, šobrīd būtu vērtējama kā kriminālsodāma? Es uzskatu, ka nē, ka būtu jāizņem no Krimināllikuma. Bet, kamēr tas nav izņemts, kā mēs varam pateikt, ka mēs vispār lietu nevērtēsim? Lūk, tur ir jāsaprot tā nianse.

Mēs esam par taisnīgumu, mēs esam par sabiedrību. Bet mums nav cita varianta, mēs varam tikai pamatoties uz likumu. Bet likums ir jāpiemēro pēc jēgas, vērtējot arī, kāpēc cilvēks ir nonācis šādā situācijā. Tāpēc prokuroru izvērtējumā teicām – kolēģi, ko mēs darām, beidzam lietu nost, nevar to virzīt uz tiesu!

Paldies par taisnīguma un likuma skaidrojumu šajā gadījumā, tomēr šķiet dīvaina prokuratūras uzstājība Dekšāres pagasta pensionāres lietā. Administratīvā apgabaltiesa janvārī par labu kundzei nolēma piedzīt no policijas 1500 eiro kompensāciju par 2018. gadā izrautajām kaņepēm, kurās nekonstatēja narkotiskas vielas, bet prokuratūra šo lēmumu ir pārsūdzējusi. Tauta ir sašutusi – vai tiešām prokuratūrai nav nekā svarīgāka, ko darīt?

(Nopūšas) Es jums paskaidrošu. Mēs esam par – lai taču viņi maksā to naudu! Bet Administratīvās apgabaltiesas tiesneši ir pārkāpuši savu kompetenci, un, izskatot lietu, sāka vērtēt kratīšanas pamatotību, ko likums neparedz. Ja mēs nebūtu pārsūdzējuši, tad aizietu pilnīgi prettiesiska tiesu prakse. Jo šajā gadījumā administratīvās tiesas un vispārējās jurisdikcijas tiesas, krimināltiesas kompetence ir sadalīta, un, krimināllietu vērtējot – tā laikam arī tur izbeigta, tur bija arī sūdzības – nav konstatēts, ka būtu veikta nelikumīga kratīšana. Nav konstatēts! Bet Administratīvā tiesa tagad raksta, ka nelikumīga. Līdz ar to tas jau ir pretrunā par vienu faktu, tā nevar būt. Un mēs lūdzām tieši Augstāko tiesu atkārtoti norādīt Administratīvajai apgabaltiesai, ka viņiem tas aspekts nav jāvērtē. Mēs neesam pret to kompensāciju! Šeit atkal ir šis tīri juridiskais moments, saprotat? Jo mums atkal pārmestu – bet kāpēc jūs neiesniedzāt protestu, jo tur ir acīmredzams, ka tiesa ir pārkāpusi likumu?

Prokuratūra ir pārsūdzējusi pirmās instances tiesas spriedumu veikala Maxima krimināllietā. Vai bojāgājušo tuviniekiem ir cerības sagaidīt taisnību šajā lietā?

Tas jāprasa tiesu varai. Prokuratūra uzskata, ka ir notikuši noziegumi, un vairākām personām uzrādīja apsūdzību. Diemžēl atkal tiesa, vērtējot visus šos apstākļus, uzskatīja, ka tas tā nav. Tam mēs nepiekrītam, tāpēc lūdzām pārvērtēt apelācijas instancē.

Ko par tiesu varu pasaka Limbažu tiesas spriedums Magoņa lietā?

Neko nepasaka. Tāpēc, ka tiesnesis rīkojas pēc savas pārliecības, ko viņam nodrošina likums. Tiesnesim šobrīd ir jāuzraksta motivācija, un, izejot no motivācijas, un varu pateikt – pat neatkarīgi no motivācijas – prokurore teica, ka pārsūdzēs. Tāpēc, ka vismaz tas, kas no tiesneša ir izskanējis – mēs uzskatām, ka viņš ir kļūdījies savos secinājumos.

Un tā ir ļoti normāla tiesiskā kārtība. Es gan vairākas reizes norādīju, ka būtu jāizvērtē, kāpēc vajadzēja tik ilgi pirmajā instancē skatītu lietu, kura ir ļoti neapjomīga, ļoti vienkārša. Bet tiesnesis rīkojas atbilstoši likumam, pieņemot spriedumu, un, ja viņš būs izdarījis kļūdainus secinājumus, tos attiecīgi apgabaltiesa vērtēs, vai viņam ir taisnība, vai nav taisnība.

Tas nav pirmais un nav pēdējais gadījums, kad viedokļi arī starp pirmo un otro instanci atšķiras, un viedokļi atšķiras arī starp Augstāko tiesu un apgabaltiesu. Šonedēļ Augstākā tiesa atcēla apgabaltiesas pilnībā attaisnojošo spriedumu par cilvēku turēšanu kalpībā un aizsūtīja atkārtotai izskatīšanai. Tas ir normāls process, lai galarezultātā juridiski taisnīgi un tiesiski tiktu izvērtēts konkrēts gadījums.

Nupat sāka darbu Ekonomisko lietu tiesa. Vai, jūsuprāt, šī tiesa veicinās korupcijas un naudas atmazgāšanas apkarošanu? Vai nav jābažījas, ka pati varētu kļūt par pastāvīgu korupcijas riska perēkli?

Oi, nu, nē! Par korupcijas risku tā nevar kļūt, es ļoti ceru. Jo tiešām bija ļoti rūpīga atlases procedūra, un ar dažiem cilvēkiem es arī daļēji biju saskāries. Viena ir arī prokurore, un mēs pilnībā uzskatām, ka godīga, un nav nekādu šaubu, un riska tur nevar būt.

Bet piekrītu pilnīgi tam, ko vakar teica Augstākās tiesas priekšsēdētājs – atkal Latvijā mēs risinām jautājumu no pavisam cita gala. Mums ir jānodrošina kvalitatīva pirmstiesas izmeklēšana, tad tiesa būs ātra, efektīva un sabiedrībai pieņemama. Otrs uzdevums ir – jāceļ prokuroru kvalifikācija, lai apsūdzība būtu skaidra, vienkārša, saprotama. Nu, nevar uzrakstīt – nē, var uzrakstīt desmit lapas, un cilvēks nevar saprast, par ko ir runa. Tātad apsūdzībai ir jābūt konkrētai, kvalitatīvai – mums arī šeit ir aspekti, pie kā mēs turpinām strādāt. Un tiesa ir tikai vērtētāja, tātad novērtē to, kas tai ir uzlikts uz galda. Un, ja mēs nevaram uzlikt kvalitatīvu, saprotamu produktu uz galda, nu, tad redzam šo ilgo iztiesāšanu, kad abas puses mēģina pārliecināt tiesu par savu pozīciju. Un tad tiesnesim, lai tiktu skaidrībā, ir nepieciešams laiks, lai sev pašam saliktu visu pa plauktiem.

Bet es esmu priecīgs par to, ka beidzot šīs desmit amata vietas, kuras bija ilgstoši neaizpildītas, ir aizpildītas. Nu, ne visas līdz galam. Aizpildītas laikam deviņas, bet divas tiesneses šobrīd mēģina risināt savas reputācijas jautājumus. Bet tas ir papildus liels tiesnešu skaits, lietu izskatīšanas kapacitāte ir stiprināta, būs ātrāka lietu virzība, jo citi tiesneši tiks atslogoti no šo lietu izskatīšanas.

Vai no jūsu teiktā par jautājumu risināšanu no otra gala var secināt, ka tomēr svarīgāk būtu veidot nevis jaunas tiesas, bet gan, kā savulaik esat ieteicis, Tieslietu akadēmiju, kur izglītotos prokurori un izmeklētāji?

Es teiktu vēl vienkāršāk – Latvijai tas ir pienākums. Nezinu, vai amatpersonas to ir sapratušas, ka jau vairāk nekā desmit gadus Latvijas valsts pilnīgi nedomāja un nenodrošināja neviena izmeklētāja sagatavošanu. Jau vairāk nekā desmit gadus neviens izmeklētājs netika profesionāli sagatavots, jo nav nevienas mācību iestādes – nav nevienas! –, kura nodrošinātu specializāciju tieši noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā. Nav nevienas Eiropas Savienības valsts, kurā nav specializētas mācību iestādes, kura gatavo izmeklētājus. Tā ir atslēga.

Bet vai Tieslietu akadēmija? Nu, es neteiktu, ka tiesneši un prokurori šobrīd ir tik nekvalitatīvi, ka tā ir tā traģēdija. Traģēdija ir tāda, ka netiek sagatavoti jauni juristi, kuri spētu kvalificēti strādāt. Jo tiesnesim vai prokuroram jau ir noteikta kvalifikācija. Vienkārši mums ir jābūt veidojumam, kurš šo kvalifikācija nepārtraukti ceļ. Es arī sāku strādāt par tiesnesi, strādāju 25 gadus, un pa 25 gadiem daudz kas arī pasaulē ir mainījies. Ja es pats, pašapmācības ceļā to nedaru un esmu tikai pievērsies ikdienas pienākumu pildīšanai, tad jaunākas zināšanas, jaunākās parādības es neuzzināšu. Tāpēc ir jānodrošina, lai es neatpalieku no šodienas izglītības iespējām – gan tiesnesis, gan prokurors.

Bet vēlreiz – mums pirmā posma vispār nav. Jo tiek ņemts jebkurš jurists, un viņš strādā jau par izmeklētāju. Ir ļoti liels procents vispār bez juridiskas izglītības. Vai tas nav nonsenss? Es nezinu, kā varēja pieļaut tādu situāciju!

Kuram būtu jānāk ar iniciatīvu šo situāciju mainīt, veidot izglītības iestādi izmeklētājiem? Vai prokuratūra arī nevarētu to virzīt?

Jā, mēs esam arī par to runājuši, un tā ir viennozīmīgi iekšlietu ministra atbildība. Mēs viņu atbalstām un atbalstīsim, tā ir viņa atbildība pārliecināt valdību. Un tā ir visas valdības atbildība, bet jautājuma virzītājam ir jābūt iekšlietu ministram.