Kaut kam jaunam ir jānāk 1

Ģirts Krūmiņš. Foto — Reinis Hofmanis
Laura Dumbere
Print Friendly, PDF & Email

Aktieris Ģirts Krūmiņš nupat saņēmis Teātra dienas izcilības balvu un aizvadījis Pētera Krilova iestudējuma Dublinieši Miera ielā publikai neredzamo pirmizrādi. Taču pa vidu šim galam un sākumam Ģirtam radušās pārdomas par palikšanu profesijā

Ģirts Krūmiņš ir viens no Jaunā Rīgas teātra stūrakmeņiem kopš 1996. gada. Mākslinieks, bez kura nebūtu šīs unikālās aktieru trupas. JRT izrādēs nospēlējis 72 lomas. Parsifāls, runājošais circenis, Skroderdienu Ābrams, Oblomovs un sačākstējis vecītis no Garās dzīves — tie visi ir viņš. Jaukais Velna kungs seriālā Saldā indes garša, riebīgais Bermonts filmā Rīgas sargi, psihoterapeits seriālā Projekts: šķiršanās un stipri iereibis dzejnieks Alvja Hermaņa seriālā Aģentūra — arī tie visi ir viņš. 

Izcilais režisora Pētera Pētersona atveidojums iestudējumā Meklējot Spēlmani ir Ģirta Krūmiņa apaļā 70. loma Jaunajā Rīgas teātrī. Tāda loma, kurā aktiera pārmiesošanās un jaunrades spējas sasniedz augstāko pakāpi. Kad Ģirts bija jauns aktieris, viņš skatījās uz izciliem vecākajiem kolēģiem un domāja: «Kā viņš to spēj? Es nekad tā nespēšu!» Skatoties uz Krūmiņu Pētera Pētersona lomā, jaunie aktieri droši vien domā tieši to pašu, jo Raiņa apdzejotais gals un sākums tiešām ir mūžīga tēma. 

Ak, jā, Ģirts Krūmiņš ir atveidojis arī pašu Raini iestudējumā Aspazija. Personīgi — to Raini, kurš sevi vairs neapšauba.

Arī Ģirts sevi vairs neapšauba. Dīkstāves laiks daudzus ir sasējis mezglā, bet viņu atraisījis. Agrāk preses pasaulei ļoti noslēgts un noslēpumains, viņš labprāt sniedz interviju un atver savas dzīves durvis. Iepazīstina ar savu jauno draugu, kurš, būdams Ģirta tuvākais cilvēks, neuzkrītoši piedalās mūsu sarunā. Mani iepazīstina arī ar takšu sugas sunīti Sāru, kurai ir 17 gadu — cilvēku mērvienībās tie ir apmēram 93 gadi. Sunītis ir sirms, cieš no vecuma kaitēm. Ģirts viņu burtiski un fiziski nēsā uz rokām: «Varbūt suns man ir bērna vietā, kas to zina — cilvēka psiholoģija ir sarežģīta. Bet vai nav vienalga — mīlestība ir mīlestība, ko tur skaidrot.» 

Nupat jums piešķirta Teātra dienas izcilības balva — Harija Liepiņa balva par izcilu sniegumu pēdējo sezonu laikā. Vai esat redzējis pašu Hariju Liepiņu uz skatuves?
Esmu, bet nenosaukšu konkrētas izrādes. Mani agri sāka vest uz teātri, daudz paspēju redzēt kā bērns un pusaudzis. Tā laika Dailes teātrī vēl bija visas lielās leģendas. 

Iestudējumā Meklējot Spēlmani iedzīvinājāt režisora Pētera Pētersona tēlu. Jūs šodien nospēlētu arī Hariju Liepiņu?
Domāju, ka jā. Tas gan būtu interesanti! Viņam bija īpašs «nervs» — viņš bija elektrizēts, dzirksteļojošs aktieris. Nupat iedomājos par Liepiņu filmā Dāvana vientuļai sievietei — to izsaucienu: «Lora!» Man būtu jāatrod Harija Liepiņa nervs, elektrības ģenerators. 

Pēteris Pētersons bija grūta loma. Iespējams, grūtākā manā mūžā. Pats viņu mazliet atceros, jo viņš Jaunajā Rīgas teātrī iestudēja Neviena paša vārda. Skatījos daudz videoierakstu ar Pētersonu, klausījos viņa balsi. Bet viena lieta ir kopēt personas psihofiziku, cita lieta — atrast dvēseli, uzskaņot sevi uz šī cilvēka viļņa, uztaustīt viņa iekšējo frekvenci. 

Ļoti palīdzēja Kārina Pētersone. Biju viņu dzīvoklī, tajā slavenajā divstāvīgajā istabā, kas pilna ar grāmatām. 

Palūdzu, vai Kārina var man iedot kaut ko no tēva drēbēm. Izrādē man ir viņa krekls, šlipse un divi džemperi. Tas uzreiz rada īstuma sajūtu, iezemē. Man vajag kādu patiesības punktu, lai varu noticēt, ka esmu viņš. Tāpēc drēbes man palīdz. 

Citus aktierus režisors ar varu nepiespiestu uzvilkt miruša cilvēka drēbes!
Citam aktierim to varbūt arī nevajadzētu. Kaut kas mistisks tajā ir. Man patīk ticamība. Patīk, ka skatuves kostīms ir «apdzīvots». Piemēram, man ir kabatlakatiņu mānija. Arī manam Pētersonam ir savs. Ja uz skatuves pēkšņi man deguns jānošņauc, ir stulbi vilkt laukā no kabatas baltu papīra salveti, kādas 70. un 80. gados nemaz nebija nopērkamas. Katram tēlam man ir savs kabatlakatiņš! 

Svarīgi ir arī apavi — lai nav kā tikko no veikala atnesti, bet mazliet pavalkāti un nobružāti. Tās ir lietas, ko zinu tikai es, un tās uz skatuves ir svarīgas tikai man. 

Esmu priecīgs, ka par Pētersonu tiek atgādināts. Viss tik ātri tiek aizmirsts! Laiks cilvēkus aizslauka projām, it kā viņu nebūtu bijis. Pat tik izcilus un dižus cilvēkus kā Pētersons. Viņš bija vesels laikmets teātrī. Pētersona dzejas teātris ir vērtība, kas šodien no mums aizgājusi. Neviens vairs neņemas dzeju tīrā veidā uzvest uz skatuves, vienīgi Māra Ķimele. 

Jums dzeja ir tuva. JRT kolēģi Vilis Daudziņš, Andris Keišs un Kaspars Znotiņš veido dzejas vakarus mūzikas namā Daile, bet jūs 2019. gada rudenī radījāt ko pavisam neparastu — dzejas runāšanas meistarklases.
Man kā aktierim dzejas iestudējumi ir kā elektrošoks. Jo nav, aiz kā aizslēpties. Arī tad, ja aizmirsti dzejoli, nav, kur sprukt — jāsāk no sākuma. 

Mani galīgi neinteresē pasniegt runas mākslu vai skatuves mākslu, mācīt pareizu dikciju. Manis pēc cilvēks var runāt savā dzimtajā dialektā — ne par to ir stāsts. Šķiet, es māku cilvēkus atvērt. Gribēju izmēģināt, kas notiek ar cilvēkiem, kad viņi skaļi lasa dzeju citiem. Tas bija eksperiments: ieliku feisbukā sludinājumu, ka cilvēki var pieteikties e-pastā uz manām nodarbībām. Un viņi arī pieteicās! Pirmo reizi dzīvē jutos tik lielā saskaņā ar sevi un tik laimīgs par padarīto — redzēju, kā šos cilvēkus spēju iesaistīt un atvērt. Viņi pieslēdzās, ļāvās un paši brīnījās, kā sanāk to dzeju lasīt! Man tas bija milzīgs gandarījums.

Kādi cilvēki nāk uz šādām meistarklasēm?
Visdažādākie. Mani pārsteidza, cik gatavi viņi bija šim eksperimentam. Viņi piedzīvoja to, kāds dzejā ir spēks, jo tā darbojas uz zemapziņu. Skaļi lasot dzeju, vārda spēku sajūti ar visu ķermeni. Tieši tas ar šiem cilvēkiem notika. Meistarklases ilga gandrīz visu dienu — katra sešas stundas. Biju atnesis daudz dzejas grāmatu, dalībnieki varēja izvēlēties dzejoļus. Katram bija jāpaņem līdzi arī savs mīļākais dzejolis. Stāstīju, ko nozīmē runāt dzeju, kā tas saslēdzas ar domāšanu un sirdi. 

Dzeja prasa ārkārtīgi personisku pieslēgumu — tas arī ir grūtākais. Nevari otram lasīt dzeju, ja viņam neuzticies. Dzeja atkailina. Tas prasa drosmi būt dabiskam, neaizsargātam. Kaut ko šajā dzejas lasījumu virzienā noteikti labprāt atkal darītu. Tikai neesmu izdomājis formātu. Sajutu, ka šīs meistarklases ir manis paša izdomāta lieta, esmu tās novadījis kā autors, režisors un izpildītājs. Radītājs no sākuma līdz beigām. Aktiera darbā tas nav iespējams.

Ja jūs nāktu uz šādu meistarklasi, kādu dzejoli ņemtu līdzi kā savu mīļāko?
Kaut ko no dzejnieces Velgas Kriles. Man patīk viņas smalkums un trakums. 

JRT seriālā Aģentūra atveidojāt dzejnieku. Teiksim godīgi — sirsnīgu, talantīgu pļēguru, kurš galīgi pazaudējis gaismu dzīves taciņas galā. Vai šim tipāžam ir kāds prototips, no kura iedvesmojāties?
Konkrēta prototipa nav — tas ir dažādu tipāžu maisījums, kas radās darba gaitā. Tā ir mana fantāzija par šādu dzejnieku. Vienu dzejoli lomai pat pats uzviņķelēju.

Ja būtu kļuvis par dzejnieku, nevis aktieri, kādu iztēlojaties savu dzīvi?
Baidos, ka es pārāk aizietu pa emociju ceļu un pa pieskari. Tas nebeigtos labi. Es sadedzinātu sevi. Nez kāpēc man prātā nāk aktrise Antra Liedskalniņa, viņas dzīve…

Jums ir lomas divos JRT jaunā aktieru kursa iestudējumos Svaigās asinis un Bītlu jaunais albums. Alvis Hermanis par saviem jaunajiem audzēkņiem saka — viņi ir pilnīgi citāda paaudze, gatavie citplanētieši. Jums arī tā šķiet?
Paaudzes vienmēr atšķiras. Mūsu jaunos aktierus nepazīstu pietiekami labi, lai spriestu, kādi viņi ir. Mēģinājumu procesā visi esam vienlīdzīgi, nevēršos pie viņiem ar vārdiem: «Nu, bērni, sāksim strādāt…» Izrādē esam kā kārtis uz viena galda. Protams, skatoties uz viņiem, atceros sevi tajā vecumā. Cik tas bija sarežģīti! Biju šausmīgi naivs un dedzīgs.

Teātris bija visa mana dzīve, nekas cits neeksistēja. Visam pāri klājās arī totāla neziņa, nesaprašana un nevarības sajūta. Un tagad gribu pieiet pie sava jaunā kolēģa un teikt: dari šitā, es zinu… Bet nedrīkstu. Jo pašam jāaplaužas un jāatrod sava saprašana. Man tie jaunā aktiera gadi bija kā miglā tīti. Patiesībā tikai salīdzinoši nesen migla nokrita no acīm un es ieraudzīju, ko nozīmē aktiera profesija, pareizāk sakot — kā to darbu darīt. 

Par studiju un jaunības gadiem visi parasti stāsta kā par skaistu lidojuma laiku, nevis miglu.
Lidojums bija varens, bet bez mazākās nojausmas par virzienu. To pavadīja dusmas un nesapratne, kāpēc nesanāk, un skatīšanās uz citiem aktieriem — ak, kaut es tā varētu, ak, es tā nekad nevarēšu! Teātris ir baigi sarežģīts, jo katrs to saprot citādi. Aktiera darbā daudz atkarīgs no katra personības, psihes un rakstura īpašībām. Par teātri var teoretizēt stundām, bet ar praksi un to, kas notiek uz skatuves ar aktieri, tam nav nekāda sakara. 

Tikai pētot jūsu biogrāfiju, atklāju, ka esat mācījies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, klavieru klasē.
Es taču to nepabeidzu — bastoju stundas, pagalam negribēju mācīties to mūziku un beigās visu pametu! Ārprāts! Aizgāju uz vakarskolu, lai vispār dabūtu vidusskolas diplomu! Bet klavieres protu spēlēt. Arī izrādēs esmu spēlējis. Reizēm uzdodu sev jautājumu — kas būtu, ja būtu pabeidzis Mediņus un iestājies Mūzikas akadēmijā? Kāds mūziķis es būtu? Bet man nekad nebija ne mazāko šaubu, ka būšu aktieris. Pat nezinu, kas mani uz teātri vilka, bet gāju uz to kā apmāts, pat neapsverot iespēju, ka mani varētu neuzņemt. 

Ko teica mamma, kad pametāt mūziku un iestājāties aktieros?
Noteikti nebija priecīga. Kā var aiziet uz vakareni un pēc tam, nafig, uz kaut kādu kinoaktieru studiju — kas tā vispār par izglītību? 

Slikts puika!
Visam pa vidu vēl divus gadus dienēju padomju armijā netālu no Maskavas. Armija manā apziņā ir kaut kas iekapsulējies ārpus pārējās dzīves — gadi ārpus laika un telpas.

Tātad jūs protat arī šaut, ne tikai klavieres spēlēt.
Švaki. Mēs bijām celtniecības, nevis kaujas bataljons. Tikām izmantoti kā bezmaksas darbaspēks. Sajūta bija tāda, ka esi notiesāts uz diviem gadiem cietumā ar labošanas darbiem. Mums bija jātīra sniegs no dzelzceļa sliedēm, jāapliek jaunceltās ciematu mājas ar ķieģeļiem. Reizēm pat jāpalīdz govis pārdzīt no vienām ganībām uz otrām. 

Bet tie piemaskavas cilvēki bija tik sirsnīgi un silti, ka nevaru neviena slikta vārda pateikt. Tagad, tā runājot, pats saprotu, ka šīs armijas atmiņas īsti neesmu sevī pārstrādājis. Žēl, ka teātrī man nav gadījusies neviena loma, kurā šo pieredzi varētu izmantot un varbūt pat izlaist no sevis ārā. 

Tikko JRT bija iekšējā pirmizrāde Pētera Krilova jauniestudējumam Dublinieši Miera ielā pēc Džeimsa Džoisa darbu motīviem. Kādas lomas seju sev pielaikosit šajā īru sāgā?
Man ir trīs lomas. Viens esmu es pats kā Ģirts. Otrs ir baznīcas dekāns, trešais — angļu zinātnieks, kas pēta antropoloģiju un vēsturi. Sajūta ir jocīga. Nepilna gada laikā esmu atradinājies no normāla mēģinājumu un ikdienas darba procesa. Tā iegājis savā iekšējā burbulī, ka pēc katra mēģinājuma jūtos pārguris no būšanas kopā ar kolēģiem, no darba.

Domāju — kā mēs agrāk varējām pēc mēģinājuma vakarā spēlēt izrādi? Tagad jau ap trijiem liekas, ka gals klāt! Ir grūti atsākt. Viss mans darba aparāts, īpaši mentālais, tā ierūsējis, ka grūti sevi iedabūt normālā ritmā. It kā vairs neatceros, kā ir spēlēt izrādi pilnai zālei. Tas aizmirstas tikpat ātri kā tie izcilie aktieri, kas miruši pirms desmit gadiem. Cilvēkiem viss ātri aizmirstas, tā esam iekārtoti. 

Kā sokas jūsu kinomīļa karjerai? Esat kino gardēdis — teātra dīkstāves laikā, cik noprotu, apēdis milzumdaudz filmu. Pavasarī izdzīvojāt franču kino periodu. Kāds periods valda šobrīd?
Nesen man bija seriālu periods. Netflix skatījos pat meksikāņu krimiķus! Noskatījos arī Taksistu ar Robertu de Niro. Nesen mans draugs mājās uzlika mūziku ar ļoti skaistu motīvu. Jautāju — kas tas ir? Izrādās, no filmas Taksists. Fantastisks kino, ģeniāls! Šopavasar esmu atgriezies pie 70. gadu franču kino ar Alēnu Delonu un Katrīnu Denēvu. Nekā labāka nav. Tās filmas ir garas, tajās ir maz tekstu, daudz ilgu skatienu — nekāda action! Ideāli!

Pierakstīju jūsu citātu no kādas intervijas blogerei, kura arī apmeklēja jūsu vadīto dzejas runāšanas meistarklasi. Teicāt: «Neesmu šī laika cilvēks. Mans laiks ir 50., 60. un 70. gadi.»
Jā! Kad skatos veco franču kino, varu sevi identificēt tajā laikā un dzīves sajūtā. Man patīk pat tas, kā viņi ģērbjas, sarunājas. Kino un teātra mākslā septiņdesmitie man šķiet kā zelta laiki, kad bija tik daudz dižgaru un dižu ideju, ka bail. Dailes teātrī aktieri runāja bez mikrofoniem, un nebija jautājumu par to, ka pēdējās rindas viņus varētu nedzirdēt…

Kā jūs spējat sadzīvot ar šo mūsdienu apokalipsi, kad visa dzīve notiek attālināti caur viedierīcēm?
Godīgi sakot, pavasarī, kad sākās ārkārtas situācija, biju gandrīz priecīgs. Biju nenormāli pārguris. Ilgi biju dzīvojis autopilotā, kad nav ne laika, ne spēka padomāt par sevi. Tikai dragāju un rukāju, «preču vilciens» gāja uz priekšu. Mājsēdes laiks man iedevis iespēju un drosmi pievērsties jautājumam, ko es īsti no dzīves turpmāk vēlos. Un esmu nonācis pie atziņas, ka kaut kāds dzīves posms ir noslēdzies.

Kādā ziņā? Dzīve ir plašs jēdziens.
Teātrī jūtos sevi izsmēlis.

Bet jūs teicāt, ka tikai nesen sapratāt, kā to teātri spēlēt!
Ko vēl nebijušu varu nospēlēt? Nu ko vēl? Esmu apjukumā. Jo jāatzīst, ka teātri vairs neredzu kā visu savu dzīvi, debesis un zemi. Agrāk teātris bija manas dzīves centrs. Tagad tas nobīdījies. Man nav atbildes, kas man šobrīd ir teātris. Domāju — kas vispār ir aktiera profesija šajā Covid laikmetā? Jo aktiera darbs eksistē tikai konkrētās izrādes laikā. Kad esi savu profesiju pamatīgi iepazinis, ir jānāk jaunam izaicinājumam, kas to interesi un aizrautību notur. Šādu izaicinājumu savā priekšā šobrīd neredzu. Jautāju sev, vai vienam cilvēkam tik ilgi jābūt vienā vietā. 

Nu arī es esmu apjukumā. Jūs apdomājat iespēju mainīt profesiju?
Vispirms man jāatklāj, ar ko sevi varu aizraut. Zinu, kas mani aizrauj kā cilvēku — tā ir sevis iepazīšana un pētniecība, ko pirms daudziem gadiem iesāku pie psihoterapeita. Bet tam nav saistības ar darbu. Profesija ir kas cits. Pat nevaru pateikt, kas ar mani notiek un ko tālāk gribu darīt…

Ak, vai. Jūs mani galīgi izsitāt no sliedēm.
Jā, jopcik. Pats esmu izsists no sliedēm. Agrāk man tāda jautājuma nebija. Esmu atvērts jauniem profesionāliem un velnsviņzin kādiem piedzīvojumiem. Varbūt man jāparunā ar vecākiem kolēģiem — kā viņi 70 gadu vecumā vēl spēj justies neizsmelti, kas viņus tur pie teātra? Man ir radies jautājums, par ko kļūt nākotnē, ko darīt.

Tas nav ērts jautājums 55 gadu vecumā.
Šo jautājumu ilgu laiku esmu atlicis, jo nebija iespējas sevi apgrūtināt ar liekām eksistenciālām pārdomām. Viss notika, ripoja uz priekšu. Kad vilciens apstājas, tu uz to skaties un domā — vai gribu braukt tālāk? Es ilgojos pēc tās sajūtas, kas bija dzejas meistarklasēs — pašam būt noteicējam un radītājam. Bet meistarklases atkārtot negribu. Jānāk kam jaunam. Gribu realizēt sevi kā personību, izmantot iekšējo potenciālu. Tagad satraukti sēžu un gaidu, kas nāks. Jo kaut kam ir jānāk.

Ģirta Krūmiņā piecas iedvesmas


Grupas The Durutti Column disks Sketch for Summer. Patīk, bet nevaru izskaidrot, kāpēc!


Filma Mamma Roma (1962). Satriec un iedvesmo atmosfēra un aktrises Annas Manjāni dzīvošana šajā filmā.


Grupas Eurythmics disks I Saved the World Today. Klausos un esmu laimīgs.


Mocarta Concerto for flute, harp and orchestra in C major. K 299: 2. daļa Andante. Bez komentāriem. 


Filma Nakts portjē. Šarlote Remplinga un Dērks Bogarts — man patīk šie aktieri un tas, kas notiek filmā. 

CV

Dzimis 1965. gada maijā Pļaviņās

Mācījies Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, aizbēdzis no tās

Apguvis aktiermākslu Tautas kinoaktieru studijā

1992. gadā beidzis Latvijas Mūzikas akadēmijas Teātra fakultāti

Bijis Daugavpils teātra aktieris

Kopš 1996. gada strādā Jaunajā Rīgas teātrī

Divas reizes saņēmis Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākais aktieris

2021. gadā saņēmis Harija Liepiņa izcilības balvu

Komentāri (1)

Sskaisle 03.04.2021. 06.47

Ģeniāli – lidojums bija varens,bet vismazākās nojausmas par virzienu.

Manuprāt, ar šādām pārdomām – par jaunu dzīvi, jauniem noteikumiem un izaicinājumiem šobrīd ir pārņemti lielākā daļa cilvēku.

Aktieriem ir viegli tajā ziņā,ka valsts = sabiedrība viņus uztur. Ko darīt tiem,kurus valsts ignorē?

Esmu izlēmusi,ka manis pašas labā būtu darbs – 1-2 gadi lauksaimniecībā. Bet – līdz šim vai nu darbs ar govju kūtī, vai aicinājums noteikti pieteikties rudenī uz ražas novākšanu. Rīgā es labprāt strādātu parku uzkopšanā . Pilsēta ir netīra kā cūka dubļos novārtījusies. Bet nu nekā. Nevajag darbiniekus. Pilsētas budžetu sev sadalījuši politiķi algām un piemaksām – strādnieku algām nesanāk. Nezinu kā dzīvošu.

Protams, aktieris – tas ir cits lidojums, ērglis salīdzinājumā ar zvirbuli, bet cilvēki esam visi.

Par dzeju gan smuki pateikts. Nav viss pateikts,bet tas kas ir – tas ļoti smuki.

Paldies un lai veicas ! Atklātība kā vājums,kas galā iznāk tomēr kā stiprums.

+4
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu