Nenoveco, Latvija! Kā samazināt sabiedrības novecošanās negatīvo ietekmi

Sabiedrības novecošanās ir neizbēgama, taču tās negatīvās sekas — slimības un augsti ārstēšanās izdevumi, senioru vientulība un depresija — nav obligātas. No tām ir iespējams izvairīties, radot un īstenojot visaptverošu politiku valsts, pašvaldību un nevalstisko organizāciju līmenī.

Latvijas sabiedrība nekad nebūs tik jauna kā agrāk

Demogrāfiskās prognozes liecina, ka Latvijas sabiedrība vairs nekad nebūs tik jauna kā agrāk. Pēc CSP datiem, pašlaik piektdaļa Latvijas iedzīvotāju ir vecumā virs 65 gadiem, un turpmāk senioru īpatsvars tikai palielināsies. Samazinoties darbspējīgo cilvēku skaitam, mazināsies nodokļu ieņēmumi, palēnināsies ekonomiskā izaugsme, mainīsies darba tirgus struktūra. Veco ļaužu īpatsvara palielinājums valstī rada lielus izdevumus, kas saistīti ar ilgtermiņa medicīniskās aprūpes nodrošināšanu. Jau drīzumā būs nepieciešams lielāks skaits sociālās aprūpes centru un pansionātu, lai izmitinātu vientuļus, vecus cilvēkus, kuri nespēj paši par sevi parūpēties.

Pētījumi liecina, ka seniori vairāk nekā citu vecuma grupu pārstāvji ir pakļauti sociālās izolācijas un depresijas riskiem. Daudzi no viņiem nezina, kur vērsties, lai saņemtu palīdzību vai konsultāciju, slikti orientējas tiesību jautājumos, likumos un normatīvajos aktos. Cilvēkiem trūkst regulāru sociālo kontaktu, tāpēc viņi jūtas vientuļi un nevajadzīgi.

Lai uzlabotu senioru fizisko un mentālo veselību, ir nepieciešama ne tikai valsts budžeta resursu pārdale par labu pieejamākai veselības un sociālai aprūpei. Ir vajadzīga arī jauna sabiedrības izpratne par vecumdienām — tāda, kas balstās apzinātas novecošanās principos un senioru iesaistē visās sabiedrības dzīves jomās. Ir jāveido jauns priekšstats par pensijas gadiem kā aktīvu, daudzveidīgu un jēgpilnu dzīves posmu.

Citu valstu pieredze

Lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu jau ir pieņemtas valdības pasākumu programmas novecošanās negatīvo seku mazināšanai. Piemēram, Austrijas Federālais plāns senioru jautājumos “Novecošanās un nākotne” tika pieņemts jau 2012.gadā. Valsts mūžizglītības stratēģija paredz nodrošināt senioriem izglītības un apmācības iespējas. Polijā izstrādāta valdības programma vecāka gadagājuma cilvēku sociālajai aktivitātei, kā arī izveidota Darba un sociālo lietu ministrijas Senioru politikas nodaļa, kura ir atbildīga par senioru dzīves kvalitāti. Senioru atbalsta un iesaistes īstenošanai izveidota Senioru politikas padome. Tā kalpo kā forums atklātam dialogam par Polijas sociālās politikas koncepciju saistībā ar sabiedrības novecošanos.

Viena no nozīmīgākajām praksēm daudzās Rietumu valstīs ir neformālā izglītība senioriem. Mīts, ka novecojot cilvēks nav spējīgs apgūt jaunas zināšanas un prasmes, ir pilnībā apgāzts. Vairāk nekā 6% ES iedzīvotāju vecumā no 55 līdz 64 gadiem un 3% vecumā no 65 līdz 74 gadiem piedalās formālajā un neformālajā apmācībā (2018. gada dati). Visaugstākais vecāka gadagājuma cilvēku līdzdalības līmenis mūžizglītībā ir ziemeļvalstīs: Somijā, Zviedrijā un Dānijā.

Francijā jau 1973. gadā tika izveidotas Trešās paaudzes universitātes. Vēlāk šī koncepcija izplatījās visā pasaulē. Seniori aktīvi izmanto iespēju mācīties, apgūt noderīgas prasmes un kompetences, lai neapstātos savā attīstībā. Tā ir sistemātiska slodze smadzenēm ar mērķi novērst vai vismaz attālināt neirodeģeneratīvo saslimšanu (Alcheimera, Parkinsona slimības u.c.) ietekmi. Mācību centru pieredze rāda, ka aktīvs dzīvesveids vecumdienās ļauj izjust savu piederību domubiedru grupai, palīdz novērst uzmanību no sliktas pašsajūtas, skumjām domām un trauksmes. Iesaistoties regulārā un interesantā darbībā, seniori ir mazāk pakļauti depresijas riskam, retāk slimo, mazāk vēršas pēc medicīniskās palīdzības, labāk orientējas sabiedriskajos procesos, izjūt lielāku gandarījumu par dzīvi.

Kāda būs “nenovecošanās stratēģija” Latvijā?

Latvijā seniori pagaidām nav iekļauti mūžizglītības sistēmā, lai gan pirmie mācību kursi pastāv dažādās pilsētās: Rīgā, Daugavpilī, Jelgavā, Krāslavā, Kuldīgā un Siguldā. Tie veidojas pēc brīvprātīgo vai sabiedrisko organizāciju iniciatīvas, ne pēc valsts noteiktiem mērķiem un uzdevumiem. Latvijā nepieciešamība veidot mērķtiecīgu sociālo politiku novecošanās negatīvo seku mazināšanai ir iezīmēta Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021. – 2027. gadam. Taču tas, ko redzam pagaidām, ir drīzāk fragmentāri pasākumi, nevis visaptveroša stratēģija.

Latvijas “nenovecošanās stratēģijai” jābūt daudzpusējai un starpdisciplinārai, lai spētu savienot intereses un sadalīt atbildību starp trim ministrijām (Labklājības, Veselības, Izglītības un zinātnes) un pilsonisko sabiedrību. Tai primāri jābūt orientētai uz preventīviem pasākumiem, nevis seku novēršanu. Tās rezultātā jāveidojas sabiedrībai, kurā tiks ņemtas vērā visu vecuma grupu ilgtermiņa intereses un veidosies jauns, mūsdienīgs seniora tēls.

Programmai jāaptver šādi darbības virzieni: vecāka gadagājuma cilvēku iekļaušana mūžizglītībā (Senioru skolu, Trešās paaudzes universitātes veidošana katrā pašvaldībā); vides, mājokļu un pilsētu infrastruktūru pielāgošana; senioru ekonomiskās aktivitātes un neatkarības saglabāšana; sociālās līdzdalības (brīvprātīgais darbs, pilsoniskās sabiedrības aktivitātes) veicināšana; starppaaudžu integrācijas attīstība (senioru konsultatīvo padomju izveidošana pašvaldībās); veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu klāsta paplašināšana, to pieejamības un kvalitātes uzlabošana u.c.

Latvijas sabiedrība vēl tikai sāk pierast pie jaunās demogrāfiskās situācijas. Vienlaikus vecākās paaudzes cilvēki – seniori – aizvien vairāk apzinās savas neizmantotās iespējas un vēlas turpināt dzīvot jēgpilnu dzīvi vēl ilgi pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Tieši tāpēc ir tik svarīgi, lai jau drīz mūsu valstī būtu noteikta daudzpusēja un sabalansēta stratēģija, kā samazināt sabiedrības novecošanās ietekmi.