Garšīgi un zaļi

«Tikko nomizots kartupelis no dārza taču garšo pavisam citādi nekā sasaldēts!» saka pavārs Ēriks Dreibants. Foto no privātā arhīva
Alise Zita Zeidaka
Print Friendly, PDF & Email

Turpmākās nedēļas kopā ar Vides filmu studijas videosērijas Es daru tā varoņiem meklēsim veidus, kā dzīvot dabai draudzīgāk

Tas, ko liekam uz šķīvja, ietekmē ne tikai mūsu veselību, bet arī apkārtējo vidi

Lauku garša

Fantastiski sparģeļi ir Lejaslīvēs, Silpurmašās audzē rudens avenes, Zutiņiem ir lieliski pākšaugi, bet Sējā — tītari. Šefpavārs Ēriks Dreibants uzskaita dažas no delikatesēm, ko ceļ galdā savos restorānos un paša mājās.

Ēriks ir slow food jeb lēnā ēdiena kustības biedrs. «Tas ir ēdiens, ko ēdot, nenodarīsim pāri ne sev, ne dabai.» Saglabāt vietējās tradīcijas un augu dažādību, popularizēt bioloģisko lauksaimniecību pretstatā ģenētiski modificētas pārtikas ražošanai, un izglītot sabiedrību par veselīgu, dabai draudzīgu ēšanu. Tādi ir 1989. gadā Itālijā izveidotās kustības mērķi. Latvijā tās aizsācējs ir pavārs Mārtiņš Rītiņš, kurš izveidoja biedrību Slow Food Riga. Ar laiku tai pievienojušās citas, Ēriks ir Slow Food Straupe vēstnieks. 

Aizvien vairāk Latvijas pavāru strādā pēc lēnā ēdiena principiem. «Domāju, ka lielākā daļa dzīvesstila restorānu sadarbojas ar vietējiem zemniekiem.» Arī klienti kļūst prasīgāki — interesējas par ēdiena izcelsmi. 

Lai arī dzimis rīdzinieks, lauku labumu garšu viņš iecienījis jau bērnībā, kad vasaras pavadīja Latgalē. «Zinu, kā garšo īsts piens un tikko noplūkts gurķis.» Šī garša viņā «nosēdusies» uz palikšanu. Deviņdesmitajos, kad pavārs sāka darbu, vairumtirgotāji restorāniem piedāvāja salīdzinoši sliktas kvalitātes produktus. Atšķirība bija jūtama.

Tagad uz viņa Restorānu 3 Rīgā plūst labumi no visas Latvijas, bet Līgatnes Pavāru mājā nonāk produkti no Vidzemes apkaimes. Arī savā pagalmā pavārs mēģinājis izveidot dārziņu, taču traucējuši kaimiņi — meža zvēri. Cukurzirņus brieži notiesājuši pa tīro. Tomātiem, paprikai, čili un garšaugiem gan izdevies ierīkot siltumnīcu, taču par savu īsto dārzu Ēriks uzskata mežu, kas ieskauj viņa mājas.

Kā kļūt par slow food kustības biedru? Atliek aizbraukt uz tirgu un iepazīties ar zemniekiem. Daudzi labas saimniecības var atrast arī pa ceļam uz lauku mājām. «Mājupceļā iebraukt pie zemniekiem paņemt produktus aizņem apmēram tikpat daudz laika kā stāvēt lielveikalā pie kasēm. Ja to iesāk darīt, tas nemaz nav grūti.» Turklāt šāda iepirkšanās ļauj samazināt pārtikas atkritumus — pērc tieši tik, cik nepieciešams, un paņem līdzi savu maisiņu vai kasti.

Ieva Lange ar domubiedriem izveidojusi tiešās pirkšanas pulciņu.
Foto — Kristīne Madjare

Labākais pašam un videi

Ceturtdienās uz tiešās pirkšanas pulciņu Bieriņos ierodas zemnieki no malu malām. Šo pulciņu — otro Latvijā — pirms vairākiem gadiem dibināja arhitekte Ieva Lange ar domubiedriem. «Tiešās pirkšanas ideja ir brīnišķīga — cilvēks domā ne tikai par labāko sev, bet ir arī draudzīgs videi: saīsina pārtikas ķēdi, samazina pārtikas atkritumus, jo pasūta tieši to, ko vajag,» priecājas Ieva. Gadu gaitā izveidojušās ciešas un siltas attiecības ar zemniekiem — pulciņa biedri mēdz doties ciemos un aplūkot, kā ēdiens top.

Ideja par to, ka ēdiens jāpērk no vietējiem, viņai radās pirms gadiem desmit, jogas grupā noklausoties domubiedra bioķīmiķa lekcijas par rūpnieciski ražotu pārtiku. Klausītāji palikuši atplestām mutēm. Pirms tam Ievai šķita, ka ēd veselīgi. Taču, uzzinot, kādu kaitējumu pārtika var nodarīt cilvēkiem un videi, vairs nespēja lielveikalu pamest ar pilnu iepirkumu grozu. 

Latvijā šādu pulciņu ir daudz — par tiem var uzzināt Tiesapirksana.lv. Tomēr jārēķinās, ka dalība tajā prasa laiku un atbildību. Ir dežūru grafiks. Ik nedēļu darbojas trīs dežuranti: pirmais sazinās ar zemniekiem, veic pasūtījumu, otrais ceturtdienās sagaida zemniekus un kārto produktus, bet trešais tās pašas dienas vakarā satiek pircējus. Ieva atklāj — reizēm jūtama nezinātāju pretestība pret tiešo pirkšanu. Šaubas, vai tiek ievērotas higiēnas prasības un viss norit godīgi. «Neviens no mums šādi nepelna! Mēs esam gala patērētāji. Zemnieki paši ir atbildīgi par nodokļu nomaksu,» viņa paskaidro. Vienīgais finansiālais ieguvums pircējiem ir tas, ka nav starpnieka uzcenojuma, piegādes un iepakošanas izdevumu, ar ko jārēķinās, pērkot bioloģiski audzētus produktus lielveikalā.

Kad pulciņš sāka darbu, zemnieku saimniecību ar bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu nebija daudz. Pieprasījums bija lielāks par piedāvājumu. Taču tagad šādi zemnieki piesakās paši. «Liels prieks, ka tik daudzi ir pārorientējušies uz bioloģisko ražošanu!»

Jau trešo gadu Ulrika Skakovska ir izaicinājuma Neapēd zemeslodi koordinatore.
Foto — Kristīne Madjare

Kaut kas ir jādara!

Ulrika Skakovska no biedrības Dzīvnieku brīvība uzskata — sabiedrībā pārāk maz runā par to, kā tiek ražoti dzīvnieku valsts produkti. «Daudzi domā — veikalā nopirktā vistiņa ir dzīvojusi lauku viensētā.» Patiesībā lielākā daļa lopiņu audzēti industriālās fermās — pārblīvēti, ar zemu ģenētisko daudzveidību un vāju imūnsistēmu. Pandēmijas laikā problēma kļuvusi vēl lielāka. Daudzas slimības rodas no dzīvniekiem, un šādas fermas var būt nākamās epidēmijas šūpulis. 

Jau trešo gadu Ulrika ir biedrības organizētā izaicinājuma Neapēd zemeslodi koordinatore. Katru gadu janvārī vietnē Neapedzemeslodi.lv viņi aicina cilvēkus mainīt savus ēšanas paradumus, izvēloties vienu no trim līmeņiem: ēst veģetāri trīs dienas nedēļā, pilnīgi atteikties no gaļas uzturā vai kļūt par vegānu. Katru dienu izaicinājuma dalībnieku virtuālajās pastkastēs iekrīt augu valsts receptes un noderīga informācija par uzturu un vidi.

Šogad pieteikušies jau vairāk nekā 9500 cilvēku. Katru gadu interese pieaug. Taču, lai noskaidrotu, vai projektam izdodas mainīt ieradumus ilgtermiņā, rīkotāji veic divas dalībnieku aptaujas. Pirmo uzreiz pēc izaicinājuma. Otro — pēc sešiem mēnešiem. «Pusgadu pēc izaicinājuma 97% dalībnieku, kas iepriekš gaļu ēda katru dienu, turpina samazināt tās patēriņu,» Ulrika atklāj pērnā gada rezultātus. Organizētāji aprēķinājuši, ka, pateicoties šim izaicinājumam, gada laikā no apēšanas paglābti vismaz 40 tūkstoši industriāli audzētu dzīvnieku. 

Vegāniem mēdz pārmest, ka viņu patērētās sojas dēļ izcērt Amazones mūžamežus, norāda Ulrika. Taču visvairāk soju izmanto kā lopbarību industriālajās fermās — tā ir labs proteīnu avots. «Cilvēks uztver Amazones izciršanu kā traģēdiju, bet, pats nezinot, soju apēd līdz ar Latvijā audzētu cūku.»

Ulrika pati uzturā lieto tikai augu valsts produktus. Pagrieziena punkts bija ceļojums uz Dienvidameriku pirms pieciem gadiem. «Ar savām acīm redzēju, kā izcērt lietusmežu.» Tikmēr vietējās ēstuvēs ēdienu pakoja vairākās plastmasas kārtās, jo tas ir lētāk nekā algot trauku mazgātāju. «Sapratu — kaut kas ir jādara, ja gribam šo planētu nākamajām paaudzēm atstāt apdzīvojamu!»

 

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu