Neizmantot pandēmiju prasību mazināšanai

Pirmo reizi pašu spēkiem Finanšu izlūkošanas dienesta vadībā, ir tapis Nacionālā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas, terorisma un proliferācijas finansēšanas riska novērtējuma ziņojums. Pamatā tas ir par 2017. – 2019. gadu, bet esam analizējuši arī 2020. gadu (lai arī visa statistika vēl nav pieejama) un Covid-19 pandēmijas ietekmi. Šādus ziņojumus izstrādā visas valstis un tas ataino novērtējumu valsts kopīgajām zināšanām un izpratnei par to, kādi ir naudas atmazgāšanas un terorisma riski, ko darīt, ja šie riski iestājas un kā tos mazināt.

Mūsu kopējie secinājumi Latvijas risku novērtējuma sakarā ir pozitīvi: esam kļuvuši gudrāki, esam apguvuši to, kā laicīgi identificēt riskus un mācāmies tos attiecīgi vadīt. Mūsu sistēma ir noturīga, mūsu politikas instrumenti un darbību spektrs ir pietiekami elastīgs, lai spētu pretoties esošiem un potenciāliem noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riskiem.

Jāatzīst, mūsu izpratne ir krietni mainījusies pēdējo gadu laikā un tā nav nejaušība. Tas ir noticis mērķtiecīga darba rezultātā, tādēļ gribu dalīties ar savām pārdomām par to, kā mūsu finanšu sistēma ir attīstījusies, kas ir galvenie problēmjautājumi šobrīd un kādus izaicinājumus es saskatu tuvākajā laikā.

Sapnis par finanšu centru

Latvija ir maza valsts ar atvērtu ekonomiku. Mūsu tautsaimniecības attīstības pamatā redzam uzņēmējdarbībai draudzīgu vidi, atvērtību ārvalstu investīcijām un godīgu konkurenci. Diezgan ilgstoši sevi redzējām arī kā reģionālu finanšu centru, kas piedāvā noteiktas priekšrocības nerezidentu līdzekļu piesaistei vietējā finanšu sektorā. Kā un kāpēc Latvijā veidojās šāds piedāvājums?

Nerezidentu naudas plūsmu pirmsākumi Latvijā meklējami astoņdesmito gadu beigās, kad uzplauka valūtas maiņas punktu bizness. Deviņdesmitajos gados, attīstoties banku pakalpojumiem, nerezidenti arvien biežāk izvēlējās savus līdzekļus uzticēt Latvijas finanšu iestādēm, lai izvairītos no pašmāju politiskās nestabilitātes, iespējamās naudas plūsmas kontroles un tādējādi nodrošinātu savu līdzekļu drošību.

Šādi Latvijas finanšu sektors ieguva aprises, kas to raksturoja pēdējās trīs desmitgades un kuru varēja nosacīti iedalīt divās daļās: skandināvu bankas, kas apkalpoja vietējos klientus un vietējās bankas, kas apkalpoja nerezidentus.

Nerezidentu biznesa daļu ilgstoši uzskatījām par visnotaļ atbalstāmu praksi. Domājām, kā to vēl vairāk attīstīt, piedāvājot finanšu pakalpojumu eksportu, atbalstījām uzturēšanās atļauju izsniegšanu apmaiņā pret investīcijām īpašumā vai biznesā; bija arī citi priekšlikumi.

Vēl ne tik sen – 2015. gada beigās – Mālpils muižā Latvijas ekonomiskās un politiskās elites pārstāvji sprieda par to, kā pārvilināt Latvijas banku pakalpojumus izmantojošās ofšoru firmas uz Latviju, piedāvājot tām labvēlīgu nodokļu režīmu ar samazinātu uzņēmumu ienākuma nodokli, nodokļu brīvdienām, atbrīvojumu no sociālo iemaksu pensijas daļas.

Es ceru, ka šodien lielākajai daļai no mums nav vēlēšanās atgriezties pie šādu priekšlikumu izskatīšanas un lietu kārtības.

“Sarkanā kartīte” un ceļš uz izpratni par risku vadību

Vēlme attīstīt finanšu pakalpojumu eksportspēju un piesaistīt ārvalstu klientus nav nekas nelikumīgs, tā ir noteikta biznesa niša, kuru ir izmantojušas, izmanto un pat mērķtiecīgi attīsta vairākas valstis arī šodien. Bet ar vienu noteikumu. Ir jābūt spējīgiem vadīt saistītos riskus un jābūt gataviem arī noteiktām sekām. Sekas var būt pavisam vienkāršas – piemēram, vietējiem iedzīvotājiem pārāk dārgs un līdz ar to nepieejams nekustamais īpašums, taču ir arī daudz plašākas, sistēmiskas sekas – apdraudējums valsts drošībai, ko rada ne vienmēr zināmas izcelsmes naudas plūsmas, nespēja tās kontrolēt, organizētā noziedzība.

Par savu neizpratni par riskiem un nemācēšanu tos vadīt 2018. gadā saņēmām “sarkano kartīti” no starptautiskajām organizācijām par mūsu NILLTF sistēmu kopumā un no vienas no mūsu nozīmīgākajām partnervalstīm aizrādījumu par banku, kas “institucionalizējusi naudas atmazgāšanu kā sava biznesa prakses pīlāru”.

Šo rūgto mācību tik tiešām izmantojām kā iespēju. Ministru prezidenta un viņa komandas vadībā, būvējām pamatus izturīgai, drošai un riskos balstītai noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas sistēmai, par ko pelnīti guvām arī starptautisku atzinību. Tas redzams arī mūsu pašrocīgi veiktajā Nacionālajā risku novērtējumā, kur valsts spēja pārvaldīt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riskus novērtēta kā augsta.

Taču mēs nedrīkstam ieslīgt pašapmierinātībā! Diemžēl, bet bieži nācies uzklausīt gan personīgi, gan vispārīgi mērķētus pārmetumus par to, ka esam pārcentušies. Latvijas veiksmes stāsts par spēju īsā laikā sakārtot finanšu sektoru tiek pretnostatīts Latvijas konkurētspējai un tautsaimniecības attīstībai. Neesam vienīgā valsts, kas ar to saskaras. Bet gribu uzsvērt: šajā jomā ir melns vai balts. Valsts sistēma vai nu ir noturīga pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas riskiem, vai nav. Šeit nav iespējama tāda pelēkā zona jeb kaut kas pa vidu; atgādināšu – šādas pelēkās zonas un vidusceļi ved uz tikpat pelēkiem sarakstiem.

Turpmākie soļi un izaicinājumi

Ir divas jomas, kurās šobrīd saskatu vajadzību pēc līderības un skaidriem un sasniedzamiem soļiem.

Latvijā lielākie noziedzīgus līdzekļus ģenerējošie noziegumi ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas un korupcija. Kā redzam starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International ikgadējā korupcijas uztveres indeksā, Latvijas rādītāji stagnē un diemžēl ir nemainīgi zemi (OECD valstu vidū 2020. gadā esam 28. vietā no 37 valstīm). Līdzīga aina paveras, apskatot Latvijas rādītājus ēnu ekonomikas indeksā, kur pēdējos desmit gadus tas stabili turas virs 20% no IKP.

Šīs ir divas jau sen identificētas, bet stagnējošas problēmas Latvijā, kuras tā arī neesam spējuši izkustināt no vietas. Un tas kaitē Latvijas tautsaimniecībai, iedzīvotāju labklājībai un valsts reputācijai kopumā.

Taču ir vēl arī trešā joma, kurai nepieciešama mūsu uzmanība. Kā liecina risku novērtējuma ziņojums, Covid-19 pandēmija ir ietekmējusi arī finanšu noziegumu pasauli. Tā ir pavērusi jaunas iespējas noziedzniekiem, kuri vēlas izmantot valstu ievainojamību ārkārtas situācijā, kā arī pastiprināti darbojas digitālajā vidē. Domājot par dzīvi pēcpandēmijas jeb atveseļošanās periodā, jārēķinās, ka papildu jau esošajiem riskiem, būs jauni, kurus varam paredzēt jau šobrīd: cīņa par ārvalstu investīcijām, uzņēmumiem, jauniem klientiem un finanšu plūsmām saasinās valstu konkurenci.

Mums jābūt gataviem, ka krīzes radītie zaudējumi valstu tautsaimniecībām var būt pietiekami svarīgs iemesls ļauties kārdinājumam mazināt uzraudzības standartus, mīkstināt regulējumu, kļūt “pelēkiem” vai atvērt plašāk durvis jaunām naudas plūsmām, cerībā panākt straujāku ekonomikas izaugsmi.

Šajā jomā un jo īpaši ņemot vērā Latvijas pieredzi, ceru, arī turpmāk būsim vienoti savā pārliecībā, nepakļausimies īstermiņa domāšanai, dažādiem lobijiem, bet būsim gudri un veidosim vienotu kodolu ar tām valstīm Eiropā un pasaulē, kas jau šobrīd pateikušas stingru nē šādiem atvieglojumiem.