Apņemoties veicināt enerģētisko neatkarību un palielināt atjaunojamo energoresursu (AER) saražotās enerģijas apjomu kopējā enerģijas ražošanas portfelī, Latvija ir izvirzījusi ambiciozus mērķus, taču pašlaik tie nesakrīt ar esošo valsts politiku, kurā nepārtraukti tiek mainīti šīs nozares regulējumi. Nozares regulējuma nestabilitāte, ne tikai ietekmē iespēju sasniegt valsts izvirzītos klimata mērķus, bet arī apdraud investīciju aizsardzības principus un kopējo atjaunojamās enerģijas nozares pastāvēšanu.

Diemžēl Latvija nav valsts, kurai ir savas zelta atradnes vai kādi citi resursi, izņemot mežu, kuri veicinātu ieņēmumus no to pārdošanas, lai tautsaimniecība varētu stabili attīstīties. Tāpēc Latvijai ir ļoti svarīgi piesaistīt investorus, kuri veicinātu attīstību, investējot savus līdzekļus, inovatīvas tehnoloģijas, lai ražotu produktus ar augstu pievienoto vērtību un sniegtu augstas pievienotās vērtības pakalpojumus, tādejādi nodrošinot labi apmaksātas darba vietas. Katras jaunas nozares attīstīšanās rada pilnīgi jaunus uzņēmumus un pilnīgi jaunas darba vietas, tātad jaunus “neredzētus” papildu nodokļus valsts budžetā ar kuriem valsts var veicināt savu stratēģisko mērķu izpildi, lai nostiprinātu savas pozīcijas globālajos tirgos un veicinātu valsts iedzīvotāju labklājību.

Pašlaik pasaulē un Eiropā ir ļoti aktuālas investīcijas nozarēs, kas attīsta produktus no atjaunojamajiem resursiem, lai aizstātu vai daļēji aizstātu produktus, kuri ražoti no fosilajiem resursiem.

Tiek izstrādātas atbalsta programmas no Eiropas Savienības (ES), lai veicinātu šādu tehnoloģiju attīstību, kas radīs inovatīvus atjaunojamos produktus, tādejādi starp valstīm veidojas konkurence, lai piesaistītu sev interesējošos stratēģiskos investorus. Investors pirms investēšanas izpēta valsts investīciju vidi, un viens no svarīgākajiem kritērijiem ir normatīvo regulējumu un politikas plānošanas ilgtermiņa stabilitāte.

2020.gada novembrī Ekonomikas ministrija izstrādāja grozījumus Ministru kabineta noteikumos Nr.560 un Nr.561 par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus un koģenerācijā, kā arī cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību. Noteikumi, balstoties uz ministrijas pasūtītu pētījumu, nosaka jaunu pieeju elektrostaciju kopējās kapitālieguldījumu iekšējās peļņas normas aprēķinos.

Pirmkārt, pašreiz piedāvātais aprēķins ir pretējs likumdevēja dotā deleģējuma Ministru kabineta jēgai un mērķim nodrošināt, ka skartajam uzņēmumam tiek piešķirtas pilnvērtīgas un jēgpilnas tiesības aizstāvēt savas tiesiskās intereses gadījumā, ja ir radušās aizdomas par nelikumīgu valsts atbalstu. Otrkārt, atteikums iekļaut IRR aprēķinā faktiskās investīcijas nonāk pretrunā ar investoru un finansētāju tiesībām paļauties, ka to izdarītās investīcijas tiks respektētas un pienācīgi aizsargātas. Tāpat tas negarantē, ka investoru piešķirtais finansējums netiks retroaktīvi atzīts par nepamatoti vai nevajadzīgi piešķirtu.

Minēto grozījumu projektu Ekonomikas ministrija izstrādājusi balstoties uz pētījumu, kurā nav pietiekami kvalitatīvi veikti aprēķini, tādējādi radot aplamus rezultātus, kas neatbilst patiesajai realitātei. Šajā procesā netiek pietiekami ņemts vērā arī nozares viedoklis, tādēļ nozare ir spiesta veikt pētījumu, kas, izmantojot tādus pašus informācijas avotus, parāda pavisam citādākus rezultātus. Redzama arī nevienlīdzīga attieksme pret nozares privātajiem investoriem. Pēc nozares pētījuma datiem redzams, ka šobrīd dabasgāzes elektrostacijām (piemēram, Latvenergo TEC) noteiktā ekspluatācijas un pārējo darbības izmaksu līmeņatzīmes ir noteiktas augstākas, kā biomasas elektrostacijām, lai gan nozarē vispārzināms un aprēķinos balstīts ir fakts, ka dabasgāzes tehnoloģijām ir ievērojami zemākas ekspluatācijas izmaksas nekā biomasas tehnoloģijām. Kārtējo reizi tas rada bažas par netaisnīgu attieksmi pret dažādiem tirgus dalībniekiem.

Pēdējo gadu laikā AER nozarē Latvijā investīcijas ir lēšamas vairāku simtu miljonu eiro apmērā. Šīs investīcijas veiktas paļaujoties uz Latvijas normatīvo regulējumu, politikas plānošanas dokumentiem, kā arī ES plāniem, tajā skaitā Latvijai kā ES dalībvalstij noteiktajiem mērķiem atjaunojamās enerģijas īpatsvara palielināšanā kopējā enerģijas patēriņā. Tomēr arvien biežāk nākas saskarties ar lielām izmaiņām un būtiskiem šķēršļiem no valsts puses, aizskarot investoru tiesisko paļāvību un veiktās investīcijas.

Saskaņā ar Eiropas Komisijas (EK) prasībām, Latvijā laika posmā no 2021. līdz 2030. gadam vismaz 50% no kopējās saražotās enerģijas ir jāsastāda AER – vēja, saules, biomasas, biogāzes un citiem atjaunojamiem energoresursiem.

Arī Latvijas enerģētikas un klimata politikas mērķi 2030. gadam iekļauj nodrošināt vismaz 50% atjaunojamās enerģijas īpatsvaru Latvijas enerģijas gala patēriņā.[1] Sekojot šiem ambiciozajiem mērķiem, investori izdarīja izvēli veikt investīcijas enerģijas ražošanā no AER, sniedzot gan savas zināšanas un profesionālo pieredzi, gan arī finansiālo atbalstu, kas praktiski pašreiz palīdz Latvijai šos mērķus sasniegt.

Nozare apzinās problēmas, kas radušās saistībā ar elektroenerģijas obligātā iepirkuma sistēmu, atbalstot nepieciešamību meklēt risinājumu, lai mazinātu šī atbalsta slogu uz tautsaimniecību un sabiedrību. To ir nepieciešams darīt samērīgi, iesaistot visas skartās interešu grupas. Jāņem vērā, ka tieši valsts bija tā, kas attīstīja atbalsta instrumentus, lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem vai koģenerācijā. Ja netiktu radīta šī uzņēmējdarbībai labvēlīgā vide, uzņēmumi nebūtu investējuši tik lielus līdzekļus šajā jomā. Uzņēmumu ilgtermiņa stratēģijas un ieguldījumi balstās uz pieņemtajām tiesību normām, kas sniedza iespēju piesaistīt projektu īstenošanai finansējumu no kredītiestādēm, ieguldījumu fondiem vai ārvalstu investoriem. Pašlaik tiek mainīti sākotnējie noteikumi, kas ne tikai aizskar investoru tiesisko paļāvību, bet arī rada apstākļus, kuros enerģijas ražotāji tiek uzskatīti par valsts parādniekiem.

Valdība jau vairākkārt ir veikusi grozījumus normatīvajos aktos, kas regulē atjaunojamās enerģijas ražošanu Latvijā. Piemēram, konkrēti Ministru Kabineta 2010.gada 16.marta noteikumi Nr.262 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus un cenu noteikšanas kārtību”[2], kas kopš 2020.gada septembra ietverti noteikumos Nr.560, vien ir grozīti 13 reizes, kas neatbilst likuma varas principiem, kas nosaka, ka regulējumam ir jābūt stabilam un nemainīgam. Nesamērīgi biežas izmaiņas tiesiskajā regulējumā rada šķēršļus pieņemt ilgtermiņa lēmumus. Investējot kādā nozarē, uzņēmums rēķinās ar tiesisko stabilitāti un investīciju aizsardzību, taču enerģijas ražošanā no AER nozarē, šķiet, tiek aizmirsts par lēmumu ietekmi uz kopējo investīciju un uzņēmējdarbības klimatu ilgtermiņā.

Investīciju piesaiste un saglabāšana ir nozīmīga ne tikai atjaunojamās enerģijas sektorā. Šāda rīcība rada precedentu arī citu nozaru investoriem, raisot šaubas par investīciju aizsardzību un politiskās vides pārredzamību. Nozares priekšlikumu neuzklausīšana, īpaši jautājumos, kuros tiek riskēts ar nozares pastāvēšanu, rada negatīvus signālus arī nākotnes investoriem. Politikas veidotājiem nepieciešams konsekventi plānot politikas mērķus un tam pielāgoto tiesisko vidi, jo šajā gadījumā, atjaunojamās enerģijas mērķi un enerģētiskā neatkarība nevar tikt sasniegta, apzināti radot riskus nozares pastāvēšanai. Šajā gadījumā, ja minētie Ministru Kabineta noteikumi tiks pieņemti pašreizējā redakcijā, vairākiem nozares uzņēmumiem iestāsies maksātnespēja, kas var rezultēties ar prasībām pret valsti par investīciju aizskārumu.

[1] Ekonomikas ministrija, Latvijas Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2021.–2030. gadam (2019)

[2] Ministru kabineta 2020. gada 2. septembra noteikumi Nr. 560 “Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, kā arī par cenu noteikšanas kārtību un uzraudzību”.