Latviešu patiesā identitāte – sīksti un nesalaužami 4

Foto: Paula Čurkste, LETA
Juris Ulmanis, zemessargs, profesors, polārpētnieks
Print Friendly, PDF & Email

Skatoties Barikāžu laika 30. gadadienas pasākumus un vērojot cilvēkus pie ugunskuriem gandrīz trešdaļgadsimtu senās fotogrāfijās un televīzijas materiālos, prātā neviļus nāk ne vien atmiņas par Latvijas neatkarībai tik nozīmīgo nedēļu, bet arī pašiem latviešiem. Kādi bija cilvēki toreiz? Kādi esam tagad? Cik daudz esam mainījušies un kas vairumam no mums joprojām ir kopīgs?

Trīs desmitgadēs bijuši neskaitāmi mēģinājumi nodefinēt latviešu un Latvijas identitāti. «Latvija – valsts, kas dzied», «Datos balstīta nācija», «Latvija – vislabāk baudīt nesteidzoties» – šos un vairākus citus saukļus dzirdējis katrs un dažus no tiem arī pavadījuši skandāli par to, cik lielā mērā tie vispār raksturo un izceļ latviešu uz pārējo nāciju fona. Neliegšos, lai arī es augstu vērtēju mūsu Dziesmu un Deju svētkus, tomēr nedomāju, ka tie visprecīzāk raksturotu šodienas latviešu būtību. Kaut vai tādēļ, ka ārpus svētkiem un koncertiem reti sanāk dzirdēt tautiešus dziedam. Ne vairs «ar dziesmu druvā ejam», ne īpaši sadziedamies Līgo svētkos. Un pat paši Dziesmu svētki vidusmēra latvietim kļūst grūti sasniedzami augsto biļešu cenu dēļ.

Domājot par mūsu senčiem nesenākajos simts gados, nevar nepamanīt vienu latviešiem ārkārtīgi raksturīgu īpašību, kas palīdzēja mūsu tautai tikt pāri grūtībām. Sauciet to kā vēlaties – sīkstums, spīts vai citā vārdā.

Tieši šī spēja spilgti izpaudusies bezizejas situācijās, likusi mobilizēties un tikt galā ar grūtībām. Vēsturē tam ir desmitiem pierādījumu. Gan vairāk nekā miljons latviešu došanās bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā, lai, spītējot badam un aukstumam, izdzīvotu un atgrieztos dzimtenē. Gan karos novārdzināto latvju dēlu pašaizliedzība, stājoties pretī skaitliski pārākiem un labāk bruņotiem bermontiešiem, lai nosargātu tikko nodibinātās valsts neatkarību. Gan centīgā saimniekošana, starpkaru posmā padarot Latviju par Eiropā atzītu lauksaimniecības produkcijas ražotāju. Gan mūsu groza bumbas «sapņu komandas» cīņasspars, 1935. gadā pārsteidzot «veco pasauli» un uzvarot pirmajās Eiropas basketbola meistarsacīkstēs. Gan spēja pārciest svešu varu represijas Otrajā pasaules karā un pusgadsimta ilgā okupācijā saglabāt ticību brīvības atgūšanai. Gan grūtību pārdzīvošana bēgļu nometnēs, pielāgošanās dzīvei svešumā un latviešu kopienu veidošana citās zemēs. Gan Baltijas ceļš, Barikādes, ekonomiskās krīzes un galu galā sastapšanās ar neredzamo ienaidnieku Covid-19 formā. Visās šajās situācijas latvieši ir parādījuši, ka ir nesalaužami. Mūs nav izdevies pārvācot vai pārkrievot. Mēs esam izmantojuši savas iespējas un par spīti domstarpībām un nesaskaņām sargājuši un attīstījuši savu valsti.

Pasaulē ir ļoti daudz citu, krietni lielāku tautu, kam tas nav izdevies. Kādreiz varenie persieši, kuri pirms trīs tūkstošiem gadu bija izveidojuši lielāko impēriju tā brīža pasaules vēsturē, ir palikuši bez Persijas. Savas neatkarīgas valsts nav 30 miljoniem kurdu, 76 miljoniem tamilu, 13 miljoniem palestīniešu un desmitiem citu tautu. Mums ir. Pat neraugoties uz vēsturiski nelabvēlīgiem apstākļiem, kas mūsu tautu uz septiņiem gadsimtiem atstāja bez valsts vadīšanas pieredzes, un uz viena otra kaimiņa tieksmi mūs joprojām uzskatīt par «atlūzušu» savas teritorijas daļu.

Manuprāt, tieši ar šo latviešu īpašību mums vajadzētu lepoties visvairāk. Piekrītu, ārvalstu tūristiem būs grūti pārdot šo mūsu identitāti. Un tas nemaz nav nepieciešams. Lai jau mēs viņiem esam zeme, kas dzied. Mēs patiešām varam svētkos uzvilkt tautastērpu un vienā balsī dziedāt tā, lai «koku gali līgojas». Galu galā arī holandieši joprojām tūristiem par prieku apauj koka kurpes, pat ja privātās sarunās neslēpj, ka tās nav ērtas. Bet ko gan neizdarīsi, lai iepriecinātu tūristus un atdarītu viņu naudas makus.

Daudz svarīgām mums pašiem paturēt sirdī un mācīt bērniem savas spilgtākās vērtības. Nav pat vajadzīgi ekstremāli apstākļi, lai tās liktu lietā. Jaunieši var ar sīkstumu pārspēt sāncenšus konkurencē uz vietām pasaules labākajās augstskolās, uzņēmumiem šī darbinieku īpašība var palīdzēt nozīmīgu tirgu iekarošanā un mums visiem kopā – augstākas dzīves labklājības veidošanā. Jo tādi mēs esam. Spītīgi, dažkārt stūrgalvīgi, sīksti un nesalaužami.

Komentāri (4)

Sskaisle 04.02.2021. 13.24

Debess apžēlojies,lūdzu.

0
0
Atbildēt

0

Atis Priedītis 07.02.2021. 15.05

Intervija ar cilvēku, kurš ir spējis izturēt 50 gadus ilgu ņirgāšanos par sevi un tikai pavisam nesen ir par visu atklāti izstāstījis. Ivars Žindulis, dziesmas Sapņu bites autors – visvairāk aizliegtais Latvijas komponists, kura dziesmas varēja 70.to gadu vidū kļūt pat par Mikrofona Aptaujas uzvarētāju. Gan dziesma, gan pats komponists tikai brutāli aizliegti. Teksts par aizliegumiem un vajāšanām sākas ar 11.minūti.
https://youtu.be/kMQgyXqmFik

0
-1
Atbildēt

0

QAnon 05.02.2021. 18.58

Daļa patiesības ir. Latviešu varoņi, leģionāri, katra krieva ģenētiskā atmiņā ir iedzinuši sarkanarmiešu aiz bailēm piepļūtītos kerzavikus, par ko kremlis un tā kājslauķi, kolorado lenteņi: VVF, Zatļers, Rinkēvičs, Kazlovskis, Dombrovskis, Pabriks, Straujuma un citi ienaidnieki, nīst sen aizgājušos leģionārus nesalīdzināmi vairāk, nekā vācu karotājus. Neskatoties uz visiem ienaidnieku pūliņiem, daļa latviešu tomēr ir saglabājuši sevī labāko latviešu īpašības.

0
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu