Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Patlaban Saeima skata vienus no pēdējo gadu apjomīgākajiem grozījumiem Augstskolu likumā. Tie sevī faktiski ietver visas augstākās izglītības sistēmas pārskatīšanu. Daudzos aspektos reforma palīdzēs spert nākamo soli attīstībā, bet tajā nemanāmi saglabājušies arī pagātnes rēgi. Šie rēgi radušies, jo mūsu augstākās izglītības sistēma ir nemitīgā attīstībā, kurai mūsu izpratne ne vienmēr paspēj attīstīties līdzi. Ir laiks pārdomāt, kāda ir augstskolu loma sabiedrībā un ko nozīmēs to stratēģiskā specializācija, ko paredzēs jaunie grozījumi.
Diskusijas par augstskolu tipoloģiju turpinās jau vairāk nekā gadu. Pašlaik Saeimas komisijā panāktā vienošanās ir veidot trīs ar pus tipu augstākās izglītības iestādes – zinātnes universitātes, lietišķo zinātņu augstskolas un mākslas un kultūras augstskolas. Un vēl “pus” tips – koledžas, kas teorētiski nebūs augstākās izglītības iestādes, bet īstenos augstākās izglītības studiju programmas. Lai gan par konkrētiem tipiem varētu diskutēt, augstskolu tipoloģija kopumā virzās pareizajā virzienā, jo Saeimas komisija precīzi apzinās, ka augstākajai izglītībai ir vairāki pastāvēšanas mērķi.
