«Paralēlā pasaule»

Trīs gados ēnu ekonomiku būvniecības sektorā samazināt uz pusi — tāda bija apņemšanās valdības un būvuzņēmēju 2016. gadā parakstītajā memorandā. Kāpēc ar mērķa sasniegšanu nesekmējas tik raiti kā iecerēts?

Tas bija pirms nepilniem pieciem gadiem, 2016. gada maija pēdējā dienā. Kādā Rīgas centra viesnīcā uz svinīgu pasākumu pulcējās toreizējais premjerministrs Māris Kučinskis un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (abi ZZS), ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens (JV) un 12 būvuzņēmēju organizācijas ar Būvuzņēmēju partnerības vadītāju Baibu Fromani priekšgalā. Mērķis bija parakstīt memorandu par sadarbību ēnu ekonomikas samazināšanā būvniecības sektorā.

«Memoranda parakstīšana ir uzticības diena, kad tiek noklāts sarkanais paklājs ne tikai diskusijām, bet arī reāliem darbiem,» pauda finanšu ministre. Tad vēl nebija zināms par vērienīgo būvniecības karteļa lietu, kurā figurē arī Reiznieces-Ozolas vārds. 

Premjers Kučinskis izteica cerību, ka nozare «spēs pašregulēties un novērsīs trūkumus». Savukārt būvniekus pārstāvošā Fromane memorandu vērtēja kā soli ceļā uz vērā ņemamām pārmaiņām nozarē.

Vienošanās paredzēja, ka «ēnu ekonomikas īpatsvars būvniecības nozarē var sarukt uz pusi». Tobrīd ēnu ekonomika šajā nozarē bija 40%, tātad atbilstoši memoranda mērķim 2019. gadā tai bija jāsarūk līdz 20%. Taču tā nenotika — 2019. gadā ēnu ekonomika nozarē veidoja 31%. Tas joprojām ir augsts rādītājs, un naudas summas, kas aiziet garām valsts budžetam, ir lielas — 2019. gadā būvniecības nozares apgrozījums bija 2,3 miljardi, bet tās īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā veido aptuveni 6—7%.

«Mēs to neesam parakstījuši,» būvuzņēmuma UPB valdes priekšsēdētājs Dainis Bērziņš pasmaida uz jautājumu par memoranda mērķi samazināt ēnu ekonomiku trīs gados. UPB ir viena no lielākajām Latvijas būvkompānijām, kas daudz strādā ārvalstīs, tāpēc tās vadītājam lūdzu novērtēt, cik efektīvi ir bijuši būvniecības sektorā pēdējo gadu laikā ieviestie pasākumi.

Būtiskākie no tiem — ģenerālvienošanās par minimālo algu, kas no pērnā gada maija būvniekiem vairs nevar būt mazāka par 780 eiro mēnesī un 4,67 eiro stundā, kā arī elektroniskās darba laika uzskaites sistēmas ieviešana visos būvobjektos, kuru izmaksas pārsniedz 350 tūkstošus eiro.

«Mūsuprāt, būtiskākais ir tieši stundu uzskaite,» saka Bērziņš. «Mēs arī paši sākām izstrādāt stundu uzskaites rīku, pirms vēl tika pieņemts, ka tāds būs vajadzīgs.» Savukārt ar minimālās algas 780 eiro apmēru esot formalizēts tas, cik tobrīd maksāts strādniekiem, vismaz Rīgā noteikti. «Varbūt kaut kur tālāk reģionos tas radīja kādas izmaiņas, bet es teiktu — lielāko efektu ir devusi tieši stundu uzskaite,» saka Bērziņš. Elektroniskajā uzskaites sistēmā jāfiksē visi būvobjektā nodarbinātie, tajā skaitā arī ģenerāluzņēmēja piesaistītajos apakšuzņēmumos — jāreģistrē gan strādnieki, gan katra nostrādātās stundas. Atbilstoši jaunajai kārtībai pērnā gada sākumā šādi dati bija jāreģistrē 956 būvlaukumos.

UPB ir viens no lielākajiem darba devējiem nozarē. Pēc Būvuzņēmēju partnerības apkopotajām ziņām, starp 30 Latvijas topa būvkomersantiem 2019. gadā UPB bijis līderis ne tikai ar 212 miljonu konsolidēto apgrozījumu, bet arī ar darbinieku skaitu. Kompānijā nodarbināti vidēji 559 strādājošie. Tas ir daudzkārt vairāk nekā citiem lieliem būvuzņēmumiem, kuru nosaukumus parasti var redzēt starp vērienīgu publisko iepirkumu uzvarētājiem, — RERE, Skonto, Arčers, LNK Industries, Merks, Velve —, šajos uzņēmumos strādājošo skaits ir, rupji ņemot, ap simtu. Šie uzņēmumi nereti strādā kā ģenerāluzņēmēji, darbu veikšanai piesaistot apakšuzņēmējus. Pēc oficiālajiem datiem, būvniecības nozarē Latvijā ir nodarbināti vairāk nekā 60 tūkstoši darba ņēmēju.

«Tā lielākā atšķirība, ka mēs jau vēsturiski esam veidojušies daļēji kā vertikāli integrēti — mums ir gan ražošanas sadaļa, gan montāžas, gan projektēšanas sadaļa. Un mēs jau stipri padaudz gadu esam tēmējuši eksporta virzienā,» stāsta Bērziņš. Šādiem uzņēmumiem Latvijas tirgus kļūst par mazu, vidēji 60% no UPB konsolidētā apgrozījuma veido ienākumi ārzemēs. Tur sabiedrības un klientu attieksme pret nodokļu nomaksu ir nopietna. «Ja mums būtu skandāls, ka nemaksājam nodokļus, mēs droši vien automātiski tiktu izsvītroti no visiem piegādātāju sarakstiem Skandināvijā,» saka Bērziņš.

Tomēr, salīdzinot ēnu ekonomikas kontroli lielajos būvniecības objektos Latvijā, kur UPB piedalās, un ārvalstīs, spēles noteikumi būtiski vairs neatšķiroties, uzskata Bērziņš. «Tie mēri visās valstīs nu jau ir diezgan līdzīgi.»

Taču atšķiroties metodes un kontrolējošās institūcijas — dažās valstīs to dara nodokļu inspektori, citās daļa pienākumu deleģēta arodbiedrībām, pašreiz Latvijā ieviestā elektroniskā darba uzskaite «tādā vai citādā formātā notiek lielajos objektos visos tirgos». Viņaprāt, šis kontroles mehānisms strādā labi un nodrošina «minimālo bāzes līmeni, lai konkurence būtu vienlīdzīga».

Lielākās problēmas ēnu ekonomikas jomā būvniecībā varētu būt tieši mazajos objektos, kas naudas masā veido pārliecinoši lielāko tirgus daļu.

«Lielie objekti jebkurā tirgū principā veido aisberga redzamo daļu. To, kas ir apakšā, gan mazāk kontrolē, gan ir lielākas iespējas dažādām manipulācijām,» saka Bērziņš. 

Konkurence par būvniecības objektiem vietējā tirgū esot asa, par ko liecina gan konkursantu skaits, gan cenu izkliede iepirkumos pat 30—40% apmērā. Cīņa par uzvaru iepirkumā vismaz lielajos objektos nenotiekot uz ēnu ekonomikas rēķina. «Pieņēmums, ka tas ir tikai nodokļu nemaksāšanas dēļ, ir tāda sevis maldināšana, tur ir ļoti daudzi citi faktori,» uzskata Bērziņš. Lielākās atšķirības varētu veidoties katra uzņēmēja redzējumā par cenu dinamiku nākotnē. «Paskatoties uz kopējo būvniecības tāmes izmaksu struktūru, cik parasti ir materiāli, cik algas, pieņēmumi par materiālu cenām spēlēs daudz lielāku lomu konkurētspējā nekā mēģinājums ietaupīt nodokļos dažus procentus,» skaidro Bērziņš.

Taču būvmateriālu tirgū vērojama bēdu ieleja. «Latvijā pilnīgi brīvi un atklāti var iegādāties būvizstrādājumus un pakalpojumus, nemaksājot pilnīgi nekādus nodokļus,» uz problēmu norāda Schwenk Latvija valdes loceklis Jegors Golubevs.

Miljons mīnusā

Schwenk Latvija ir liels spēlētājs būvmateriālu tirgū. Tas pieder senam Vācijas būvrūpniecības uzņēmumam, kas 2019. gadā no koncerna Cemex iegādājās Brocēnu rūpnīcu — tā gadā var saražot ap 1,6 miljoniem tonnu cementa un aptuveni 70% apjoma eksportē. Uzņēmuma apgrozījums 2019. gadā bija 94 miljoni. Schwenk Latvija nodarbina vairāk nekā 350 cilvēku un vairāk nekā 500 apakšuzņēmēju darbinieku.

Golubevs stāsta, ka nodokļu nemaksāšana būvmateriālu iegādē privātajā sektorā nemainās jau gadiem, visu laiku veidojot negodīgu konkurenci. «Vienmēr esam strādājuši tikai legāli. Tā ir paralēlā pasaule ar mums,» saka Golubevs. Kompānija labprāt apkalpotu privāto sektoru un būvsezonas laikā arī saņem ļoti daudz zvanu no klientiem. «Bet visas sarunas beidzas ar jautājumu — vai pārdosit bez PVN? Kad sakām «nē», viss, tiek nolikta klausule un cilvēks pazūd,» stāsta Golubevs.

Taču problēma ir vēl dziļāka par privātpersonu nesamaksātu PVN. «Ir arī otra daļa — nelikumīgas un negodīgas biznesa prakses, tas tiešā veidā ietekmē mūs legālajā segmentā,» stāsta Golubevs.

Komersanti izmanto dažādus pasākumus nodokļu optimizēšanai — «aplokšņu algas, nereglamentēts darba laiks, tas viss ietekmē izmaksas, protams, un kropļo konkurenci, tas sit pa mums ļoti tiešā veidā, jo viņi spēj piedāvāt labākus nosacījumus pircējiem». Shēmošana esot ļoti izplatīta.

Schwenk Latvija, balstoties uz 2019. gada publiski pieejamo informāciju, izanalizējuši nejauši atlasītu desmit Latvijas tirgū strādājošu betona ražotāju gada pārskatus. Saliekot datus par apgrozījumu, nodokļos samaksāto, nodarbināto skaitu un vidējo atalgojumu, viņi secinājuši, ka no šiem desmit uzņēmumiem tikai četri strādā legāli, bet seši — pelēkajā zonā.

Visu desmit uzņēmumu apgrozījums 2019. gadā veidojis aptuveni 52 miljonus eiro, tātad katra valsts iestāžu novērsta nelikumība radītu jūtamu efektu valsts budžetam. Pēc kompānijas aplēsēm, šo sešu uzņēmumu nesamaksātie darba nodokļi 2019. gadā vien veido aptuveni miljona eiro zaudējumus budžetā. Tas sit ne tikai pa valsts maku, bet arī kropļo konkurenci darba tirgū. Schwenk Latvija pērn bijis gadījums, kad strādājošais ar algu ap 1500 eiro un apdrošināšanu aizgājis uz kompāniju, «kur mēs papīros redzam 350 eiro bruto algu», stāsta Golubevs. Protams, realitātē alga ir daudz lielāka.

«Paņemam divus uzņēmumus ar vienādu apgrozījumu — 2,5 miljoni eiro — un vienādu darbinieku skaitu. Vienam vidējā bruto alga sanāk 1500 eiro, otram — 500. Sakiet, kā dzīvē tā var notikt, ka vienā uzņēmumā maksā trīs reizes lielāku algu?» saka Golubevs. Viņš manījis dažus piemērus, kad pēc kontrolējošo institūciju intereses par šādiem uzņēmumiem jau nākamajā gadā situācija pārskatā mainījusies, «viņi pēkšņi sāk maksāt divas reizes lielākas algas». Taču lielākās izmaiņas Golubevs saista ar situāciju tirgū. «Ja tirgus izaug vai atkal sarūk — drīzāk tas ietekmē visu situāciju ēnu ekonomikā, nevis valsts kontrolējošo institūciju darbība.»

Kāpēc efekts no kontroles ir tik mazs? Golubevs saka, ka šis jautājums ir jāadresē kontrolējošajām iestādēm. «Pirmais — kapacitāte, otrais — prioritātes. Visticamāk, viņi uzskata, ka būvniecības tirgus sakārtošana nav tik prioritārs jautājums kā frizieru. Varbūt velta savus resursus tur, grūti pateikt,» ironiski saka Golubevs. «Drīzāk nav politiskās gribas šo jautājumu sakārtot. Esam dzirdējuši arī no valsts amatpersonām tādus izteikumus, ka industrijai pašai vajadzētu attīrīties. Diemžēl pieredze rāda, ka diez vai tas notiks bez valsts dalības.»

Negribot ordeņus

Ekonomista Arņa Saukas pētījums par ēnu ekonomiku liecina, ka būvniecības sektorā tā samazinās pakāpeniski. No 2015. līdz 2019. gadam kritums bijis par 9,3%, sasniedzot 30,7%. Tas joprojām ir krietni augstāks par ēnu ekonomikas līmeni valstī kopumā, kas 2019. gadā bijis 23,9%. Turklāt tas ir augstākais rādītājs Baltijas valstīs, jo ēnu ekonomikas īpatsvars Igaunijā 2019. gadā bija 14,3%, savukārt Lietuvā 18,2% no iekšzemes kopprodukta.

Saukas pētījums liecina, ka pēdējos gados sarukušas visas galvenās ēnu ekonomikas komponentes — aplokšņu algas, ienākumu un darbinieku patiesā skaita neuzrādīšana, tāpat arī korupcijas un neoficiālo maksājumu daļa. 

«Būvniecības sektors ir viens no tiem, kur tradicionāli ir lielāka ēnu ekonomika. Tas nav tikai Latvijā,» atgādina Sauka. Viņš uzsver, ka būvniecība nav atrauta no pārējās ekonomikas un problēmas risināšana ir kompleksa. «Tie pasākumi, kas jāievieš, ir tādi paši kā citās nozarēs — nepietiek tikai ar kaut kādu vienošanos. Protams, vienošanās ir labi, bet tās lielā mērā ir arī sabiedriskās attiecības, ne tik daudz šie pasākumi ir efektīvi,» vērtē Sauka. Viņaprāt, daudz lielāku rezultātu dotu sakārtota nodokļu sistēma, efektīvāka tiesu vara, «kas būtu spēcīgāka — notiesā gan par korupciju, gan par aplokšņu algām, visas pārējās daudzās lietas».

Tikmēr vairāk nekā 30 lielos būvuzņēmējus apvienojošās Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītājs Gints Miķelsons atzīmē — situācija nozarē «pa druskai» uzlabojas. Būvniecības nozare šobrīd mēģinot pierādīt, ka pati spēj sakārtoties, ko apliecinot ģenerālvienošanās par minimālo algu un elektroniskās darba uzskaites sistēmas ieviešana. «Aktivitātes, kas ir realizējušās, patiesībā ir tikai tās, kur pati nozare ir aktīvi darījusi un presingojusi valsts pārvaldi,» uzskata Miķelsons. Negribot sev līmēt ordeņus, taču, mainoties valdībām un ierēdņiem, lēmumu pieņemšanas procesā trūkstot pēctecības.

Gan minimālās algas ieviešanas, gan darba laika uzskaites sistēma bijusi «tendēta uz lielajiem spēlētājiem», stāsta Miķelsons. Būvuzņēmēji labi saprotot, ka tā nav visa industrija. Tomēr lielajos objektos tagad «vairāk vai mazāk viss ir kārtībā», uzskata Miķelsons. Viņaprāt, vislielākās problēmas ir privātmāju būvniecībā, kur notiek skaidras naudas aprite, bet darbos iesaistītie būvuzņēmēji nereti ir arī «trešā līmeņa apakšuzņēmēji dažos vidējos un citreiz lielos uzņēmumos, un tur tā ēnu ekonomika griežas».

Miķelsons atzīst, ka 30% ēnu ekonomikas īpatsvars nozarē ir augsts, bet «reāls mērķis» būtu nākamajos trijos vai četros gados sasniegt 20%. Jautājums par nodokļu maksāšanu neesot tikai racionāls, runa esot par veco kultūras mantojumu. «Mēs paši saprotam tipisko būvnieku — joprojām Padomju Savienības kultūra un attieksme pret valsti, nodokļu maksāšanu, tas ir primārais faktors,» saka Miķelsons.  

Vienā dienā nepamodīsies

Kopš 2016. gada valdības un būvnieku vienošanās par ciešo sadarbību no valsts un pārvaldes puses ir bijuši vismaz divi centieni saukt pie stingrākas kārtības būvniekus attiecībā uz nodokļu samaksu garajās apakšuzņēmēju ķēdēs. Taču abi atdūrušies pret nozares iebildumiem un izgāzušies. 

Vispirms Saeimā 2016. gada nogalē tika pieņemti grozījumi likumā, kas paredzēja no 2017. gada vidus ieviest solidāru atbildību ģenerāluzņēmumam par apakšuzņēmuma deklarēto darba algu nodokļu samaksu. Likuma mērķis bija panākt, ka publiskajos iepirkumos garajās apakšuzņēmēju ķēdēs nodokļi tiek nomaksāti visos posmos. 

Taču regulējums «neguva nozares atbalstu», skaidro Finanšu ministrijā. Nozare to uzskatījusi par pārāk sarežģītu administratīvo slogu. «Bet kā jūs iztēlojaties, kā es varu nokontrolēt pilnīgi visu ķēdi? Būvniecība vienmēr būs projektu orientēta. Projekti mainās, resursi mainās,» uz to atbild Miķelsons. Savukārt UPB šefs Bērziņš stāsta, ka citviet pasaulē tomēr tas nav tik neiespējami. «Norvēģijā arī pasūtītājs ir iesaistīts atbildībā par pilnu nodokļu samaksu. Viņam ir jāzina, kas ir ķēdītes galā,» saka Bērziņš.

Tomēr, ieklausoties būvnieku iebildumos, ministrijas pārskatīja lēmumu, un pēc pusgada likums tika grozīts, ieviešot jaunu regulējumu — šoreiz par elektroniskās darba laika uzskaites ieviešanu būvlaukumos, kas aizstāja sākotnējo prasību par solidāro atbildību.  Toreiz par lielo būvuzņēmēju interesēm, pret solidāro atbildību Saeimā cīnījās arī Olga Feldmane, kas drīz vien —  2017. gada aprīlī kļuva par Būvniecības politikas departamenta vadītāju Ekonomikas ministrijā. Pati uzsver, amatā nonākusi konkursa kārtībā un valsts pārvaldē sava iepriekšējā darba devēja —  Latvijas Būvuzņēmēju partnerības — intereses nelobējot. «Nu piedodiet, arī partnerība nekad nav lobējusi kaut ko, kas būtu pretrunā ar tiesiskas un demokrātiskas valsts principiem,» pauda Feldmane. Toreiz cīnījusies pret lieku birokrātiju. «Saprotu, ka no malas var rasties aizdomas, ka nu es kaut ko lobēšu, bet, pavērtējot visu manu darbību divu gadu laikā, sapratīsiet, ka visi lēmumi ir bijuši vērsti tikai un vienīgi uz nozares kopējām interesēm.»

Otrs mēģinājums cīnīties ar naudas pazušanu garajās būvnieku apakšuzņēmēju ķēdēs bija 2019. gada pavasarī, kad Saeimā tika noraidīts Ekonomikas ministrijas priekšlikums, kas paredzēja, ka elektroniskās darba laika uzskaites datubāzē būvniekiem jāpublisko arī gala norēķini ar apakšuzņēmējiem konkrētos projektos. Tad Valsts ieņēmumu dienestam katrā projektā būtu skaidri redzama visa naudas plūsma — kad kam cik ir samaksāts — un vieglāk būtu pieķert nodokļu nemaksātājus. Līdzīga sistēma ieviesta Somijā, un pēc tās palaišanas jau pirmajā gadā budžetā papildus ienākuši 500 miljoni, stāsta Feldmane.

Tomēr būvuzņēmēji atkal asi iebilda — tādu atskaišu ieviešana būtu nesamērīga birokrātija. To neatbalstīja arī VID, kuram informācijas tāpat pietiekot, un beigās noraidīja arī Saeimas deputāti.

Bez rezultātiem gadu gaitā palikuši arī centieni ierobežot apakšuzņēmēju skaitu būvnieku ķēdēs. Tie joprojām var sasniegt desmitus. 

Kopumā Feldmane secina, ka nozares iziešana no ēnu ekonomikas tāpat notiekot veiksmīgi. «Es uzskatu, ka esam pārpildījuši plānu. Jāsaprot viena lieta — nevar nozari izdzīt no ēnu ekonomikas trīs gadu laikā.» Feldmane uzsver, ka pēc pārejas perioda reāli tikai 2020. gadā ir sākusi darboties ģenerālvienošanās par minimālo algu. Tāpat tikai kopš pagājušā gada VID pieejami dati no būvnieku elektroniskās darba laika uzskaites sistēmas, ko var sākt izmantot nodokļu administrēšanā. «2021. gada pirmajā pusgadā vajadzētu parādīties jau reālai ietekmei no šiem abiem pasākumiem.» Tie abi palīdzēs atrast «mirušās dvēseles» — būvniecībā neoficiāli nodarbinātos. Piemēram, Saukas pētījumā 2019. gadā gandrīz 10% nodarbināto oficiāli pelnījuši apaļu nulli. VID ieskatā gan tie ir strādājošie kompānijās, kas nav aktīvas, bet vienkārši vēl nav izslēgtas no reģistra. Tomēr Saukas pētījuma dati uzrāda arī 19,5% strādājošo, kas saņēmuši mazāk par minimālo algu, savukārt nepilniem 20% alga bijusi līdz 700 eiro. «Principā vajadzētu analizēt, kas ir tie cilvēki, kas joprojām nesaņem minimālo atalgojumu,» secina Feldmane.

Šogad uzrāvienu būvnieku kontrolē sola arī VID, jo informācijas tagad esot ļoti daudz, saka Nodokļu maksātāju uzvedības analīzes un prognozēšanas pārvaldes direktora vietniece Natālija Fiļipoviča. Vienīgi Covid-19 esot iztraucējis, jo VID resursi, kas normālos apstākļos būtu veltīti būvuzņēmēju uzraudzībai, šobrīd daļēji novirzīti darbiem saistībā ar krīzes pabalstu izmaksu.

Pēc VID pārstāvju teiktā var secināt, ka kopumā kritiku par pasivitāti būvnieku kontrolē dienests neatzīst — īstenojot mērķtiecīgu, uz risku analīzi balstītu uzraudzību.

Piemēram, kopš pērnā gada nogales VID beidzot ticis klāt būvnieku vienotajai darba uzskaites sistēmai, darbs ar šiem datiem ir sācies. «Ir ap 700 uzņēmumu, kuriem ir novirzes starp darba laika uzskaiti un darba devēju ziņotajām stundām,» stāsta Fiļipoviča. Taču šie uzņēmumi esot nelieli, ar dažiem nodarbinātajiem.

Konstatējot neatbilstības, VID vispirms aicina būvkomersantu tās novērst. Piemēram, ja kādā uzņēmumā konstatē zemāku algu, nekā paredz ģenerālvienošanās. Uzņēmēji to arī darot. Tādējādi pērn 57 komersanti palielinājuši darba samaksu un valsts kasē ieripojuši papildu 139 tūkstoši eiro. Vienlaikus Fiļipoviča atzīst, ka «būvniecība nav tā nozare, kur jūs varat sagaidīt kodolsprādzienu, revolūciju, tā ir inerta nozare». Proti, pastāv ilga laika nobīde starp pasūtījumu un tā izpildi, līdz ar to jārēķinās ar agrāk noteiktām cenām un spēles noteikumiem. Daļai uzņēmumu tas esot izdzīvošanas jautājums, kā izpildīt saistības, kuras uzņēmušies agrāk. Tāpēc VID mērķis esot «pakāpeniski šo nozari attīrīt» un veidot normālu biznesa vidi bez aplokšņu algām, jo ir «skaidrs, ka dažiem maksātājiem tas, vai viņš maksā aploksnē, ņemot vērā saistības, ko viņš uzņēmies pirms nezin cik gadiem, ir izdzīvošanas jautājums», saka Fiļipoviča. Būvniecība neesot tā nozare, kur «vienā dienā visi uzņēmēji pamodīsies un pateiks, ka viņi tūlīt pat sāks dzīvot godīgi».

Tomēr paralēli preventīviem un kontroles pasākumiem VID arī ir rosinājis kriminālprocesus par nodokļu nemaksāšanu būvniecības sektorā. Pēdējo trīs gadu laikā ierosināti 55 procesi, savukārt kriminālvajāšanai nodoti 23. Kopējie valstij nodarītie zaudējumi šajos pabeigtajos procesos ir 1,2 miljoni eiro. Salīdzinājumam — tas ir tikai drusku vairāk, nekā Schwenk pārstāvji saskaitīja nenomaksātos nodokļos sešos būvmateriālu nozares uzņēmumos vienā 2019. gadā vien.

Cik apmierināti ar progresu ir valdības pārstāvji? «Visām iesaistītajām pusēm jāapzinās, ka pēdējo gadu laikā veiktie pasākumi ēnu ekonomikas ierobežošanai būvniecībā bija ļoti dinamiski un prasīja lielus resursus gan no būvuzņēmējiem, gan no uzraudzībā iesaistītajām iestādēm,» diplomātiski formulē finanšu ministrs Jānis Reirs (JV). 

Tiešāks ir par nozari atbildīgais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV) — viņaprāt, valdības un būvnozares memoranda mērķi bijuši ļoti ambiciozi. «Pasaulē grūti atrast valsti, kas varētu lepoties ar ēnu ekonomikas rādītāju samazināšanu uz pusi trīs gadu laikā. Ja tas būtu izdevies, Latvija būtu unikāla valsts,» pauž Vitenbergs. Taču būvniecības nozare esot pirmā valstī, kas tik īsā laikā sasniedz tik strauju ēnu ekonomikas samazinājumu. Tālākai virzībai jābūt pārdomātai — uzņēmumi nav tikai jāsoda, bet arī jāmotivē, jāveicina to konkurētspēja. «Pārāk agresīva vēršanās pret nozari var radīt pretēju efektu un faktiski iznīcināt nozari,» uzskata ministrs. Viņš iesaka VID pilnvērtīgi izmantot jau radītos mehānismus, lai panāktu, ka visi uzņēmumi strādā pēc vienotiem principiem. «Uzņēmējiem ir jāredz, ka regulējums nav tikai uz papīra — tas reāli tiek izmantots un uzņēmumi, kas nepilda saistības, tiek sodīti. Nedrīkst zaudēt nozares uzticēšanos valstij.»

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

Nākamajā numurā: vai valsts un pašvaldību nauda ieplūst ēnu ekonomikā?