Kā nepārraujama ķēde

Pirms 30 gadiem Latvijas neatkarības cerības varēja sagrūt vienā dienā, bet to izcīnīt palīdzēja tautas stāšanās uz barikādēm

Vienu žagaru pārlauzīsiet, bet paņemiet slotu un pamēģiniet tos pārlauzt, neizdosies. Tā Zigfrīda Teikmane-Ozoliņa salīdzina tautas vienotību pirms 30 gadiem. Viņa 1991. gada janvārī bija Latvijas Tautas frontes apstiprināta koordinatore pie valdības ēkas barikādēm. «Es viena, Godmanis viens, Gorbunovs viens neesam nekas. Tikai saliedēti kā komanda spējām to visu izdarīt. Ja kāds ķēdes posms pārtrūktu, cauri būtu.»

1991. gada janvāris bija auksts, gandrīz tāds pats kā šogad, tikai sniega mazāk. Jau vairāk nekā pusgadu augošā pretstāve Baltijā starp PSRS atbalstītājiem un latviešu, lietuviešu un igauņu neatkarības centieniem kulminēja 1990. gada beigās, kad Rīgā nogranda vairāki sprādzieni, bet jaunais gads sākās ar milicijas specvienības OMON īstenoto žurnālistu padzīšanu no Preses nama. Toreizējais Augstākās Padomes deputāts Jānis Škapars situāciju vērtē īsi: «Skaidri redzējām, ka gatavojas apvērsums.» 

Latvijas Tautas frontes (LTF) domes loceklis Jānis Dinevičs 12. janvāra domes sēdē PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova izmisīgos centienus saglabāt brūkošo Padomju Savienību raksturoja tā: galvenais traucēklis savienības saglabāšanai ir Baltijas valstu parlamenti, tāpēc tie ir jālikvidē. Viņš toreiz aicināja izmantot LTF sekmīgo taktiku — apsteigt notikumus. LTF to spēja, jo iepriekš bija sagatavots pamats —  rīcības plāns katram iedzīvotājam X stundai jeb laikam, kad nāksies aizstāvēt likumīgi ievēlēto parlamentu un valdību. Un tā stunda pienāca. Sākumā — 13. janvārī Lietuvā. Pēc tam arī Latvijā.

Gorbačovs netur vārdu

Dienā pirms PSRS armijas nakts uzbrukuma Viļņas TV tornim Latvijas AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs un valdības vadītājs Ivars Godmanis kopā ar igauņu kolēģi Edgaru Savisāru atradās Maskavā sanāksmē, kuru vadīja Gorbačovs. Lietuviešu nebija, jo tobrīd Viļņā parlamentu bija aplenkuši «darbaļaudis», kuri protestēja pret valdības politiku. Godmanim tobrīd nav bijis precīzas informācijas par situāciju Viļņā, bet viņš atceras, ka sanāksmē jau «figurēja informācija, ka, iespējams, varētu sākties pat uzbrukums parlamentam, kas radītu cilvēku upurus». 

Sēdes sākumā uzstājies Krievijas AP priekšsēdētājs Boriss Jeļcins ar stingru prasību PSRS valdībai nepieļaut nekādu vardarbību. Gorbačovs atbildējis, ka nekāds uzbrukums parlamentam Viļņā nenotiek, un lūdzis situāciju skaidrot PSRS aizsardzības ministram Dmitrijam Jazovam. Tas mierīgā tēvišķā tonī teicis, ka PSRS karaspēks notikumos pie Lietuvas parlamenta nepiedalās — ja tas tā būtu, tad parlamenta ieņemšana būtu tikai «minūšu jautājums». 

Godmanis gan iebildis, ka situācija tik mierīga nav. Sanāksmes starpbrīdī Godmanis piegājis pie Jazova un vēlreiz lūdzis izkontrolēt, lai nebūtu vardarbības, uz ko saņēmis apstiprinājumu, ka tās nebūs.

Sanāksmei beidzoties, Godmanis ar Gorbunovu iegājuši pie Gorbačova. «Tad es Gorbačovam vēlreiz personiski izteicu nopietnu lūgumu, lai viņš  nepieļauj vardarbību, tai skaitā karaspēka iesaistīšanos, kas izsauks cilvēku upurus. Es skaidri atceros, ka Gorbačovs mums abiem ar Gorbunovu atbildēja — viņš personiski kontrolēs situāciju un vardarbību nekādā gadījumā nepieļaus,» atceras Godmanis.

Atgriezies no Maskavas, Godmanis ar Gorbunovu nonākuši AP Prezidija un valdības kopējā sēdē, kur izstāstījuši pirms divām stundām notikušo sarunu ar Gorbačovu. Taču pa to laiku situācija Viļņā bija pasliktinājusies. Tajā pašā naktī sākās PSRS armijas un tanku uzbrukums Viļņas TV tornim. Arī Latvijas varasvīri nolēma gatavoties vissliktākajam scenārijam.

«Gorbačovs neizpildīja mums ar Gorbunovu doto solījumu nepieļaut vardarbību, ko viņš izteica tikai sešas vai septiņas stundas, pirms sākās uzbrukums Viļņas televīzijas tornim,» secina Godmanis.

LTF iedarbināja X stundas plānu, Latvijas Radio strādāja diennakts režīmā, un 13. janvāra agrā rīta stundā plkst. 4.45 Dainis Īvāns uzstājās ar aicinājumu tautai doties aizsargāt valsts stratēģiski svarīgās iestādes — parlamentu, valdību, TV un radio, telefona un telegrāfa centrāli, Rīgas tiltus.

Kamēr Daugavmalā 13. janvāra dienas vidū 500 000 cilvēku pulcējās manifestācijā, lai atbalstītu valdību un parlamentu pret bruņotu varas sagrābšanu, LTF uzņēmās cilvēku mobilizēšanu, nozīmējot katram svarīgajam objektam savu koordinatoru. Pēc manifestācijas visi cilvēki neizklīda — LTF aicināta, daļa palika sargāt objektus. Par barikādēm šo aizstāvēšanos nedaudz vēlāk nosauca AP aizsardzības štāba priekšnieka vietnieks Odisejs Kostanda.

Simbolisks akts

Toreizējais LTF līderis Romualds Ražuks atceras, ka 13. janvārī pie valdības apsardzes priekšnieka, Godmaņa padomnieka Andra Bunkas sanākusi apspriede. Ko darīt? Bunka parādījis filmu, kā armija izrīkojās ar civiliedzīvotājiem Baku 1990. gada janvārī, kad specoperācijas laikā vienā naktī tika nogalināti gandrīz 200 iedzīvotāju, bet vairāk nekā 600 ievainoti. 

Kā pieredzējis militārists Bunka zināja, uz ko ir spējīgs PSRS militārais monstrs arī Latvijā. No militārā viedokļa barikādes Baltijas kara apgabala pavēlniekam Fjodoram Kuzminam nebūtu liela problēma, bet tad jārēķinās ar lielu asinsjūru, saka Bunka. Taču Gorbačovs tajā laikā asinis nav varējis atļauties, jo bija jārēķinās ar pasaules sabiedrisko domu. Tad radās doma par smagās tehnikas izmantošanu cilvēku aizsargāšanai, jo cilvēki uz barikādēm bija vairāk simbolisks akts.

Precīzs barikāžu idejas raksturojums bijis Ražukam, kad viņš janvāra dienās uzstājies televīzijā: «Mums nav fiziskas iespējas aizturēt armiju. Šīs būves vērstas pret teroristiem, bruņotām bandām, saniknotu pūli — lai atņemtu iespēju radīt iespaidu, ka saniknots pūlis gāž valdību.»

Gājuši prasīt atļauju smagās lauku un mežu tehnikas izmantošanai Godmanim, kurš atradies valdības sēdē. Godmanis svārstījies, bet galu galā piekritis. Tad lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers devis atļauju tehnikas ievešanai Rīgā.

«Pirmais uzdevums bija savākt vismaz 20 tehnikas vienības, lai tūliņ pēc manifestācijas sāktu bloķēt Vecrīgas pieejas no krastmalas puses,» LTF muzeja rīcībā esošajās atmiņās raksta toreizējās Lauksaimniecības ministrijas LTF koordinācijas centra vadītājs Aivars Zosulis. Tobrīd lielu šaubu nebija, ka armijas uzbrukums varētu notikt arī Rīgā. Zosulis atceras, ka taktika bijusi sūtīt uz Rīgu lielgabarīta tehniku ar piekabēm, kas turklāt vēl piekrautas ar baļķiem, betona bluķiem, granti, būvmateriāliem, pat kūtsmēsliem, lai tik viegli nevar izkustināt. 

Pirmās tehnikas vienības jau sākušas nākt manifestācijas laikā, pārsvarā no Rīgas un Ogres saimniecībām. Nobloķēta pieeja Vecrīgai no Daugavas puses, bet naktī organizēta tehnikas izvietošana pie valdības nama, sakaru centra Dzirnavu ielā, Vecrīgas perimetrā, arī pie TV studijas Zaķusalā. «No rīta Rīgā jau bija vairāk nekā 100 tehnikas vienību,» atceras Zosulis.

Tagad liekas, ka cilvēkus vadīja apmātība faktiski kailām rokām stāties pretī armijai, būt dzīvam mērķim. Ja armija lemtu uzbrukt, jautājums atrisinātos stundas laikā, Ir saka fiziķis Linards Skuja, kurš 1991. gadā gāja palīgā aizstāvēt valdības ēku. Vienīgais viņa «bruņojums» bijis kabeļa gabals ar izurbtu caurumu šņores rokturim, celtnieka ķivere un gāzmaska. Arī viņš barikādes vērtē kā simbolisku, nevis reālu aizsardzību. Svarīga bija masveidība un vienotība, kas parādīja tautas apņemšanos. «Tādu pacēlumu, kāds bija toreiz, vēlāk neesmu piedzīvojis. Cilvēki bija gatavi ziedot savas intereses kopējas lietas labā. Pašlaik to ir grūti iedomāties,» saka Skuja. 

OMON provokācijas

Aizsardzības organizāciju pie valdības ēkas Brīvības ielā uzņēmās vadīt LTF domniece no Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Zigfrīda Teikmane. Laikabiedri viņu atceras kā maza auguma trauslu sievieti, kura staigāja formas tērpā un bija apveltīta ar milzu enerģiju. Teikmane Ir stāsta — kamēr visi pulcējās manifestācijā, viņa no pārvaldes sadabūjusi rāciju sakariem un vagoniņu, kur uzturēties koordinatoram. 

Pēc manifestācijas pie valdības ēkas viņu jau gaidīja cilvēki. Viņa ieviesusi gandrīz vai armijas kārtību, zinājusi visus cilvēkus, kas ar smago tehniku atradušies uz barikādēm, gādājusi par ēdienu, siltumu vīriem. Zigfrīdas vadītajā štābā viens bijis atbildīgs par kārtību, cits par transportu, vēl kāds par novērošanas posteņiem. Tie bija izvietoti gan Latvijas Universitātes Vēstures fakultātē virs veikala Sakta, gan rakstnieka Andreja Upīša muzejā iepretim Ļeņina piemineklim — tur pārsvarā uzturējušies žurnālisti un kino ļaudis. Pienākumi bija vākt informāciju un veikt objekta ārējo apsardzi. Pretī valdības ēkai pareizticīgo katedrālē dežurēja mediķi. 

Tolaik Zigfrīda gulējusi kādas trīs stundas dienā, it sevišķi pirmās trīs diennaktis līdz 15. janvārī ASK stadionā notikušajam Interfrontes mītiņam, kad visi gaidīja interfrontistu uzbrukumu. Tas nenotika. Pēc vairāku diennakšu dežūras iekritusi pagulēt rakstnieka Upīša gultā muzejā, bet rādījušies tikai murgi.

Zigfrīda piedalījusies apspriedēs pie valdības vadītāja, kurš izteicis savas vēlmes barikāžu sargiem. Arī Godmanis viņu atceras. Reiz abiem izvērtusies diskusija, un Godmanis izsaka apbrīnu par viņas drosmi un izlēmīgumu, kad Zigfrīda paskaidrojusi — kaut arī viņš ir valdības vadītājs, tieši viņa no LTF atbild par valdības ēkas un personāla aizsardzību. «Šādi drosmīgi un atbildīgi cilvēki izšķīra mūsu tautas likteni janvāra barikāžu dienās,» secina Godmanis. Zigfrīda uzskata — toreiz ārkārtas situācijā valdība bija svarīgāka par likumdevēju.

Cilvēki barikādēs tika aicināti neļauties provokācijām un dezinformācijai, kas tika izplatīta vai katru dienu. Viens piemērs no Lauksaimniecības ministrijas koordinācijas centra barikāžu laika žurnāla, kurā dežurants sīki pierakstījis notiekošo: «It kā pa rāciju paziņots Agroproma rīkojums — visiem šoferiem sagatavot pārsienamo materiālu. Atbildēt: mums nemaz nav rāciju, un mēs nevarējām dot tādu rīkojumu.»

Situācija uzkarsa jau otrajā barikāžu dienā, kad OMON sāka provokācijas un uzbrukumus, dedzinot barikāžu auto un piekaujot cilvēkus. Aivars Zosulis atmiņās raksta, ka 14. janvārī pie Brasas tilta sašauta un aizdedzināta tehnika — astoņas vienības. «Mūsu cilvēkiem nav nekādas apsardzes no milicijas puses,» viņš raksta. Paļauties uz Rīgas milicijas garnizonu nevarēja, apstiprina arī Bunka. 17. janvārī valdība deva rīkojumu atbrīvot tiltus, lai izvairītos no cilvēku upuriem, un tehniku pārvietot uz blakus ielām — dienu iepriekš Vecmīlgrāvī pie Mangaļu tilta no OMON lodes mira Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks. Tomēr vietu koordinatori nav pakļāvušies šim rīkojumam, gaidījuši akceptu no Augstākās Padomes.

Zigfrīda Teikmane uzskata, ka cīņā pret dezinformāciju svarīga bijusi laba iekšējā organizētība. «Mēs apbraukājām arī krievu karaspēka daļas, vērojām, vai tur notiek kāda kustība, izlūkojām mazliet plašākā teritorijā.»

Bunka atceras, ka valdības apsardzes vīri katru dienu gaidījuši OMON provokācijas, un tās arī notika. «Faktiski mēs tolaik bijām vienīgais bruņotais spēks, kas bija Latvijas valdībai,» saka Bunka. Runa ir par aptuveni 200 vīriem, kas valdības ēkā uz maiņām dežurēja 30—40 cilvēku sastāvā. «Mūs novēroja un izsekoja. Galvenokārt tie bija no VDK, arī no armijas īpašajām VDK daļām, GRU veči. Bijām aplikti no visām pusēm, arī telefonsakarus noklausījās,» atceras Bunka.  Tehnikas koordinators Zosulis apstiprina: «Faktiski strādājām, zinot, ka telefona sarunas tiek noklausītas.» Bunka staigājis ar portfeli, kurā bijis saliekamais Kalašņikova automāts ar sešām magazīnām: «Ar to portfeli gulēju pat gultā.»

Cik biedējoša un nedroša bija situācija, spilgti raksturo Bunkas piedzīvotais 1990. gada decembra sākumā, kad notikusi sanāksme valdības mazajā apspriežu zālē 3. stāvā. Pēkšņi lidojis militārais helikopters un pikējis tieši uz Godmaņa kabineta un sēžu zāles logiem, atceras Bunka. Viņš secinājis — trenējas piešaudei objektam. Bailes bija normāls ikdienas pavadonis, bet tās vajadzēja pārvarēt, secina Bunka. Tie, kas saka, ka barikādēs nav baidījušies, stāsta pasakas. Tam piekrīt arī fiziķis Skuja, kurš 20. janvāra naktī, skatoties uz omoniešu šautajām trasējošajām lodēm Rīgas centrā, sajuties šķērmi un bezspēcīgi.

Asiņainā diena

19. janvārī nobeigumam tuvojās betona barikāžu izbūve Vecrīgā un pie citiem svarīgiem objektiem, tāpēc it kā bija iemesls sākt pakāpenisku smagās tehnikas atvilkšanu, atceras Zosulis. Bija pagājusi gandrīz nedēļa pēc traģiskajiem notikumiem Lietuvā, situācija nebija eskalējusies ne Lietuvā, ne Igaunijā. Latvijā bija gaidīts vissliktākais scenārijs — tiešs uzbrukums parlamentam un valdībai, tas nebija noticis. Godmanis atceras, ka nevienam arī nebija kopēja plāna, cik ilgi turēt šīs barikādes. Tāpēc Godmanis kā valdības vadītājs ierosinājis pakāpeniski izbeigt barikāžu režīmu Rīgā, un no 20. janvāra sākās smagās tehnikas sūtīšana mājās. Tajā pašā dienā objektu aizsardzības virsvadība tika nodota Ministru Padomei. Godmanis par barikāžu izbeigšanu informējis AP, un 20. janvārī TV tika ierakstīta viņa uzruna tautai, ko tovakar deviņos parādīja galvenajā ziņu raidījumā Panorāma.

Ka OMON ir sācis uzbrukumu Iekšlietu ministrijai, Godmanis uzzinājis tikai vakarā jau mājās, kur uz brīdi bija iegriezies. Tāpēc «daudzi, kas skatījās Panorāmu, bija neizpratnē: notiek bruņots uzbrukums Iekšlietu ministrijai, bet Godmanis aicina pakāpeniski noņemt barikādes», atceras toreizējais valdības vadītājs. Kopā ar diviem bruņotiem miesassargiem Godmanis devies atpakaļ uz valdības ēku, apšaude vēl gājusi pilnā sparā. «Tā doma, ka pat pie vissliktākā scenārija — bruņota uzbrukuma Iekšlietu ministrijai, iespējamās apcietināšanas vai pat nogalināšanas — man ir jābūt savā darba vietā, bija gan janvāra, gan vēlāk augusta notikumu laikā,» atceras Godmanis. Tam bijusi simboliska nozīme — lai izslēgtu vēlākas runas par bēguļošanu vai cenšanos noslēpties.

Ieraksti Lauksaimniecības ministrijas koordinācijas centra dežūržurnālā 20. janvārī: «Ap pl. 21 sākas šaušana! 22.15 (..) notiek Iekšlietu ministrijas sturmēšana. 22.20 pa radio ziņo, ka apšaude pārtraukta. 22.32 Trokšņu ielas galā (apmēram pie Finanšu ministrijas) 4 cilvēki no mājas augšas šauj. Paziņots AP aizsardzības komisijai.»

«Pats dramatiskākais barikāžu laika brīdis bija, kad man personiski bija jāpieņem izšķirošs lēmums: vai dot komandu miličiem, kuri bija sapulcināti Vērmanes dārzā, doties palīgā Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem,» atceras Godmanis. Pamatā tie bijuši lauku rajonu miliči, jo uz rīdziniekiem nevarēja paļauties. Godmanim nav bijis, kam prasīt padomu, — ministrs Aloizs Vaznis atradās Maskavā, bet viņa vietnieks Zenons Indrikovs bija ielenkts ministrijā. Godmanim nebija ziņu, ne cik daudz ir sapulcināto miliču, ne kāds ir bruņojums. 

Lēmums jāpieņem divās trijās minūtēs. «Situāciju izšķīra tas, ka lēmuma pieņemšanas brīdī es atrados sava kabineta priekšistabā kopā ar apsardzes vadību un vienam no apsardzes virsniekiem (M. Balodim) bija rokā rācija, kas bija noskaņota uz OMON sazināšanās viļņa. Mēs skaidri saklausījām divas lietas: OMON kaujinieki jau ir ieņēmuši ministrijas ēkas augšējo un apakšējo stāvu, kā arī jautājumu, ko izteica kāds no OMON kaujiniekiem: vai jums ir nepieciešams reaktīvais [granātmetēju] atbalsts? Tajā brīdī man kļuva skaidrs, ka miliči, ejot palīgā ministrijas aizstāvjiem, cietīs lielus upurus. Es pieņēmu lēmumu nesūtīt miličus kaujā,» atceras Godmanis. Vēlāk viņa lēmumu par pareizu atzinis no gūsta atbrīvotais ģenerālis Indrikovs. No šā lēmuma toreiz bija atkarīgas daudzu cilvēku dzīvības.

Kad Rīgas centrā sākās šaušana, neviens no Ministru Padomes aizstāvjiem nepameta objektu, atceras Zigfrīda Teikmane. «Mēs pie Ministru Padomes redzējām tikai trasējošās lodes, neviens nebēga — stāvēja, bija koncentrējušies un gatavi uz visu.» Lai arī barikāžu aizstāvjiem stingri bija aizliegts bruņoties, Zigfrīda atceras, ka daži vīri bija paslēpuši pa medību bisei. LTF stingri aizliedza izmantot ieročus uz barikādēm — pretošanās bija nevardarbīga. 

Barikādēm bija liela nozīme cīņas gara celšanā un tautas mobilizēšanā. Tolaik neviens nesūdzējās par zaudējumu atlīdzību, jo saprata — tas bija vajadzīgs valsts neatkarības nodrošināšanai, raksta Zosulis. LTF muzejā glabājas atskaite par nodarītajiem finansiālajiem zaudējumiem, izmantojot uzņēmumu tehniku, degvielu, ceļot barikādes. Vienā dienā vien par 300 tehnikas vienībām, kas bija izvietotas dažādos objektos, zaudējumi sasniedza 50 tūkstošus rubļu. Vēlāk valdībai iesniegtajā Lauksaimniecības ministrijas aprēķinā par militārajā uzbrukumā bojāto tehniku un zaudējumiem sanākuši gandrīz 300 tūkstoši rubļu.

Tomēr vissvarīgākais faktors sekmīgā barikāžu organizācijā bija cilvēki — gan šoferi un traktoristi, kas ļoti disciplinēti visu barikāžu laiku pavadīja pie savas tehnikas, atrauti no mājām un ģimenēm, gan tie, kas bez maksas gatavoja ēdienu barikāžu dalībniekiem, gan mūziķi un dziedātāji, kuri ar dziesmām uzmundrināja cilvēkus.

Zosulis uzskaita vairākus faktorus, kāpēc barikādes bija sekmīgas. Konfidenciāla organizēšana un ātra, operatīva, saskaņota kopējā darbība. Liela masveidība un atsaucība, patriotisms. Pārdomāta taktika un tas, ka barikādes kā objektu aizsardzības būves pasaulē nebija celtas.

Neatkarības aizstāvēšana

1990

4. maijs. Augstākā Padome pieņem Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu

14. maijs. PSRS prezidents Gorbačovs paraksta dekrētu, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības deklarācijas nav spēkā

15. maijs. Notiek Interfrontes atbalstītāju uzbrukums Augstākajai Padomei, kuru atvaira specvienība OMON

10.—11. augusts. Jūrmalā Latvijas un Krievijas sarunās saskaņo abu valstu atbalstu suverenitātei

27. septembris. Preses namā ielaužas OMON, lai aizsargātu kompartijas īpašumu

10. novembris. Latvija, Lietuva un Igaunija noraida PSRS priekšlikumu parakstīt jaunu savienības līgumu

14. novembris. Augstākā Padome pieņem lēmumu par OMON un PSRS bruņoto spēku darbības nepieļaujamību Latvijas teritorijā

17. novembris. Gorbačovs vēlreiz aicina Latviju noslēgt savienības līgumu, pēc noraidījuma piedraud ar prezidenta pārvaldes ieviešanu un ekonomisko blokādi

6. decembris. Vislatvijas glābšanas komiteja aicina Gorbačovu ieviest prezidenta pārvaldi Latvijā

11. decembris. LTF valdes paziņojums Visiem Latvijas neatkarības atbalstītājiem par rīcību varbūtējā X stundā, kad tiktu ieviesta PSRS prezidenta vai citāda ārkārtēja pārvalde

12. decembris. Notiek sprādziens pie Politiskās izglītības nama Rīgā (tagad — Kongresu nams)

17. decembris. Pret Savienības līgumu Latvijā savākti 1 002 829 paraksti

22. decembris. Baltijas kara apgabala militāristi slēgtā kongresā izstrādā plānu, kā X stundā neitralizēt Augstāko Padomi

1991  

2. janvāris. PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēks okupē Lietuvas kompartijas CK ēku. Rīgā OMON pilnībā pārņem Preses namu

7. janvāris. PSRS aizsardzības ministrs izdod pavēli nosūtīt desanta vienības uz nepakļāvīgajām republikām

10. janvāris. Gorbačovs ultimatīvi aicina Lietuvu atcelt neatkarības aktus

11. janvāris.  PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēks pārņem Viļņas preses namu

12. janvāris. LTF pieņem lēmumu sargāt stratēģiskos objektus un izsludina manifestāciju 13. janvārī, lai protestētu pret bruņotu apvērsumu. AP priekšsēdētājs Gorbunovs un valdības vadītājs Godmanis Maskavā tiekas ar Gorbačovu, kurš apsola nepieļaut vardarbību

13. janvāris. Plkst. 3.30 PSRS armija aplenc Lietuvas Augstāko Padomi, ieņem radio, TV un telegrāfu. Nogalināti 14 cilvēki, ievainoti 110. Plkst. 4.45 Latvijas radio Dainis Īvāns aicina iedzīvotājus aizsargāt valsts stratēģiski svarīgās celtnes

15. janvāris. Rīgā Interfrontes mītiņā paziņo, ka Vislatvijas sabiedrības glābšanas komiteja uzņemas izpildvaras funkcijas Latvijā

20. janvāris. OMON un citas specvienības uzbrūk Iekšlietu ministrijai. Bojā iet pieci cilvēki

Foto — Laimonis Martinsons un Viesturs Kārkliņš, no LTF muzeja