Līdumnieka azarts

Toms Zuika, zemnieku saimniecību Dūži un Dārznieki vadītājs. Foto — Andris Vanadziņš
Andris Vanadziņš
Print Friendly, PDF & Email

Vienā no lielākajām Strenču novada saimniecībām līdzās pieredzējušiem agronomiem Dainim un Maijai Zuikām saimnieko viņu dēls Toms, kuram šoziem sarežģīta dilemma — par miljonu eiro celt jaunu kalti vai piepirkt saimniecībai vēl pārsimt hektārus zemes?

Savu pirmo zemesgabalu jaunais Jērcēnu pagasta zemnieks Toms Zuika nopirka pirms astoņiem gadiem, drīz pēc Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma absolvēšanas. Pārdeva kvadriciklu, tēvs piepalīdzēja, un četru hektāru tīrums kļuva par pamatu paša saimniecības Dūži dibināšanai.

Tagad Toms Zuika vada darbus gandrīz 900 hektāru lielā platībā — savā un vēl arī vecāku saimniecībā, kurā ietilpst gan lauksaimniecības zeme, gan meži. Sākums vienai no lielākajām Strenču novada saimniecībām bija pirms trīsdesmit gadiem, kad Toma vecāki, agronomi Dainis un Maija Zuikas privatizēja bijušo kolhoza siltumnīcu un izveidoja savus Dārzniekus. Segtajās platībās audzēja gurķus, tomātus, krāšņas rozes, tīrumos dārzeņus, kartupeļus. Ražas bija labas, taču pārdot izaudzēto bija gandrīz neiespējami, pat par pašizmaksu. 

Deviņdesmitajos tirgu pamatīgi kropļoja no ārzemēm nekontrolēti ievesti subsidētie lauksaimniecības produkti. Kvalitāte draņķīga, toties cena tik zema, ka vietējiem zemniekiem izaudzēto nācās pat vest uz mežu. «Vienā rudenī kartupeļu iepirkuma cena nokrita tā, ka neatmaksājās ražu vest uz pārstrādi. Tajā ziemā meža zvēriem izbarojām kādas 160 tonnas kartupeļu! Laikam tāpēc mūsu pusē savairojās mežacūkas,» pirmo gadu saimniekošanas ķibeles atceras Dainis Zuika.

Sūrās sākuma posma mācības deva rūdījumu un mudināja meklēt darbības virzienus, kas ļautu ne vien izdzīvot, bet arī nostiprināt un paplašināt saimniecību. Pieredzējušie agronomi secināja, ka vajag specializēties, un mērķtiecīgi pievērsās divām nozarēm — graudkopībai un mežu apsaimniekošanai. Abiem vecākiem lauksaimniecība bija galvenais sarunu temats darbā, mājās, arī ģimenes izbraukumos. 

Maija atceras, ka Toms, mazāks būdams, pret to mēģinājis iebilst, jo graudu ražība vai izsējas normas puikam nepavisam nešķita aizraujošs sarunu temats. «Necentāmies viņu kā īpaši pievērst lauksaimniecībai. Pats izlēma jau padsmitnieka vecumā. Vienu vakaru ar Daini grasījāmies braukt apskatīt tīrumus, un Toms teica — gribu braukt līdzi. Pēc tam jau sarunas par graudiem turpinājām trijatā,» rezumē Maija.

Atbildības treniņš

Mēnesi pēc Priekuļu tehnikuma beigšanas Toms nodibināja Dūžus. Sāka ar četriem hektāriem, tagad viņa īpašumā ir 300 hektāri, no tiem 50 — meži. Darbības virziens tas pats, kas tēva Dārzniekos, — graudaugi un mežizstrāde. Tad kāpēc vajadzēja veidot savu saimniecību? «Man nepatīk braukt uz citu izdarītā, tāpēc, jau mācoties tehnikumā, zināju, ka veidošu ko savu,» strikti nosaka Toms. Zuika vecākais piekrītoši māj ar galvu. Lauksaimniecībā, kā jebkurā biznesā, noteicoša ir prasme pieņemt lēmumus un uzņemties par tiem atbildību. To vislabāk trenēt, vadot savu uzņēmumu. Tāpēc dēla vēlmi pēc patstāvības tēvs atbalstījis, lai gan ne vienmēr akceptējis jaunā saimnieka pieeju.

Piemēram, kad Toms iegādājās aizlaistu, apsēm un alkšņiem aizaugušu lauksaimniecības zemi, Dainis sprieda, ka šādu tīrumu lētāk būs apmežot, bet Toms nolēma pacīnīties. Nozāģēja apaugumu, ar eks-kavatoru izrāva celmus un atgūtajā zemē tagad sēj graudus un rapsi. «Tas ir īpašs azarts, nopirkt aizlaistu īpašumu — zemi vai mežu — un to sakārtot. Sākumā šķiet — šausmas, ko te var izdarīt! Bet tad sākam zāģēt, novākt celmus, norakt akmeņus, pamestās mājvietās arī drazu… Veidojas ainava, skaties un priecājies,» līdumnieka gandarījumu raksturo Toms. 

Daži īpašumi iegādāti kopā ar pamestām mājām, un pēc apkārtnes labiekārtošanas tajās apmetušies jauni īpašnieki. Arī tādi, kas pārcēlušies uz Jērcēniem no Pierīgas.

Iekārojamā zeme

Toms lēš, ka stabilai saimniekošanai nepieciešami ap 1000 hektāru aramzemes un 500 hektāru meža. Zemes iegāde ir saimniecības prioritāte, jo brīvu platību kļūst aizvien mazāk un lielākā konkurence tagad ir tieši par izaugsmes pamata — tīrumu iegādi. «Ja divi zemnieki sastopas pie brīva zemesgabala, par labām kaimiņu attiecībām jāaizmirst,» situāciju smaidot raksturo Toms. «Dzelžus varēsim pirkt arī pēc gada, diviem, trim, bet zemi… diez vai.»

Zemes apstrādei un meža darbiem nepieciešamos dzelžus jeb tehniku Dūži un Dārznieki gādājuši, maksimāli izmantojot Eiropas Savienības projektu finansējumu un racionāli sabalansējot vajadzības ar iespējām. «Kāda jēga izgrūst visu naudu un nopirkt vienu smuku, atpazīstamas firmas traktoru, ja tev nav agregātu, ko tam kārt klāt! Labāk paņemt klasi zemāku, ietaupot līdzekļus labai augsnes apstrādes tehnikai,» savu pieeju skaidro Toms. 

Viņš arī nelaiž garām iespēju ar izdevīgiem nosacījumiem iegādāties lietotus agregātus. Ekskavatoru, kas ir ļoti nepieciešams, lai lauksaimniecībai atgūtu kokiem un krūmiem aizaugušās platības, paveicies nopirkt par laba kvadricikla cenu. Iepriekšējam īpašniekam tas vairs neesot bijis vajadzīgs, bet Dūžos tagad rauj celmus atspēries. Vēstures eksponāta statuss piešķirts saimniecības pirmajam ekskavatoram, neveiklam kolhozu laiku dzelzim. «Tās bija šausmas, ne strādāšana; ja vienu dienu izturēja bez remonta, tie bija svētki,» nosaka Toms.

Lai arī Zuikas pēc izglītības un pārliecības ir lauksaimnieki, mežsaimniecībai viņu biznesā ir nozīmīga loma. Dainis stāsta, ka pievērsties šai nozarei nācās gandrīz vai piespiedu kārtā. «Kolhozu laikos siltumnīcas apsildīja, kurinot degvielu. Kad tās privatizējām, bija skaidrs — ar tik dārgu kurināmo pāris mēnešos būsim zem ūdens. Bija jāgādā malka, jāpērk meži. Sākumā kokus no cirsmām vilkām ārā ar mazajiem T-25 traktoriem, pēc tam tikām pie baļķu piekabes, šķeldotāja.» 

Kā spriež Zuika vecākais, kokus mežā un graudus tīrumā ietekmē vieni un tie paši faktori — augsne, mitrums, siltums, gaisma. Tāpēc mežizstrāde ir tāds pats bizness kā graudu audzēšana, tikai lēnāks — nevis ar gada, bet gadu desmitu ciklu. Tieši par ilgtspējīgu saimniekošanu Dārznieki saņēmuši augstāko apbalvojumu mežu nozarē «Zelta čiekuru».

Lai prātīgi strādātu mežā, daudz jāmācās un brīžiem arī jāriskē, izmēģinot mazāk ierastas prakses. Energokoksnes audzēšana ir viena no tām. Dainis brauca mācīties un apgūt zviedru pieredzi ātraudzīgo koku sugu kultivēšanā. Savā saimniecībā vairāk nekā simts hektāros lauksaimniecībai nepiemērotās pļavās veidoja meža plantācijas ar kārkliem, papelēm, baltalksni, bērziem. Paši audzēja lapkoku stādus, semināros deva padomus citiem meža plantāciju entuziastiem… Taču pēc vairāku gadu aizrautīga darba nu nākas secināt, ka atjaunojamā kurināmā audzēšanai vismaz pagaidām vēl pietrūkst ekonomiskā pamatojuma.

«Latvijā pieprasījumu pēc šķeldas var nodrošināt, attīrot dabīgi aizaugušus grāvjus, tīrumu malas. Zemes cena pēdējos gados ir stipri augusi, tāpēc apmežot pļavu un gaidīt, kamēr kociņi paaugsies, — tik dārgu šķeldu neviens nepirks. Pie tam arī kārkliem un baltalkšņiem, lai tie augtu ātri un veselīgi, vajadzīga laba augsne un papildu mēslošana,» skaidro Dainis Zuika. Un piebilst, ka viņa apmežotās platības dos finansiālu atspērienu dēla saimniecībai pēc 30 — 40 gadiem. Viņš arī novērojis, ka globālās sasilšanas ietekmē koksnes gada pieaugums gan lapu, gan skuju kokiem kļūst lielāks.

Lielsaimnieka dilemma

Klimata pārmaiņas ietekmē arī graudkopību. Augu veģetācijas laiks kļūst ilgāks, taču laika, lai visu paspētu izdarīt, aizvien ir par maz. Toma darba dienas, sākoties lauku darbu sezonai, nereti ilgst 14 — 16 stundas. Pavasarī rītarosmes vietā, jau gaismai austot, jābrauc dzenāt zosis un gulbjus, kas milzu bariem laižas retināt sējumus. Pēc dienas darbiem atkal jādodas putnu trenkāšanas apgaitā, kas parasti noslēdzas pirms pusnakts.

Un viena lieta ir ražu nosargāt un izaudzēt, taču vēl svarīgāk ir to laikus nokult un nogādāt graudu pircējiem un pārstrādātājiem. Abi Zuikas ir vienisprātis, ka stabilai saimniekošanai nepieciešama jauna, jaudīga kalte. «Strādājot diviem kombainiem, dienā nokuļam 150 — 200 tonnas graudu. Paši varam izkaltēt un iztīrīt trešo daļu, pārējais jānogādā dzirnavniekiem. Labi, ka tēvam ir iestrādes un sadarbība ar vairākiem stabiliem partneriem. Ražas laikā es vadu darbus tīrumā, viņa ziņā ir loģistika, bet tas ir ļoti saspringts laiks, jo katra aizķeršanās, kavēšanās ietekmē kvalitāti un ienākumus,» skaidro Toms. 

Viņa mērķis ir izveidot pašpietiekamu saimniecību, un jaudīga kalte mazinātu ražas laika spriedzi, turklāt izaudzēto varētu uzglabāt un tirgot ziemā, kad graudu cenas ir augstākas. Taču tā ir gandrīz miljonu vērta investīcija, un Tomam šoziem jāatrisina nopietna lielsaimnieka dilemma — ko darīt, būvēt kalti vai tomēr nopirkt vēl 250 hektārus zemes?

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
«Azarts katru gadu kaut ko uzlabot, sasniegt vairāk. Lauksaimniecībā katrs gads ir atšķirīgs. Laika apstākļi, prognozējami un neprognozējami sarežģījumi, kuros pašam vien ir jārod risinājumi. Ja izdodas, tad viss kārtībā, var iet tālāk.»

Lielākā kļūda, kas devusi mācību
«Nekad nepaļauties uz «gan jau būs labi», jo tad noteikti nebūs labi. Reiz zemā, mitrā vietā izzāģējām mežu, cerībā, ka gan jau ziemā uzsals un varēsim kokmateriālus izvest. Neuzsala — izvest varējām tikai pēc gada un pārdot par malkas cenu. Brīnumi notiek tikai tad, ja paši tos radām.»

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
«Ja gribi nodarboties ar lauksaimniecību, ir skaidri jāapzinās, ka tā nebūs romantiska pastaiga gar rožu dobēm. Ja nebaida smags darbs un ir pacietība ilgi gaidīt tā augļus, tad uz priekšu! Tiem, kas dara, parasti sanāk.»

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu