Kā pie Mao izšausim zvirbuļus

Mao Ķīnā izšāva zvirbuļus, lai iegūtu lielāku ražu, bet ieguva badu. Šis raksts nav par pieļautām un daļēji labotām kļūdām, bet par domu gājienu, kas radīja esošo situāciju.

Latvijas kultūrtelpu veido visa veida māksla, zinātne un izglītība. Kultūrtelpa ir radošuma un attīstības ģenerators, kurā pastāv zināma veida līdzsvars starp komercializējamo mākslu, zinātni un brīvo mākslu un fundamentālo zinātni. Bez brīvās mākslas un fundamentālās zinātnes zūd radošo domu apmaiņa, no kuras lielā mērā barojas komercializējamā māksla un zinātne. Ierobežojas domu daudzveidība, kā arī tiek vienpusējota izglītība.

Pašlaik ir novērojami tīši vai netīši mēģinājumi deformēt Latvijas kultūrtelpu. Negribētos politiķus novērtēt kā intelektuālus nespējniekus, taču pretējā gadījumā politiķus nāktos klasificēt kā neliešus, kas domā tikai par pašlabuma gūšanu īstermiņā.

Valdības domu gājienu vislabāk rāda vienlaikus precedenti:

1. valdība pieņem un aiznes uz Saeimu likumprojektu, kas paredz nodokļu maksāšanu no neiegūtiem ienākumiem;
2. radošai personai tiek ieteikts mainīt nodarbošanos un veikt sociālas korekcijas, ja nevar, valdošoprāt, pietiekami nopelnīt, lai samaksātu kādu konkrētu nodokli;
3. radošas personas pielīdzina pašnodarbinātiem – sēņu un ogu lasītājiem, tamborētājiem utt.;
4. mēģinājumi pakļaut un birokratizēt augstāko izglītību, kā arī ierobežot Latvijas Zinātņu akadēmijas ietekmi;
5. visnotaļ aicina radīt pārsvarā komercializējamus darbus gan zinātnē, gan mākslā.

Kāpēc jābūt nodokļiem no neiegūtiem ienākumiem? Valdība uzskata, ka ienākumi tiek gūti pelēkā sektorā un tātad, pēc valdības rēķina, ir, no kā maksāt. Apbrīnas cienīga loģika! Vadoties pēc šiem cietiem un pārliecinošiem principiem, ministriem, politiķiem un ierēdņiem būtu jāsēž kādus mēnešus (vismaz trīs) cietumā katru gadu, jo sabiedrībā tāpat ir ciešs un pārliecinošs uzskats, ka viņi visi ņem kukuļus un zog nodokļu maksātāju naudu.

Valdošie, aicinot radīt pārsvarā komercializējamus darbus, rada konkrētu rīcības virzienu – kultūrtelpas deformēšanu. Politiķuprāt, izšaujot tos, kas nav pietiekami komercspējīgi, paliks tikai izcilnieki un tad būsim „zirgā”, bet sanāks tāpat kā Ķīnā – būs izcilu radošo personu bads.

Kultūrtelpai ir jābūt ar pietiekami lielu masu, lai tā sāktu izcili radīt. Tajā, protams, būs arī viduvējības – analoģiski sportam. Izglītība pati barojas no kultūrtelpas un rada tās papildinājumu.

Valsts problēma ir tā, ka radošas personas nesaņem adekvātu atlīdzību, jo valsts ir parūpējusies par, piemēram, vizuālās mākslas kritikas praktisku izzušanu no mediju telpas un izglītības. Vāju zināšanu rezultātā par mākslas darbiem sabiedrība negrib ne zināt, ne maksāt to, ko tie maksā, jo neizprot to vērtību. Arī zinātnieki dzīvo pie visai skaudra atalgojuma. Sabiedrībā tiek kultivēts viedoklis, ka tie „olugalvas” tur bezjēgā burās par nodokļu maksātāju naudu un tad vēl grib mūs pamācīt. Arvien mazāk augstskolu absolventu dodas zinātnē, jo tur būs bada maize (tā ka nesakiet, ka jaunā paaudze nesaprot, ko “savārījuši” politiķi). Tas arī ir izglītības rezultāts, un Izglītības un zinātnes ministrija ar Augstskolu likuma grozījumiem mēģina šo viedokli nostiprināt, proti, mākslai un zinātnei ir jābūt tirgus precei jau rīt uz pusdienlaiku.

Šeit šķietami izskatās pēc ļauna nodoma, jo šie ir precedenti, kas izteikti „spēlē vienos vārtos” – diskriminē pamatā radošās personas – neatņemamu kultūrtelpas sastāvdaļu. Tas ierēdņiem un politiķiem bija sen zināms vai viegli noskaidrojams, un šo situāciju par kļūdu ir grūti nosaukt.

Radošas personas nodokļus maksā tādus, kādus valsts ir iedibinājusi un ar šo pašu garantējusi, ka tieši šo nodokļu maksātāji saņems vienādu valsts pakalpojumu. Tā ir valsts problēma, nevis legālu nodokļu maksātāju problēma, ka valsts nemāk noteikt autoratlīdzības saņēmēju loku. Mākslā, piemēram, ir ļoti daudz dažādas laba līmeņa starptautiskas žūrētas izstādes un konkursi, kur pati piedalīšanās (iziets caur žūrijas sietu) ir skaidrs autora spēju apliecinājums.

Kultūrtelpa nav budžeta tiešu ienākumu ģenerators, bet nopietnu ilgtermiņa investīciju areāls, no kura iegūtā atdeve ir daudz lielāka par klasiskām investīcijām uzņēmējdarbībā. Deformējot kultūrtelpu, tiek iznīcināta nākotne – bads, tāpat kā Ķīnā. Tātad būs jāimportē zvirbuļi.

Ir paspīdējis sauklis – Latvija radošuma lielvalsts, bet sagaidāmi šī lielvalsts būs bez radošiem cilvēkiem.