Par tiem, kas noveco pirms laika 1

«Atceros, ka vecāki runāja par avāriju un bija satraukušies, ka manu tēti varētu piespiest braukt uz Černobiļu,» atceras Jeļena. «Bet kaut kā sagadījās, ka nepaņēma.» Foto — Lauris Aizupietis
Gunita Nagle
Print Friendly, PDF & Email

Radiācija veicina ļaundabīgo audzēju attīstību — tas jau sen zināms. Taču Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Jeļena Reste izpētījusi, kādas slimības radioaktīvā starojuma dēļ ir Černobiļas avārijas seku likvidētājiem no Latvijas

Pirms 34 gadiem Mārim Šopam kopā ar tūkstošiem citu latviešu bija jādodas uz Ukrainu, kur viņš kā rezerves virsnieks 28 kilometru attālumā no Černobiļas strādāja kopā ar obligātā militārā dienesta karavīriem. Tur viņi sagaidīja visus, kuri atgriezās no darbiem Černobiļas atomelektrostacijas (AES) kodolkatastrofas tuvumā, lai noskalotu viņus ar ūdeni no šļūtenēm. Palīdzēja tas vai ne, viņš nezināja ne toreiz, ne tagad. Taču atceras, ka toreiz visiem bija dzeltenīgas sejas. Dzeltenā nokrāsa no sejām ar laiku pazuda, bet avārijas seku likvidētāju organismā palika radionuklīdi. Tie turpināja bojāt organisma šūnas, ar laiku izraisot dažādas slimības. Arī Mārim 2016. gadā atklāja onkoloģisku slimību, par laimi — laikus. 

Pēdējo 30 gadu laikā ir bijuši daudzi pētījumi par to, kā radioaktīvais starojums ir ietekmējis to cilvēku veselību, kas piedalījās avārijas seku likvidēšanas darbos. Arodslimību ārste un Rīgas Stradiņa universitātes pētniece Jeļena Reste ir analizējusi veselības datus 6004 avārijas seku likvidētājiem no Latvijas. Pētījumā viņa nonāca pie pārsteidzošiem secinājumiem. Ar dažādām onkoloģiskām slimībām Černobiļas avārijas seku likvidētāji slimo apmēram tikpat daudz, cik vidēji Latvijā, taču no vēža mirst retāk. Iemesls — tā kā valsts viņiem bez maksas regulāri nodrošina veselības pārbaudi un ārstēšanu, ļaundabīgo audzēju mediķi pamana un apstādina agrīnās stadijās. 

Otrs Jeļenas vadītā pētījuma atklājums izraisīja lielu interesi zinātnieku vidū. Pētot hromosomu gala fragmentu — telomēru — garumu cilvēkiem, kas strādājuši Černobiļā pēc 1986. gada kodolkatastrofas, viņa konstatēja paradoksāli garas telomēras. Kā tad tā, jo telomēru garums parasti tiek saistīts ar šūnas dzīves ilgumu — jo tās garākas, jo ilgāka dzīve?

Neapzinoties briesmas

1986. gada 26. aprīlī, kad Černobiļas AES ceturtajā blokā notika kodolsprādziens, izraisot lielāko katastrofu kodolenerģijas vēsturē, Jeļena bija mazs bērns. Toreiz Černobiļā 31 cilvēks gāja bojā no akūtas staru slimības vai apdegumiem, 134 cilvēki pārcieta dažādas pakāpes smaguma staru slimību, bet 30 kilometru rādiusā ap avārijas vietu mājas zaudēja vairāk nekā 115 tūkstoši cilvēku. Seku novēršanai tika mobilizēti vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku, arī no Latvijas.  

«Atceros, ka vecāki runāja par avāriju un bija satraukušies, ka manu tēti varētu piespiest braukt uz Černobiļu,» atceras Jeļena. Tētis strādājis rūpnīcā Impulss, un karavīri kopā ar dažādu ražotņu strādniekiem bija starp tiem, kurus Padomju Savienībā visbiežāk mobilizēja avārijas seku likvidēšanai. «Bet kaut kā sagadījās, ka nepaņēma.»

Kā tētim paveicās, Jeļena sāka aptvert pēc daudziem gadiem, kad jau kā medicīnas rezidentūras studente un vēlāk jaunā ārste strādāja Stradiņa slimnīcas Aroda un radiācijas medicīnas centrā. Starp viņas pacientiem bija arī Černobiļas AES avārijas seku likvidētāji. «Apkopoju datus, un tā pamazām man radās interese pašai izstrādāt promocijas darbu,» stāsta Jeļena. 

Aprunājoties ar avārijas seku likvidētājiem, jaunā ārste uzzinājusi, ka lielākajai daļai glābšanas darbos nekādu aizsargtērpu nav bijis. Trūcis informācijas, kas īsti noticis un cik lielam radioaktīvajam apstarojumam viņi ir pakļauti. Cik bīstams tas ir, nav bijis skaidrs. Nezinot, kā radionuklīdi nogulsnējas un uzkrājas, daudzi Černobiļā strādājošie arī ēduši dārzos atstātos labumus, mežā salasītās sēnes un ogas. 

Lai skaidri saprastu, kā tas ietekmējis viņu veselību, Jeļena pētījumam izmantoja 6004 Černobiļas avārijas seku likvidētāju veselības datus, kas uzkrāti kopš 1987. gada. Lai tie būtu salīdzināmi, pētījumā iekļāva arī tā dēvētās  kontrolgrupas, tas ir, Černobiļā nebijušu 236 cilvēku veselības datus.

Pirms Jeļena 2008. gadā sāka savu pētījumu, bija jau zināms, ka  radionuklīdi, kas nonāk vidē pēc atomelektrostaciju avārijām, izzūd ļoti lēnām. Lai gan pēc Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas ar kodolieročiem 1945. gadā, kā arī Černobiļas AES kodolkatastrofas un Fukušimas AES avārijas 2011. gadā veikti daudzi pētījumi, pēc Jeļenas vārdiem, radiācijas iedarbībā uz cilvēka organismu joprojām ir daudz neskaidrību. Vienīgais nepārprotami pierādītais fakts — radiācija veicina ļaundabīgo audzēju attīstību. 

Nevienam no avārijas seku likvidētājiem, kas dzīvo Latvijā, nebija novērotas akūtas staru slimības pazīmes. Tas nozīmē — neviens Černobiļā nebija saņēmis lielu radioaktīvo apstarojumu. Taču tikai par 58% ir ticama informācija par apstarojuma devām. Radiācijas devu mērīšana Černobiļā bijusi aptuvena, nereti arī pavirša. Tāpēc Jeļena izlēma padomju laikos veiktos mērījumus neņemt vērā, bet visus avārijas seku likvidētājus iedalīt divās grupās: augsta riska, kas Černobiļā strādāja 1986. gadā tūlīt pēc katastrofas, un zema riska — kas tur strādāja no 1987. līdz 1991. gadam. 

No visiem 6004 avārijas seku likvidētājiem līdz 2010. gadam viena sestā daļa jau bija mirusi. Tagad dzīvajos palikuši ap 3900, lēš Māris Šops, kurš aktīvi darbojas Latvijas savienībā Černobiļa. Jeļena izpētījusi — pirmajos 25 gados pēc avārijas vislielākā mirstība esot bijusi to vīriešu vidū, kas Černobiļā bija 1986. gadā un toreiz bija jauni, vecumā līdz 29 gadiem. Bet kas notiek ar tiem vīriem, kas izdzīvoja?

Vēzis var būt jebkur

«Pirmajos desmit gados daudzi no mums neizjuta ietekmi uz veselību,» stāsta Māris Šops. Taču ar laiku parādījušās dažādas ligas, un pašlaik no 3900 dzīvi palikušajiem ap 3500 ir invalīdi. Cik smagi ietekmēta veselība — tas, pēc Māra domām, saistāms ar to, cik katrs bija tuvu katastrofas vietai. Vairāk nekā 500 vīru no Latvijas strādājuši uz kodolreaktora jumta. Lai gan katrs no viņiem uz jumta drīkstējis atrasties ne ilgāk par divām minūtēm, Māris pārliecināts — divās minūtēs viņi dabūja lielāku radiācijas devu nekā citi, kas strādāja tālāk no kodolsprādziena vietas vairākus mēnešus. 

Māris atceras vienu no šiem vīriem Vladimiru Fjodorovu, ķekavnieku, nesen nomiris no vēža. «Mums ir prostatas, plaušu, asins šūnu audzēji. Tikko vienam paziņam izoperēja vairogdziedzera audzēju. Operē daudzus,» stāsta Māris. Arī viņam pirms četriem gadiem atklāts audzējs, bet veiksmīgi izoperēts. «Pārbaudes dod plusus, jo problēmas konstatē laikus.» 

Daudzos zinātniskos pētījumos jau sen pirms Jeļenas un viņas kolēģu veiktā pierādīts, ka radioaktīvais starojums veicina ļaundabīgu šūnu veidošanos. Taču Jeļena atklāja — Latvijā Černobiļas avārijas seku likvidētāju vidū kopumā saslimstība ar onkoloģiskajām slimībām ir līdzīga vidējiem rādītājiem valstī. Būtiskākā atšķirība — ļaundabīgie audzēji parasti attīstās cienījamā vecumā (visvairāk slimnieku ir vecumā no 65 līdz 74 gadiem), savukārt Černobiļas avārijas seku likvidētājiem diemžēl audzējus atklāj, pirms viņi sasnieguši vecumdienas.

Labā ziņa — mirstība ļaundabīgo audzēju dēļ avārijas seku likvidētāju vidū ir zemāka nekā Latvijā vidēji. Jeļena un viņas kolēģi uzskata — tas tāpēc, ka avārijas seku likvidētāju veselībai rūpīgi seko līdzi mediķi. «Mēs priecīgi, ka «černobiļieši», pateicoties pārbaudēm, dzīvo ilgāk. Viņiem laikus atklāj vēzi, izārstē, un viņi dzīvo tālāk,» saka Jeļena. Kā arodslimību ārste viņa zina — ikgadējās veselības pārbaudes avārijas seku likvidētājiem daudz neatšķiras no tām, kas ar ģimenes ārsta gādību pieejamas katram no mums. Līdz ar to viņa secina, ka ikviens, kas vismaz reizi gadā iziet veselības pārbaudi, palielina iespēju pagarināt savu mūžu.  

Analizējot ar vēzi saslimušo Černobiļā strādājušo vīriešu veselības datus, Jeļena atklāja, ka trešdaļai no viņiem ir attīstījušies uroģenitālās sistēmas ļaundabīgie audzēji: prostatas, nieru, urīnpūšļa vai sēklinieku audzēji. Turklāt pēc 2000. gada saslimšanas ar šādiem audzējiem tikai pieauga. «Daudzu radionuklīdu izvadīšana no organisma notiek arī ar urīnu. Kamēr urīns sakrājas urīnpūslī, tajā esošie radionuklīdi var atstāt ietekmi uz tuvākajiem audiem,» skaidro Jeļena. 

Noveco pirms laika

Pētot citas slimības Černobiļas seku likvidētāju veselības datos, Jeļena ar kolēģiem nonāca pie secinājuma, ka jonizējošās radiācijas ietekmē biežāk attīstās sirds slimības, miokarda infarkts, smadzeņu infarkts, arteriālā hipertensija un psihiski traucējumi. 

Jeļena lūdz nesabīties pie vārdiem «psihiskie traucējumi». Pirmkārt, tie veselības datos atzīmēti pat tad, ja cilvēkiem pazīmes bijušas kaut vai tikai vienu reizi. Bet, otrkārt, šādi apzīmētas mums visiem saprotamas izmaiņas: grūtības koncentrēties, skaidri izteikt domu, atmiņas traucējumi. «Galvas smadzenes ir samērā izturīgas pret radiāciju, it sevišķi salīdzinot ar kaulu smadzenēm, kas radiācijas ietekmē aiziet bojā pirmās. Taču ir izpētīts, ka radiācija rada dažādus bojājumus DNS molekulās un šīs mutācijas uzkrājas smadzeņu šūnās. Tas atstāj ietekmi uz šo šūnu funkcijām un tādējādi arī uz kognitīvajām spējām,» paskaidro Jeļena.

Novecojam mēs visi. Vecumā pēc 50—55 gadiem visiem agri vai vēlu asinsspiediens sāk lēkāt, var sāpēt mugura un locītavas, redze pasliktinās, un tās ir normālas novecošanas pazīmes. Taču jau pēc Hirosimas un Nagasaki traģēdijas zinātnieki izpētīja, ka jonizējošā radiācija var bojāt DNS un kļūdas šūnu darbībā var veicināt hroniski apstarota organisma ātrāku novecošanu.

Zinot to, Jeļena nolēma izpētīt Černobiļas AES avārijas seku likvidētāju telomēru garumu. «Telomēras ir DNS daļas, kas atrodas hromosomu pašā galā. Cilvēkam piedzimstot, telomērām ir noteikts garums, bet ar katru šūnu dalīšanās reizi garums samazinās, līdz šūna aiziet bojā,» skaidro Jeļena. Taču viņa uzsver, ka dažādās šūnās telomēru garums var būt dažāds. 

Lielākais pārsteigums, kas izraisīja arī daudzu pasaules zinātnieku interesi, — telomēru garums Černobiļā strādājušajiem vīriešiem bija statistiski ticami lielāks nekā kontroles grupas vīriešiem. Turklāt visgarākās telomēras tika atrastas 1986. gada glābšanas darbu dalībniekiem. 

Atklājums interesants tāpēc, ka, ņemot vērā jonizējošās radiācijas ilgstošu iedarbību, hronisku stresu un priekšlaicīgas novecošanas pazīmes, teorētiski varētu sagaidīt paātrinātu telomēru garuma saīsināšanos. Bet noticis gluži otrādi — telomēras kļuvušas garākas, turklāt to pagarināšanās tendence vairāk izteikta cilvēkiem, kuri saņēma lielāku apstarojumu, un visgarākās telomēras tika konstatētas onkoloģisko slimību pacientiem. Jeļenas izvirzītā versija — telomēru pagarināšana, iespējams, darbojas kā aizsargmehānisms pret kaitīgu iedarbību. Tomēr, tā kā joprojām nav skaidrības, Jeļena saka — viņai pašai ļoti gribētos vēl pētīt telomēru garuma regulācijas mehānismus. 

Tāpat Jeļenai ir zinātniska interese izpētīt jutību pret radioaktīvo starojumu, jo mediķi, kas onkoloģijā izmanto staru terapiju, jau sen secinājuši — dažādiem cilvēkiem tā ir atšķirīga. RSU zinātnieki tika aicināti piedalīties lielā, starptautiskā pētījumā par šo tēmu, diemžēl lielajā konkursā finansējuma saņemšanai tas palicis bez atbalsta. «Bet man ļoti patīk ideja, ka tad, ja izpētītu radiojutību, varētu katram individuāli noteikt riska pakāpi prognozējamas apstarošanas gadījumā un laikus nepieļaut lielu radiācijas devu saņemšanu, lai novērstu vai samazinātu blaknes. Tā kā esmu arodslimību ārste, visu laiku domāju par profilaksi.»

Nenoturos nepajautājusi, ko Jeļena domā par pērn iznākušo HBO seriālu Černobiļa, kas tika augstu novērtēts, ieguvis arī Zelta globusu. «Neskatījos. Negribējās,» atbild Jeļena. «Man pietiek ar to, ko par Černobiļu stāstījuši mani pacienti.» 

Māris Šops, kas uztur draudzīgas attiecības ar daudziem avārijas seku likvidētājiem un noskatījies visas Černobiļas sērijas, saka — 90% atbilst patiesībai. Tā kā 1986. gadā viņam palaimējās nebūt tiešā AES tuvumā, viņš pirms gada izmantojis iespēju pabūt Pripjatā un arī apskatīt cementa sarkofāgu, kas sedz kodolkatastrofas vietu — ceturto kodolreaktoru. «Domāju, stāvēs vēl simt gadus,» saka Māris.

Interesants atklājums: parasti ar katru šūnu dalīšanās reizi samazinās hromosomu gala fragments — telomēra. Taču Černobiļā strādājušajiem vīriešiem tās ir garākas

Publikācija sagatavota ar Accenture finansiālu atbalstu

Komentāri (1)

Odo 30.11.2020. 00.58

Ja raksts nav paredzēts tumsonīgu baiļu iedvešanai, no kuras iegūst tikai fosilā kurināmā industrija, tad godīgi būtu parādīt visas uzskaitītās kaites attiecībā pret cilvēkiem, kas Černobiļas avārijas likvidācijā vispār nav piedalījušies.

0
-1
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu