Trimdas latvieši Aleksandra torti lika 18. novembra svētku galdā, bet padomju bufetēs šī senā cara galma recepte pārvērtās «dzelzceļnieku kūkā». Leģendārais kārums ir pelnījis otro iespēju!
Pavasarī, kad pirmās ārkārtējās situācijas dēļ parādījās vairāk brīva laika, dizaina grafiķe, bloga Garsigalatvija.lv un grāmatas Eiropas vēsture latviešu virtuvē autore Sandra Ošiņa nolēma izzināt Aleksandra tortes stāstu. Izrādās — reti kurš ēdiens ir tik daudzām leģendām apvīts!
Latvijā Aleksandra torte parādījusies par godu Krievijas cara Aleksandra III vizītei Rīgā 19. gadsimta nogalē. Sākotnēji šīs kūkas ēda tikai muižnieku un bagātu pilsētnieku namos, bet 20. gadsmitā, kad cukurs kļuva pieejamāks, Aleksandra kūka kļuva populāra arī tautā. Starp citu, šo torti bija iecienījusi arī turīgā Armitstedu dzimta.
Padomju laikos, kad cara vārdu nosaukumā nedrīkstēja lietot, tā pārtapa par smilšu vai dzelzceļnieku kūku. Varbūt atceraties to no skolas bufetes? Sandra stāsta, kāpēc kūkas nozīme stipri degradējās, no smalka kāruma nonākot gluži citā statusā. Pie vainas izejvielas. Kūka ir vienkārša — lielāko lomu tās garšā spēlē izmantoto produktu kvalitāte. Turklāt smilšu kūka ir pateicīga ilgai glabāšanai, tāpēc padomju laikos to tirgoja vietās, kur katru dienu nevarēja atļauties izcept svaigus konditorejas izstrādājumus. «Notrauc putekļus un ēd tālāk,» joko Sandra.
Savukārt latviešiem, kas pēc Otrā pasaules kara dzimteni pameta, kūka palikusi kā silta piemiņa no Latvijas un mīļa vecmammas recepte. To bauda diasporas saietos un par godu valsts svētkiem. Turklāt kūku novērtē ne tikai latvieši — 2014. gadā Amerikas avīzes Chicago Tribune izsludinātajā mājas kūku konkursā Aleksandra torte ierindojās labāko piecniekā. Receptes iesūtītājs norādījis — tā atvesta no Latvijas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.