Eiropas kultūras galvaspilsētas kods

Savas pārdomas vēlos sākt ar režisora un viena no Rīgas kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas kuratora Uģa Brikmaņa vārdiem: “Vai piligrims, kas tuvojas horizontam, nav kļuvis par optisku ilūziju? Nebeidzamu krīžu un apokaliptisku izjūtu nogurdinātā laikmetīgā doma atelpas mirkļos reižu reizēm atskārš, ka tā joprojām atrodas savās četrās dimensijās, kurās tā nav varējusi nedz noliegt, nedz apstiprināt bezgalīgi daudz dimensiju iespējamību. Vai mēs alkstam izzināt esamības okeānu vai arī, būdami tikai okeāna eksperiments, pastāvam kā tā radīts instruments, jo okeāns alkst vērot un izzināt pats sevi?” Varbūt kādam Uģa rakstītie vārdi šķitīs par lirisku, taču tie ļoti trāpīgi izteic Eiropas kultūras galvaspilsētas būtību un to, kas tiek sagaidīts no pilsētām, kas pretendē uz šo statusu.

Latvijai un tās iedzīvotājiem tuvākajos gados ir iespēja apvienot spēkus jaunam un daudzsološam mērķim – Eiropai un pasaulei atklāt līdz šim maz vai pavisam nezināmas Latvijas kultūras pērles – kādu no skaistajām Latvijas mazajām pilsētām, jo pašlaik Latvijas pilsētām ir iespēja no jauna pretendēt uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu 2027. gadā.

Savu kultūras spēku mēs apzināmies un pierādām Latvijā un ārpus tās ik dienu, tai skaitā Eiropas Savienības, UNESCO, Eiropas Padomes u.c. starptautiskajos formātos un mērogos. Latvija 21. gadsimtā aizvien vairāk ir parādījusi sevi kā valsti ar bagātu kultūras mantojumu, ar izciliem māksliniekiem, labu reputāciju, spēcīgu kultūras apziņu un ar veiksmīgu organizatorisko pieredzi lielu pasākumu un kultūras notikumu rīkošanā. Tas nav bez pamata, jo mums ir vairāk nekā 150 gadus sena Dziesmusvētku rīkošanas pieredze un tradīcijas. Mums ir pavisam svaiga Latvijas valsts simtgades pieredze, kuras programmu lielā mērā iedvesmoja arī Rīgas kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas veiksmīgais sniegums. Ar šo veikumu mēs pamatoti varam lepoties un tas ir arī kļuvis par Latvijas kultūras zīmolu pasaulē.

Esmu pārliecināta, ka kultūras procesus nespēs apturēt šī Covid-19 pandēmija un kultūra nav beigusies. Turklāt ir velkamas zināmas paralēles ar 2009. gada ekonomiskās krīzes augstāko punktu Latvijā, kad Rīga tika izraudzīta par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014. gadam. Varbūt tieši pašlaik šis neziņas un nosacītais “klusuma” periods, kad daudzas kultūras aktivitātes notiek ļoti ierobežotā apjomā vai nenotiek vispār, būtu radoši un ražīgi jāizmanto Latvijas pilsētām. Tikai, piesaistot visdažādāko jomu speciālistus, piemēram, pilsētplānotājus, arhitektus, ekonomistus un visu radošo profesiju pārstāvjus, ir iespēja izveidot kvalitatīvu un augstvērtīgu Eiropas kultūras galvaspilsētas pieteikumu. Tādēļ priecē, ka izmantojot Eiropas Parlamenta atbalstu kopā ar domnīcu CultureLab ir uzsākts semināru cikls, kas pilsētu komandām palīdzēs veidot saturiski kvalitatīvus pieteikumus, piemēram, izveidojot saprotamu, labi strukturētu programmas pārvaldības struktūru.

Neskaitāmi pētījumi par Eiropas kultūras galvaspilsētas ieguvumiem nosauc “kultūras pieejamības un līdzdalības palielināšanos”, “investīcijas kultūras infrastruktūrā, tās modernizēšanā”, “jaunu kultūrtelpu atklāšanu”, “ pilsētas tēla stiprināšanu”, “jaunas idejas pilsētas attīstībai”, “kultūras patēriņa palielināšanos”, “sadarbības tīklu paplašināšanos Eiropā un kopīgu jaunradi” un “savu kultūras vērtību apzināšanos Eiropas kultūras kartē”. Papildus tam ir jāmin paliekošs, sazarots un starptautisks kultūras tīklojums, ko vieno Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss.

Eiropas kultūras galvaspilsētas kodu nav iespējams izteikt vienā vērtību vai mēroga sistēmā. Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts ir nešaubīgi liels izaicinājums katram tās pretendentam un dalībniekam. Nav svarīgi, cik liela ir pilsēta, kas pretendē uz šo statusu. Svarīgi, cik plašā mērogā tiek skatīta pati kultūra, jo no kultūras skatījuma, tās perspektīvas plašuma ir atkarīgs, kur saredzams potenciāls pilsētas izaugsmei un sadarbībai ar citiem partneriem. Tādēļ ir svarīgi paplašināt kultūras telpu, tās iedarbību visos līmeņos – vietējā, valsts un Eiropas mērogā. Zaudēt, attīstot savu kultūrvidi, nav iespējams.

Eiropas kultūras galvaspilsētas programma ir ilgtermiņa projekts, tāpēc jau tagad Latvijas kandidātpilsētām būtu jāpadomā par vairākiem faktoriem, proti:

• Ir jābūt strukturētai programmas pārvaldībai un radošajai komandai (vēlams ar ļoti atšķirīgām idejām un pasaules uzskatu), kas šo programmu spēj īstenot ilgtermiņā. Ir jābūt sinerģijai visos līmeņos: starp Eiropas un nacionālo līmeni, starp valsti un pašvaldību. Ir jābūt sinerģijai domāšanā, stratēģiskā un finanšu plānošanā un šo plānu īstenošanā, piemēram, domājot par Eiropas fondu plānošanas periodu;
• Ir jāpārskata savus kultūras resursus, kopīgi atbildot uz jautājumu, ar ko esam interesanti, savdabīgi, izcili un daudzveidīgi Eiropas un pasaules kultūras telpā un vēsturē;
• Pēc būtības un laikus ir jāiesaista iedzīvotāji gan programmas dizainēšanā, gan īstenošanā, pievēršot uzmanību auditorijas daudzveidībai. Īpašu uzmanību veltīt jauniešu iesaistei.

Uzskatu, ka pēc iespējas tuvākā laikā lielāku skaidrību kandidātpilsētām ir jādod par valsts līdzfinansējuma apjomu. Turklāt pašvaldību un nacionālo vēlēšanu cikls nedrīkst kļūt par šķērsli, lai kāda no pilsētām Latvijā nespētu sekmīgi īstenot Eiropas kultūras galvaspilsētas programmu.

Manuprāt, būtu jāiedzīvina ideja katru gadu izvirzīt kādu Latvijas pilsētu par Latvijas kultūras galvaspilsētu, jo tas dotu pozitīvu impulsu kādai konkrētai Latvijas reģiona pilsētai ilgtermiņā, kā arī nodrošinātu spēcīgu kultūras projektu attīstību, veicinātu pašmāju un ārvalstu tūristu skaita pieaugumu reģionā, tādējādi sildot arī Latvijas ekonomiku.

Eiropas kultūras galvaspilsētas stāsts ir par kultūras daudzveidību, tās bezgalīgo potenciālu un to, cik tālu un plaši spējam raudzīties aiz horizonta. Tas ir stāsts par kultūras spēku, tās iedvesmas spēku ikvienam no mums, ikvienā dzīves jomā un darbības spektrā. Visbeidzot, tas ir stāsts par mūsu pilsētu un novadu pašapziņu, par mūsu Latvijas kultūras identitāti un mantojumu. Paaudžu dialogu un starpkultūru dialogu. Tas ir mērķis un izaicinājums, ar ko kultūras jomā Latvijā un pasaulē strādājošie saskaras ik dienu. Tā ir jaunrade, jaunu ideju meklēšana un radīšana. Radošums. Ceru, ka šo radošo ideju mērogs sniegsies pāri mūsu ikdienas horizontam, būs oriģināls un pārdrošs. Savukārt mēs, kultūras veidotāji un patērētāji, atklāsim no jauna kādu apslēptu Latvijas pērli, ko 2027.gadā sauks par Eiropas kultūras galvaspilsētu.