Izlasīju bērnu ārsta Arta Žeigura publicēto rakstu par to, ka Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisija nolēmusi – epidēmijas krīzes gadījumā ir ētiski cilvēkus pēc 75 gadu vecuma ar hroniskām slimībām un citus smagi slimos pacientus neārstēt visiem pieejamajiem līdzekļiem, lai vairāk jaunu un vieglāk slimu cilvēku iegūtu piekļuvi, iespējams, dzīvību glābjošai terapijai. Plāns paredzot ierobežot smagi slimo pacientu tiesības saņemt labāko pieejamo ārstēšanu, tātad diskriminē cilvēkus pēc veselības stāvokļa. Lēmumu šķirot pacientus ar mērķi neārstēt pamatoja utilitārisma filozofijā. Ja, upurējot vienu cilvēku, var izglābt divus citus un šie divi par to ir priecīgi, un ja tas ietaupa sabiedrības līdzekļus, tad tā ir jādara.
Kā notiks cilvēku šķirošana, ja plāns netiks mainīts? Ja intensīvo gultu skaits saruks līdz 10%, plāns paredz uzlikt ārstiem par pienākumu sākt šķirot pacientus pēc veselības stāvokļa, pacientus ar sliktāku veselības stāvokli ņemt nost no ventilatoriem un pilnā apjomā ārstēt tikai tos, kuru izredzes atveseļoties ir labākas.
Līdz šim līdzīgus aprakstus biju lasījis par cilvēku šķirošanu kara laikā koncentrācijas nometnēs!
Pirms gada ar ne īpaši sarežģītu veselības problēmu atrados Stradiņa slimnīcas ķirurģiskajā nodaļā. Palātas otrajā gultā pēc operācijas ievietoja 90 gadus vecu slimnieku, kuram bez tam jau bija paralizēta ķermeņa labā puse un viņš nespēja sakarīgi izteikt savas vēlmes. Palātā viņu apciemoja meita. Mani pārsteidza ārstu un māsu rūpība, ar kādu viņi kopa pēcoperācijas slimnieku, kuram bieži bija jāmaina ne tikai veļa, bet arī gultas palagi un segas. Divi ārsti pārmaiņus viņu apmeklēja ik pēc 3-4 stundām, māsas 2-3 reizes dienā slimo pieslēdza sistēmai ar dažādām zālēm. Viena māsa, slimnieku godinot par vectēvu (ģed – krievu valodā), viņu uzmundrināja, ka viss būs labi.
Diemžēl slimnieks bija pārāk vārgs un trešajā dienā nomira.
Divu notikumu divi atšķirīgi stāsti. Es redzēju ārstus, kas ne tikai devuši Hipokrāta zvērestu – es nepieļaušu, ka manu profesionālo pienākumu izpildi iespaidotu pacienta vecums, slimība vai nespēja, reliģiskā pārliecība, etniskā izcelsme, dzimums, pilsonība, politiskā piederība, rase, seksuālā orientācija, sociālais stāvoklis vai jebkādi citi apsvērumi -, bet to godam pilda.
Ētikas komisijā ir pazīstami ārsti un tieši tas rada satraukumu – vai tiešām viņi ir ārsti?
Komentāri (3)
Andris Lūkins 14.10.2020. 20.29
Varbūt valstī naves jēdziens ir pārāk noniecināts. Baidāmies no nāves jo par maz atceramies par saviem aizgājušajiem, baidāmies ka aizmirsīs arī mūs…… katru dienu mēs šķirojam kam palīdzēt kam nē…. kurš mums ir tuvāks…..
1
Harijs Rozensteins > Andris Lūkins 15.10.2020. 01.53
Diezgan patiesi pateikts, taču tajā pašā laikā kapu svētki ir diezgan kuplā skaitā apmeklēts “pasākums” gada griezumā
0
Steidzīte Freiberga 16.10.2020. 18.45
Te ir arī mans skatījums:
Krīzes brīdī pacientus šķiros…
Tātad Latvija tagad ieviesīs praksi – kādu it kā pielieto daudzās pasaules valstīs, kad krīzes apstākļos šķiro pacientus, – kurus ir vērts ārstēt, kurus ne. Bet cik daudz ir to pasaules valstu, kuras būtu tik ļoti okupantu pārpildītas kā Latvija? Lūk, tas ir jautājums.
Par kādu šķirošanu tagad var runāt (ja tādu praksi vispār var uzskatīt par ārstu ētikas elementu), kad mūsu zeme pilna okupantu varzas (mūsu ārējā ienaidnieka) – piektās kolonnas, kura cītīgi veic savu “misiju” mūsu zemē?! Par pozitīvo diskrimināciju, par kuru jau tik daudz ir rakstījis laikraksts “DDD”, kad pirmajā vietā vienmēr tiek likta pamattauta un tikai tad pārējie, nerunājot jau nemaz par okupantiem, to, šķiet, Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisija un mūsu politiķi nav dzirdējuši, lai gan arī to piekopj citas pasaules valstis.
Pret latviešu tautu jau ir izvērsts genocīds, – okupantu integrācija, nevis tiek veikta dekolonizācija, kas pēc okupācijas izbeigšanās ir nepieciešams un arī juridisks process, bet nu jau tam klāt vēl nāks jauns pamatnācijas genocīda variants – ne mazāk baigs. Tagad nu neārstēs latvieti, kuram ir 75+, un kura slimības stāvoklis prasīs visus iespējamos ārstēšanas līdzekļus. Vai kaut ko tādu drīkst atļauties praktizēt Latvijas ārsti šodienas apstākļos, kad nav veikta dekolonizācija, kad esam vēl joprojām okupantu pārmākti?! Saku – neārstēs latvieti, jo okupanti mums ir visapkārt, kur vien pagriezies – veikali ir krievvalodīgo pilni, ielas tāpat, kad aizej uz poliklīniku, dzirdi vienīgi viņus, aptiekā tas pats – un tu stāvi pacietīgi un gaidi, kad viņi nokārtos savas vajadzības. Un tas pats dominēs arī tajā ārstēšanās variantā slimnīcā, kad saslimis un slimnīcā nonācis latvietis, kuram pāri 75 gadi, iespējams, atdos savu dzīvību šo, savas zemes, okupantu labā – ka tiem varbūt ir labākas spējas izdzīvot… Skatoties uz latviešu tautas nožēlojamo stāvokli savā zemē – okupantu visuresamību, tā ir ļoti iespējama un liela varbūtība. Un okupantiem, protams ir milzīgas spējas te izdzīvot, ko viņi ir pierādījuši, bez apstājas nekaunīgi un uzstājīgi pieprasot mūsu zemē kaut kādas savas tiesības, neņemdami vērā, ka latvieši te viņus nevēlas – to viņi nevar nesajust. Okupantiem ir ļoti liela imunitāte pret visu sev nelabvēlīgo un, protams, milzīga nekaunība un visatļautība, taču latvietis diemžēl ir par gļēvu, lai viņiem skaidri pateiktu – vācies projām uz savu mātušku, kurai tu esi vajadzīgs! Taču ir piedzīvots, ka savās mājās zem segas latvietis (kurš nav ļāvis sevi degradēt un pārveidot par pūkaini rozā labiņo) domā – kaut, pamostoties, tas okupants vairs te nebūtu.
Bet mulsina tas, ka mūsu Latvijas Ārstu biedrības ētikas komisijai šis pieņemtais amorālais lēmums nedara kaunu?! Kur paliek ētika un savas tautas mīlestība, pašcieņa, godprātība?! Protams, lieki jautāt, jo tik amorālu pieeju savai tautai var īstenot vien amorāli draņķi – amatpersonas, bez jebkādiem cilvēciskiem ideāliem un taisnīguma apziņas. Bet latvieši diemžēl to liekas neredzam un nesaprotam. Ka par to nerunā mūsu kangari un nodevīgie varneši, kuri uzspiež latviešiem samierināties ar okupantu integrāciju latviešu tautā, nav jābrīnās, bet ka mūsu pašu tautieši ir tik sazombēti, un vēlas dzīvot vienīgi melos un netaisnīgumā, tas ir vienkārši graujoši.
Vai tiešām Latvijā visi vadošie ir tik degradēti, bez sirdsapziņas un korumpēti? Jeb varbūt akli? Domāju, ka tur ir viss kopā – kangarismam un nodevībai blakus ir arī aklums – aklums pret cildeniem mērķiem, aklums pret augstākiem ideāliem, aklums pret patiesību u.t.t. Un visa pamatā, šķiet, ir godprātības trūkums, kas acīmredzot nav nācis līdzi šūpulī.
Tā nu šajos t.s. krīzes apstākļos atklājas puvušie graudi un izput pelavas.
0