Ilustratīvs attēls no pixabay.com
Izlasīju bērnu ārsta Arta Žeigura publicēto rakstu par to, ka Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisija nolēmusi - epidēmijas krīzes gadījumā ir ētiski cilvēkus pēc 75 gadu vecuma ar hroniskām slimībām un citus smagi slimos pacientus neārstēt visiem pieejamajiem līdzekļiem, lai vairāk jaunu un vieglāk slimu cilvēku iegūtu piekļuvi, iespējams, dzīvību glābjošai terapijai. Plāns paredzot ierobežot smagi slimo pacientu tiesības saņemt labāko pieejamo ārstēšanu, tātad diskriminē cilvēkus pēc veselības stāvokļa. Lēmumu šķirot pacientus ar mērķi neārstēt pamatoja utilitārisma filozofijā. Ja, upurējot vienu cilvēku, var izglābt divus citus un šie divi par to ir priecīgi, un ja tas ietaupa sabiedrības līdzekļus, tad tā ir jādara.
Kā notiks cilvēku šķirošana, ja plāns netiks mainīts? Ja intensīvo gultu skaits saruks līdz 10%, plāns paredz uzlikt ārstiem par pienākumu sākt šķirot pacientus pēc veselības stāvokļa, pacientus ar sliktāku veselības stāvokli ņemt nost no ventilatoriem un pilnā apjomā ārstēt tikai tos, kuru izredzes atveseļoties ir labākas.
