Eiropai jāapvienojas, lai atsbalstītu Baltkrieviju tās cīņā pret tirāniju

Šonedēļ Aleksandrs Lukašenko nodeva amata zvērestu sestajam pilnvaru termiņam. Neskatoties uz Baltkrievijā notiekošajiem protestiem un starptautisko nosodījumu, Lukašenko šķiet netraucēts un stiprina savu pozīciju, pielietojot vardarbīgu spēku.

Tādi kritiķi kā Marfa Rabkova, kura koordinē manis dibināto cilvēktiesību organizāciju Viasna, ir kļuvuši par Lukašenko mērķiem kopš viņa strīdīgās uzvaras augusta vēlēšanās, un arvien turpina “pazust”, nonākot tādos aizturēšanas centros kā Okrestina ielas izolators Minskā, kas ir daļa no valdības centieniem izskaust nevienprātību.

Marfa tika aizturēta un ievietota Okrestina izolatorā 17. septembrī. Viņa šo izolatoru jau pazina, jo vairāk nekā mēnesi bija koordinējusi brīvprātīgos darbiniekus, kuri piegādāja pārtiku un siltu apģērbu tūkstošiem baltkrievu, kas tajā tika ievietoti par miermīlīgu protestēšanu pret negodīgajām augusta vēlēšanām. Taču vēl svarīgāk ir tas, ka viņa sadarbojās ar brīvprātīgajiem, dokumentējot piekaušanas, medicīniskās ārstēšanas atteikšanu un izvarošanas, ko piedzīvojuši šajā iestādē aizturētie. Viņa tika oficiāli aizturēta par masveida protesta finansēšanu. Organizācija Amnesty International viņu ir pasludinājusi par “sirdsapziņas cietumnieci” jeb politieslodzīto.

Baltkrievijas varas institūcijas tādus cilvēkus kā Marfa uzskata par draudiem. Viņas darbs ar brīvprātīgajiem vēlēšanu novērotājiem, lai dokumentētu prezidenta vēlēšanu rezultātu viltošanu, bija drauds. Viņas veiktā pret protestētājiem vērstās vardarbības dokumentācija, kuru varētu izmantot Eiropas Savienības izmeklēšana, bija drauds. Vēl jo vairāk – viņas sniegtais atbalsts aizturētajiem arī bija drauds.

Lukašenko nevēlas solidaritātei atvērtu sabiedrību, bet gan tādu, kas sadrumstalota dzīvo bailēs. Starptautiskajai sabiedrībai jāizmanto jebkādi tai pieejamie politiskie vai finanšu līdzekļi, lai izdarītu spiedienu uz Lukašenko valdību.

Valstīm kopīgi jānosoda drošības spēku smagā taktika un jāatbalsta protestētāju prasības pēc brīvām un godīgām vēlēšanām. Mums patlaban vairāk nekā jebkad nepieciešams starptautisks atbalsts, lai palīdzētu veidot patiesi demokrātisku nākotni mūsu valstī.

Pilsoniskajai sabiedrībai Baltkrievijā ir bijusi izšķirīga loma brīvības veicināšanā un varas saukšanā pie atbildības, taču valsts represijas ir mūs piespiedušas strādāt pagrīdē. Baltkrievijas valdība ir paļāvusies uz virkni represīvu likumu un taktiku, lai apklusinātu nevienprātību. Organizācijas, kas veicina cilvēktiesības, ir pakļautas apgrūtinošām nodokļu revīzijām vai nežēlīgiem īres maksas kāpumiem. Demonstrācijām, pat vienas personas piketam, nepieciešama atļauja, kura reti tiek piešķirta.

Cilvēktiesību grupas, tādas kā Viasna, joprojām atrodas varas pārstāvju redzeslokā šā gada vēlēšanās. Balsošanas laikā simtiem aktīvistu tika arestēti tikai tāpēc, ka viņi novēroja mierīgās demonstrācijas, un šī tendence turpinājās.

Darbs ar Cilvēktiesību centru Viasna no manis ir prasījis daudz. 2003. gadā Augstākā tiesa patvaļīgi atņēma Viasna tā reģistrāciju, un kopš tā laika darbojamies juridiskā aizmirstībā. Uzmākšanās un draudi ir regulāras parādības visu mūsu brīvprātīgo ikdienā.

2001. gadā tiku apcietināts uz gandrīz četriem gadiem uz nepatiesas apsūdzības pamata par izvairīšanos no nodokļu maksājumiem, un pavadīju trīs gadus cietumā. Lieta izrietēja no tā, ka organizācijai Viasna bija jāizmanto mani personīgie bankas konti Polijā un Lietuvā, lai finansētu mūsu darbu. Ironiski, protams, bija tas, ka Baltkrievijas valdība bija aizliegusi Viasna atvērt kontus mūsu pašu dzimtenē.

Tajā laikā manu dzīvi noteica manu ieslodzītāju kaprīzes. Manas sievas vēstules netika man nodotas. Pārtika un drēbes, ko sūtīja mana ģimene, tika aizturētas uz gadu, jo ierēdņi mēģināja mani piespiest atzīties noziegumā, taču es atteicos. Bet, pat ja vēstules ne vienmēr mani sasniedza, es zināju, ka cilvēki mani atbalsta. Tajā laikā man rakstīja apmēram 40 000 cilvēku, ieskaitot bijušo disidentu un Čehijas prezidentu Vāclavu Havelu, darot man zināmu, ka viņi ir ar mani. Lūk, kā izskatās solidaritāte.

Gadu desmitiem esmu cīnījies par Baltkrievijas brīvību, taču pašreizējais brīdis ir citāds. Pirmo reizi  parastie ļaudis ir sākuši saredzēt režīma melus un ir gatavi rīkoties, lai ieviestu izmaiņas. Lai gan Baltkrievija ilgu laiku ir uzskatīta par cietumu, pat tādiem cilvēkiem kā Marfa aizvien tiekot mestiem aiz restēm, Baltkrievijā tagad pastāv iespēja mainīt valsti un pārvērst to patiesi demokrātiskā. Taču mēs to nevaram paveikt vieni. Arī Eiropas Savienībā ir jāpastāv atklātas solidaritātes, nevis sadrumstalotības atmosfērai.