Lai atriebtos sievai par uzdrīkstēšanos aiziet no vardarbīgas laulības, vīrs viņu sodīja vissāpīgākajā veidā — nožņaudza abu meitu un pakārās pats. Mazpilsētā apkārtējie par vardarbību zināja vai nojauta, taču klusēja, jo vainīgais ir «cienījams cilvēks»
Torīt Anna pamodās agri. Pirms divām dienām nosvinējusi savu 22. dzimšanas dienu, jaunā sieviete 3. aprīli darbā bija paņēmusi brīvu, lai apciemotu tēvu Latgalē. Brokastīs notiesājuši Kāruma sieriņu, Anna ar vīru Renāru apsprieda nedēļas nogales plānus, un tad viņš vēl nedaudz miegaino Annu aizveda uz staciju. Daugavpilī viņu sagaidīs tētis, un abi dosies uz dzimto Krāslavu. Pēc darba atbrauks Renārs, abi apciemos viņa vecākus, satiks draugus un svētdienas vakarā atgriezīsies Rīgā.
Nākamreiz vīrs Annu ieraudzīja jau mirušu — nožņaugtu un atstātu dīvāna kastē. Pēc meitas slepkavības tēvs bija aizdedzinājis māju un pats pakāries.
Šis ir stāsts par apkārtējo vienaldzību. Krāslavā klīda baumas par mājā notiekošo, taču neviens neiejaucās svešas ģimenes lietā. Turklāt ģimene bija labi zināma, vīrs uzņēmējs ar labu reputāciju vietējā sabiedrībā. Atbildīgie dienesti neredzēja iemeslu painteresēties, vai runām ir pamats, un pārbaudīt, vai necieš ģimenes nepilngadīgais bērns. Arī sieva pie vietējiem dienestiem palīdzību nemeklēja, jo baidījās, ka informācija nonāks pie vīra.
Pāris dienas pēc notikušā vīra radi nodeva atraitnei adresētu atvadu vēstuli. Tajā vīrs bija solījis: «Šis pavasaris tevi vajās visu atlikušo mūžu.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.