Ilustrācija — Sanita Skvarnavica
— Asiņošana parādījās uzreiz pēc defekācijas? — ģimenes ārste runājot izklauvē teikuma ritmu ar pildspalvu pa galdu. Četri sitieni.
— Nē, nu… Tas ir… Man gribējās, man šķita, ka es defe… Ka es gribu pa lielam. Taču nekā nebija. Tikai dīvaina spiediena sajūta, zarna tā kā savilkās, un pēc tam asinis uz papīra.
— Pilieni bija gaiši sārti vai tumšsarkani?
— Tie nebija pilieni. Tur bija daudz. Koši sarkans, es nesauktu ne par gaišu, ne tumšu. Tāds… Ziniet, to parasti dēvē par asinssarkanu. Padomju Savienības karoga krāsā. — Es iesmejos.
Viņa pat nepasmaida, brīdi klusē, atkal ritmiski klauvējot ar pildspalvu pa galdu, tad pastiepjas, paņem mazliet apbružātu, uzblīdušu piezīmju grāmatiņu un izvelk aiz tās apvāka iekšpusē aizbāztu spilgti zaļu kartīti, uz kuras uzdrukāti vairāki telefona numuri.
