Vizma Belševica. Dienasgrāmata: 1947—1960. Arhīva burtnīca nr. 3. Mansards, 2020.
Padomju okupācijas laiks latviešu literatūrai nav atstājis bagātu dienasgrāmatu krājumu, un rakstīt baltu patiesību par piedzīvoto pat vienīgi sev tūlīt pēc kara bija sevišķi bīstami. Vizmas Belševicas dēla Jāņa Elsberga sākto mātes arhīva publicēšanu uzskatu par patiesi slavējamu — kāds nieks no pēckara īstenības patiesajām detaļām vismaz paglābsies.
Virsrakstu šīm pārdomām ņēmu no 1951. gada 19. decembra ieraksta dienas burtnīcā, kā dzejniece to sauc. Aprautais teikums izcili raksturo jaunās sievietes dzedro, aso prātu, līniju jušanu Staļina šausmu mēmumā, kad intīmas lietas atbilstoši oficiāli uzstādītiem standartiem nešķita sabiedriski svarīgas. Belševicas dienasgrāmata šo divdomīgi abpusgriezīgo asmeni apliecina. Viņas teiksmai par dedzīgo komjaunieti neticēju, ne monogrāfiju rakstīdama, ne ticu tagad — viņa pārāk mīlēja tēvu, kuru vācu armijā ietrieca dusmas par krievu okupāciju, 1941. gada 14. jūnija izvešanu. Iekļaušanās komjaunatnē Staļina laikā nāca kā pragmatiska kailās dzīvības instinkta izpausme. Taču arī apprecēšanās ar Leonīdu Tarnajevu, krievu virsnieku, neglābtu, ja Vizma tiešām vientiesīgi sadomātu rakstīt dienu burtnīcā visu, ko okupantos saskatīja.
