Aivars Eipurs (1956) — latviešu dzejnieks (pazīstams kā Eduards Aivars; septembrī iznāk viņa desmitais krājums Dzejoļu remonts), prozists un publicists. Ieviesis arī savu īsprozas paveidu — minimas, iznākušas divas minimu grāmatas (minimas jeb Vienā istabā ar Antonu Vēbernu (2008) un minimas jeb Zemestrīce zābakā (2013)). Daudzkārt piedalījies ikgadējos Prozas lasījumos. Par eseju Vēstule mērnieku sabatam 2006. gadā saņēmis šo lasījumu speciālbalvu. Minimas tulkotas krievu un lietuviešu valodā, kā arī Braila rakstā. Šeit minimas no topošās trešās grāmatas.
***
Kad Ventspils rakstnieku mājā no dažādām valstīm sabrauc kārtējā mēneša rezidenti, parasti sarīko vakariņas, lai iepazītos. Tā bija arī šajā reizē. Kompānija bija laba, un, kad citi izgāja pagalmā uzsmēķēt, tāpat vien izgāju arī es. Zviedrietei Gungerdai cita starpā teicu, ka man ir deviņi dzejoļu krājumi, uz ko viņa atbildēja, ka seši. Es teicu, ka, nē, deviņi, viņa palika pie sava, līdz sapratām, ka katrs runājam par savu ieguldījumu pasaules dzejniecībā. Pēc tam parunājām ar Sigitu, leišu bērnu dzejnieku. Viņš nevarēja atcerēties manu vārdu, apgalvoja, ka esot slikta atmiņa. Sigits teica, ka viņš dzimis 13. datumā; teicu, ka es arī. Viņš teica, ka septembrī, es — ka martā. Viņš teica, ka ir dzimis 1957. gadā, es — ka 1956. Viņš teica, ka viņam esot bijis infarkts, es — ka insults. Viņš, ka tas viņam bijis pirms desmit gadiem, es — ka man pirms septiņiem. Vārdu sakot, mērījāmies ar krāniņiem, un es uzvarēju. Taču vēlāk viņš mani pārspēja pavisam citā veidā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.