Kārlis Vērdiņš, Jānis Tomašs, Krišjānis Zeļģis, Dainis Deigelis, Arvis Viguls
Maskulinitāte laikmetīgajā latviešu dzejā 2008—2018
Latviešu vīriešu dzimuma dzejnieku daiļradei minētajā laika posmā raksturīga daudzveidība gan izteiksmē, gan saturā, tomēr kā vienojoša izceļama zināma atkailinātība, sevis un apkārtējās vides izziņa, stilistisks un skanisks estētisms, kā arī saspēle starp nopietnību un ironiju. Sākot no Kārļa Vērdiņa homoerotikas līdz Jāņa Tomaša heteronormatīvismam, no Arvja Vigula liriskuma līdz Krišjāņa Zeļģa un Daiņa Deigeļa tiešumam — tieši šo autoru daiļradi esmu izvēlējies aplūkot šajā rakstā, fiksējot vīrišķā dažādās izpausmes.
Pētnieces Ausma Cimdiņa un Nataļja Šroma maskulinitāti definē kā attieksmju, uzvedības, sociālo lomu izpausmju kopumu, kas tiek saprasts un uztverts kā vīriešiem raksturīgs. «Priekšstati par maskulinitāti veidojas un sabiedrībā nostiprinās ar sociāli noteiktiem un kultūras radītiem priekšstatiem, mijiedarbojoties ar bioloģiskiem aspektiem.»1 Maskulinitāte ir arī šķirama no bioloģiskā dzimuma, jo ar vīrišķo saistītas pazīmes — drosme, neatkarība, pašpārliecinātība, tiekšanās pēc panākumiem, spēks un agresija — var piemist gan vīriešiem, gan sievietēm.2
