Burves ar aptraipītām rokām: sieviešu sliktās uzvedības problēmas literatūras radīšanā

Mani pēdējā laikā aizvien vairāk māc sajūta, ka rakstniekiem nevajadzētu lasīt lekcijas — ne tikai tāpēc, ka to gatavošana pārlieku līdzinās mājasdarbu pildīšanai, bet arī tāpēc, ka rakstniekiem patiesībā nav nekāda īsta kompetenču lauka, ja neskaita, protams, viņu aroda stiķus, ko tie parasti apspriež nelabprāt. Sakot, ka rakstniekiem nav nekāda īsta kompetenču lauka, es viņus nepazeminu, bet gan norādu uz acīmredzamo. Rakstnieki, jo īpaši prozaiķi, ir vieni no pēdējiem dižajiem erudītiem. Ja es būtu zobārste, kas uzrunā citus zobārstus, vai santehniķe starp santehniķiem, no manis, iespējams, varētu kaut ko iemācīties. Taču patlaban — ko gan es tādu varētu pasacīt, ko jūs jau klusībā nezināt? Tomēr, būdama rakstniece — un neraugoties uz to, ka starp rakstnieku dieviem un aizstāvjiem ir gan daiļās mūzas, gan negodīgais krāpnieku un zagļu dievs Merkurs —, es bieži, vismaz iztēlē, nonāku tādās situācijās, ko uzskatu par nosodāmām. Tā nu es šeit sniedzu ja ne lekciju, tad vismaz kaut ko, kas, acis piemiedzot, var tikt par tādu uzdots.

Mana priekšlasījuma nosaukums ir Burves ar aptraipītām rokām, bet apakšvirsraksts: Sieviešu sliktās uzvedības problēmas literatūras radīšanā. Laikam man būtu vajadzējis rakstīt «romānu radīšanā», jo šobrīd esmu jūsu priekšā savā romānistes veidolā. Sieviešu sliktā uzvedība, protams, var parādīties arī liriskajā dzejā, taču ne pārāk izvērsti. Kāds man vaicāja, vai aptraipītība mana teksta nosaukumā saistīta ar vecuma plankumiem. Vai mana lekcija vēstīšot par agrāk aizliegto, taču pašlaik kvēloši aktuālo tēmu — menopauzi, bez kuras mana sievieštēmu kolekcija būtu nepilnīga? Tā nu steidzos piebilst, ka manam virsrakstam nav nekāda sakara ar vecumu. Tas neattiecas ne uz vecuma, ne jaunības plankumiem, sauktiem arī par pinnēm. Virsraksts dod mājienu par visslavenākajiem traipiem, neredzamiem, bet nedzēšamiem pleķiem uz ļaunās lēdijas Makbetas rokām. «Traips» kā vaina, «traips» kā asinis, «traips» kā «pazūdi, nolādēts!». Lēdija Makbeta bija aptraipīta, Ofēlija neaptraipīta. Abas ņēma nelabu galu, taču atšķirība ir milzīga.

Pavisam drīz nonākšu pie šīm aptraipītajām sievietēm. Taču vispirms, ar jūsu atļauju, tiksim galā ar pāris pamatlietām, kas var aizskart jūsu inteliģenci, toties cītīgi balsta manējo, palīdzot paturēt prātā, kas pašai īsti jādara. Ja izrādītos, ka es kādu laiku jau trencu beigtus zirgus, lopiņus, kuri jau sen kādos laimīgos, bet nošķirtos aplokos ir atsvabināti no sāpēm, ļaujiet man jums pastāstīt, ka tie zirgi patiesībā nav vis beigti, bet aulekšo apkārt tikpat mundri kā vienmēr. Kā es to zinu? Lasu ienākošās vēstules. Un reizi pa reizei klausos jautājumos, ko cilvēki man uzdod gan intervijās, gan jautājumu un atbilžu cēlienos pēc lasījumiem. Jautājumi, par kuriem es te spriedelēju, attiecas uz to, ko īsti rakstniekam vajadzētu darīt un kā pieklātos uzvesties tēliem viņa romānā. Ir tāda izplatīta indeve — vērtēt romāna varoņus, it kā tie būtu atnākuši uz darba interviju vai būtu tautas kalpi vai istabas biedri, vai kāds, kuru grasāties precēt. Ja drīkst, es uzsvēršu, ka romānu varoņi noteikti nav nekas no minētā; ja kāds pierādītu pretējo, mēs visi būtu pamatīgā ķezā. Kas tad tie īsti ir, un kā mums vajadzētu ar tiem sarunāties, kad tāds mirklis pienāk? No manas lappuses malas skatoties (kad es ķeros pie darba, tā ir tukša), vaicāju, kā man rīkoties, tos radot un veidojot? Tas raisa citu jautājumu: kas vispār ir romāns? Tikai ļoti liels muļķis sniegtu uz šo jautājumu galīgu un negrozāmu atbildi. Atliek tikai uzlūkot vairāk vai mazāk acīmredzamo faktu, ka tas ir prozas naratīvs tādā garumā, kas turpinās tālāk par virsraksta lappusi, nebūdams patiesība, bet cenzdamies pārliecināt lasītājus, ka ir. Un, kā jau teicu, Merkurs ir viens no tā patroniem, un visi rakstnieki arī bez tā ir blēži.

Taču reizēm, kad esmu lasītāja pusē, tātad starp tiem, kuri uzticas, es apjūku pamanījusi, ka šie ļaudis neattiecas pret mani ar pienācīgajām aizdomām. Viņi nemetas slēpt sudrablietas un neapšauba manu apgalvojumu, ka esmu uzradusies, lai salabotu telefonu, kaut arī viņiem vajadzētu to apšaubīt. Tā vietā viņi ar vislielāko laipnību aicina mani savā dzīvojamajā istabā un gaida, ka es uzvedīšos kā senlaiku ceļojošā sludinātāja un astrologa apvienojums, kas atrisinās viņu problēmas. Mēs, mākslinieki blēži, kaut kādā mērā vēstām patiesību, taču, kā norādījusi Emīlija Dikinsone, mēs sakām taisnību, «bet ne uzreiz»¹. Runājot aplinkus, mēs atrodam ceļu ārup.