Latvijā ministrijas ir sākušas iesniegt pieprasījumus nākamā gada budžetam. Austrālijas latviešus uzmundrinās ziņa, ka Ārlietu ministrija nākamā gada budžetā ir lūgusi piešķirt 888 500 eiro lielu finansējumu vēstniecības atvēršanai Austrālijā.
Atcerēsimies, ka finansējums vēstniecībai Austrālijā tika pirms gada iekļauts budžeta pirmajā variantā, bet tas atkal pazuda, jo pēkšņi atklājās, ka ir citas, svarīgākas, prasības finansējumam. Atgādināšu, ka Latvijas vēstniece Austrālijā ir rezidējoša Tokijā, Japānā, kas atrodas vairāk nekā 7900 km attālumā no Austrālijas galvaspilsētas Kanberas. (Salīdzinājumam – Ņujorka, ASV ir tikai 6750 km attālumā no Rīgas).
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs paskaidroja: “Motīvi ir tie paši, kādi bija pirms gada. Pirmkārt, mums ir būtiska vēstniecība, kas attīsta sakarus ne tikai ar Austrāliju, bet arī ar Klusā okeāna valstīm saistībā ar ANO Drošības padomes kampaņu 2025. gadā. Otra lieta – ekonomisko sakaru veicināšana. Un trešā – atbalsts mūsu tautiešiem, mūsu diasporai.”
Visi, protams, ļoti labi argumenti, bet kā tie salīdzinās ar mediķu algām, armijas bruņojumu vai pat jaunas akustiskas koncertzāles būvniecību? Kas ir objektīvie kritēriji, kas ļaus godīgi sadalīt nodokļu maksātāju naudu?
Vienkāršā atbilde ir, ka nav tādu kritēriju un tādu pat nevar būt.
Jautājums ir saistīts ar sabiedrības mērķiem. Protams, ka gribam celt “sabiedrības labklājību”, bet kas tas lai būtu – materiālo labklājību? garīgo labklājību? veselības labklājību?…
Pat tik šķietami vienkāršā un pat objektīvi mēramā jēdzienā kā “materiālo labklājību” ir lielas neskaidrības. Vai ceļam vidējos ienākumus, un lai nabagi mirst badā? Vai ceļam visiem nodrošināto iztikas minimumu, arī ja tas finansiāli traucē turīgākiem?
Vēl grūtāk ir objektīvi mērīt “garīgo labklājību” un neiespējami objektīvi salīdzināt materiālo un garīgo labklājību. Bet budžeta nauda ir jāsadala – vai vēstniecība Austrālijā ar tās nākotnes ietekmi uz ekonomiskiem sakariem, piemēram, ir svarīgāka par šodienas finansējumu kultūras darbiniekiem?
Katram var būt savi subjektīvie viedokļi, un demokrātijā katrs pieaugušais var censties ietekmēt budžeta sadalījumu, balsojot par politiķiem ar līdzīgiem subjektīviem uzskatiem.
Un akustiskā koncertzāle? Var objektīvi aprēķināt paredzētās celšanas izmaksas; var vērtēt zaudējumus kultūrai, ko dod koncertzāles neesamība; var subjektīvi vērtēt okupācijas varas vadības ēkas arhitektonisko vērtību. Bet visus salikt kopā ir subjektīvs, tātad politisks lēmums.
Pagaidām nav neviena komentāra