Ķīna ir PSRS 2.0, tikai ar lielākiem muskuļiem

Totalitāru lielvaru mūžs nav ilgs. Pirms 75 gadiem Eiropā tika iznīcināta totalitārā lielvara pašā tās sirdī, bet pirms 30 gadiem Latvija, Igaunija un Lietuva sāka lielākās un spēcīgākās totalitārās lielvaras iznīcināšanu, kas tobrīd pastāvēja. Pašlaik pasaulē ir palikusi tikai viena totalitārā lielvara – komunistiskā Ķīnas Tautas Republika, valsts, kura ir daudz spēcīgāka un savā vēsturē daudz nežēlīgākā nekā PSRS jebkad ir bijusi. Paradoksāli, bet Latvijas attieksme pret to pašlaik ir neitrāli pozitīva.

Neskatoties uz to, ka Ķīnas un PSRS līdzība vēstures kontekstā ir patiešām fascinējoša, šoreiz vēsturi noliksim malā un parunāsim par mūsdienām. Uzreiz varu pateikt, ka šis raksts nav vērsts pret ķīniešiem, bet gan pret komunistisko un totalitāro režīmu, kas kļuva par draudu visai brīvai pasaulei. Tā nav arī sinofobija, jo man patīk ķīniešu kultūra, un jau vairākus gadus mana sirdsdraudzene ir ķīniete.

Varam droši sākt ar to, ka pašlaik pasaulē ir divas Ķīnas. Viena ir komunistiskā un totalitārā Ķīna ar galvaspilsētu Pekinu, kura oficiāli saucas “Ķīnas Tautas Republika”, bet otra – demokrātiskā Ķīnas Republika jeb Taivāna, kur brīvības līmenis ir pat augstāks nekā ASV. Pasaules valstis atzīst gan vienu, gan otru valdību, bet, protams, ņemot vērā Ķīnas Tautas Republikas ekonomiku, kura atpaliek tikai no ASV, pasaules valstis lielākoties atzīst to valdību, ko veido Komunistiskā partija. To atzīst arī Latvija. Taivānas valdība savukārt starptautiski plaši netiek atzīta.

Bet ņemot vērā faktu, ka sadarbība ar Ķīnu Latvijas ekonomikai nes tikai minimālu labumu, ko ir viegli aizstāt, sadarbojoties ar citām valstīm un, īpaši ņemot vērā to, ka komunistiskā Ķīna ir totalitāra valsts – Latvijai ir nepieciešams atzīt Taivānu.

Citādāk tas ir pašlaik – Latvija aizstāv komunistisko un totalitāro režīmu, PSRS 2.0, un ignorē brīvības aizstāvjus Taivānas salā. Vai tas nav apvainojums zemei, kura 50 gadus atradās okupācijā? Manuprāt, ir gan un ļoti rupjš.

Par nepieciešamību atzīt Taivānu jau plaši sāka runāt Lietuvā, un lietuviešus mums ir jāapsteidz. Baltijas valstis ir tās, kuras Eiropas mērogā ir vismazāk atkarīgas no Ķīnas. Eksports uz Ķīnu sastāda tikai ~1% no visa Latvijas eksporta. Ķīnas investīcijas Latvijā ir niecīgas, un, pat saraujot pilnīgi visas saites ar komunistisko Ķīnu, Latvija zaudēs tikai ap 240 miljoniem eiro, kas Latvijas ekonomikas kontekstā ir samērā maz.

Padziļinot sadarbību ar Taivānu, to atzīstot, Latvija ekonomikas ziņā spētu iegūt daudz vairāk. Bet tas bija arguments skeptiķiem. Kas patiešām ir svarīgi – mūsu vērtības un mūsu valsts vēstures cieņa.

Pirms pāris gadiem pasauli pāršalca ziņa, ka Ķīnas rietumos, Siņdzjanas provincē, vairāk nekā miljons uiguru un kazahu, kuri piekopj islāmu, kā arī tūkstošiem kristiešu tiek turēti koncentrācijas nometnēs, kuras Ķīnas valdība sauc par “pāraudzināšanas nometnēm”, bet pašu cilvēku nometināšanu tur – par “cīņu ar terorismu”.

Šajās nometnēs, Ķīnas valdība mēģina iemācīt mīlēt komunistisko valdību un pašu Ķīnu, paralēli ieaudzinot nepatiku pret savu kultūru un reliģiju. Ieslodzītiem ir sava “patriotisma programma”, vairākas reizes dienā tiem ir jādzied dziesmas ar slavinājumiem komunistiskai partijai. Kā norāda bijušie nometinātie – nometnēs tiek praktizēta spīdzināšana un pazemošana, sievietēm tiek doti medikamenti, kas apstādina menstruālo ciklu, bet nometņu tualetes atrodas publiskās telpās, zem vairākām novērošanas kamerām.

Daudzas Eiropas valstis, Latviju ieskaitot, Kanāda, Austrālija un citas, nometņu esamību nosodīja un aicināja Ķīnu tās slēgt. ASV sāka sankciju izstrādi, bet Eiropas valstis norobežojas ar paziņojumiem. Kurš gan vēlas bojāt attiecības ar otro lielāko pasaules ekonomiku? Turpretī tādas valstis kā Krievija un Ziemeļkoreja Ķīnas darbību pat atbalstīja. Tā hitlerveidīgas koncentrācijas nometnes un staļinveidīgie Gulagi darbojas arī mūsdienās. Šoreiz – Ķīnā.

Varam turpināt ar to, ka Ķīna ir valsts, kur valdība ik gadu nogalina tūkstošiem partijas kritiķu un citu noziedznieku. Ārzemju mediji, Facebook, Twitter un citi, Rietumu filmu lielākā daļa un pat Vinnija Pūka bildes (līdzības dēļ ar Ķīnas līderi Sji Dziņpinu) Ķīnā ir aizliegti. Iekšējais internets un visi mediji tiek pilnībā kontrolēti un pakļauti valsts cenzūrai.

Ķīnā pastāv arī sociālā “kredītsistēma” – cilvēku derīguma vērtēšana pēc tā, cik ļoti cilvēks atbalsta komunistisko partiju publiskā un interneta vidē, cik patriotisks pilsonis ir, cik labi ievēro ceļu satiksmes noteikumus utt.

“Mazāk vērtīgiem” tiek liegts strādāt augstos amatos, iestāties universitātēs, izceļot no valsts un pat brīvi pārvietoties valsts iekšienē.

Ja kāds tomēr domā, ka “tas, kas notiek Ķīnā, Ķīnā arī paliek”, tas nav pat tuvu realitātei. Holivuda jau vairāku gadu garumā cenzē lielākās filmas, izgriežot visus momentus, kas var nepatikt komunistiskai partijai, lai iegūt izeju Ķīnas tirgū. Pasaules lielākās basketbola līgas NBA komandas menedžerim nācās pat publiski pazemoties un atvainoties par to, ka viņš izteica atbalstu Honkongas protestētājiem, kurus Ķīna uztver naidīgi.

Runājot par pašu Honkongu, kurai būtu jābūt daļēji neatkarīgai no Ķīnas, saglabājot savu demokrātisko pārvaldi līdz pat 2047. gadam, var novērot vienīgi to, ka Ķīna mēģina pakāpeniski Honkongas demokrātiju sagraut un pārņemt varu pilsētā. Nesen piedāvātie likumi Honkongā ne tikai aizliegs jebkādu protestu norisi, bet arī liegs apšaubīt Ķīnas varu, kas Ķīnas ieskatā iekļauj arī necieņas izrādīšanu pret Ķīnas valdību un tās līderiem (arī pret diktatoru Mao, kurš savā laikā paspēja nogalināt pat vairāk civiliedzīvotāju nekā Hitlers un Staļins, kopā ņemot).

ASV jau sen atļāva sankciju piemērošanu pret Ķīnu, un pašlaik pie tām notiek darbs. Eiropas Savienība veltīja tikai kritiku. Latvijas Ārlietu ministrija atstāja visu bez komentāriem. Nelielie komentāri bija vien tad, kad pirms gada Ķīnas valdībai piederošs laikraksts Veņ Vei Po izsmēja Baltijas valstu neatkarību, norādot, ka pašlaik šīs trīs valstis ir pat nabadzīgākas nekā PSRS laikos. Latvijas Ārlietu ministrija vēlāk uzaicināja Ķīnas vēstnieku uz ministriju, lai “iepazīstinātu” ar faktiem.

Daudzās pasaules valstīs draudus rada arī Ķīnas investīcijas, bet Ķīnas veidotie “Konfūcija institūti” (viens no tiem brīvi darbojas Latvijas Universitātē) gan ASV, gan Zviedrijā ir aizliegti, jo abas valstis tos uzskata par komunisma un ĶTR propagandētājiem. Savukārt Ķīnas klusēšana un meli par Covid-19 apjomiem izprovocēja pasaules pandēmiju.

Problēmu rada arī Ķīnas aizsāktā salu okupācija Dienvidķīnas jūrā. Neapdzīvotās salas, kas atrodas stratēģiski svarīgā vietā, un pieder citām valstīm, Ķīna mēģina pārņemt vairāku gadu garumā. Pašlaik vienīgi ASV karakuģu esamība reģionā liedz Ķīnai pārņemt pilnu kontroli par šiem starptautiskajiem ūdeņiem. Okupācijas draudus Ķīna vairākas reizes oficiāli izteica arī Taivānai, kas spēj saglabāt savu neatkarību, pateicoties vienīgi ASV militāram atbalstam.

Neskatoties uz to visu, Latvija vairāk kopīgā atrod tieši ar komunistisko un totalitāro Ķīnu, nevis ar demokrātisko Taivānu. Ir taisnība, ka tikai 14 pasaules valstis atzīst Taivānu, un vienīgā Eiropas valsts, kura to dara, ir Vatikāns. Bet ir jāsaprot, ka tīri ekonomikas saišu dēļ lielākā daļa pasaules valstu nevar neatzīt Ķīnas Tautas Republiku. Taču tas nestrādā Baltijas valstu gadījumā, jo ekonomiskās saites ir niecīgas.

Turklāt tīri vērtību un vēstures ziņā – kā Latvija, valsts, kura atradās komunistiskās un totalitārās varas okupācijā pusgadsimtu, starp demokrātiju un totalitārismu spēj izvēlēties otro? Kā? Šī izvēle ir apkaunojums Latvijas vēsturei. Gan ekonomikas, gan vērtību, gan vēstures ziņā – Latvijai ir jāatzīst Taivāna un jāmaina attieksme pret Ķīnu, kura jau sen pārsniedz PSRS nebrīves apjomus. Ja 1940. gadā mums nebija izvēles, tagad tā ir.