Profesors Gunārs Bībers: Mūsu kultūrā patlaban plaukst arī diletantisms

“Īstā mākslā jābūt pat nežēlībai un mokām, jo tā rodas cēlums un lielums. Un šīs dimensijas man pietrūkst mūsdienu latviešu literatūrā, teātrī, mūzikā. Mūsu kultūrā diemžēl patlaban plaukst arī diletantisms. Diletantam līst uz lielo mākslu — tas ir bīstami sabiedrībai!” intervijā Ir saka literatūras zinātnieks profesors Gunārs Bībers. Viņš profesijā nostrādājis vairāk nekā 50 gadus, izskolojis vairākas studentu paaudzes un gandrīz 90 gadu vecumā joprojām domā asi, runā precīzi un argumentēti.

Vaicāts, kā profesors definē diletantismu, Bībers atbild: “Viss “savējais” tiek vērtēts kā ekskluzīvs un izcils. Īpaši mūsdienu latviešu literatūrā. Viss, ko es un tu dari, ir izcils, jo mēs esam draugi, savējie. Cits citu paslavējam, recenzējam. Šo skaisto pārliecību uztur arī kultūras raidījumi, recenzijas presē, kultūras notikumu reklāma un ļoti uzbāzīgs mārketings. Diletantismu raksturo pieticīga apdāvinātība, izglītības un sagatavotības trūkums un sakāpināta autora pašapziņa.”

Bībers arī paskaidro, kāpēc vairs neskatās LTV raidījumu Kultūrdeva, jo tajā bija uzaicināta kā rakstniece piedalīties Džilindžera sestā sieva, kas sarakstījusi apšaubāma satura un stila grāmatu. Profesors teic, ka viņam “ir citi kritēriji tam, ko mēs varam saukt par kultūras notikumiem vai literatūru”.

Uz jautājumu, kā Bībers vērtē augstskolu reformas ieceri, viņš atbild, ka daudzas pārmaiņas ir vajadzīgas tomēr nepiekrīt visam, ko dara ministre Ilga Šuplinska. Bībers priecājas, ka izglītības ministrei bija dūša ķerties pie visādiem lapseņu pūžņiem — augstskolu naudas lietām, Latvijas Universitātes rektora lietas. “Kā viens inteliģents cilvēks var tik krampjaini turēties pie amata un pat iet tiesas ceļu, lai noturētos rektora krēslā, zinot, cik daudzi balsojuši pret viņu? Kā nav kauna?” retoriski vaicā Bībers, runājot par pašreizējo Latvijas Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku.

Sirmajam profesoram, kurš no 1968. līdz pat 1991.gadam strādāja par pasniedzēju LU Filoloģijas un Pedagoģijas fakultātē, ir pamats vaicāt – “vai tas nav kauns, ka visi trīs pēdējie Latvijas Universitātes rektori ir čekas maisos? Tam reiz ir jāliek punkts”.

Der ieklausīties arī viņa teiktajā par latviešu valodu: “Saistībā ar reformu es galīgi nepiekrītu, ka augstskolu rektori drīkstētu neprast valsts valodu un zinātniskos darbus topošie doktori var nerakstīt latviešu valodā, bet tikai angliski. Tas grautu latviešu valodas prestižu. Valodas cienīšana ir mūsu pienākums pret valsti un tautu.”

Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.

Ja vēlaties abonēt žurnālu Ir, spiediet šeit.