Pašizolācija • IR.lv

Pašizolācija

Inga Pizāne

Divi metri

Aizdomu pilni skatieni izplatās kā mēris.
Kā apjukums. Mācos sejai pieskarties tikai drošos apstākļos,
nevis nepieskarties
vispār. Ir svarīgi apzināties savu ķermeni.
Kamēr tas ir. Klausos skaņdarbu While We Are Here.
Mazgājot logus, domāju par to, ka būtu bail
pazaudēt ožu. Mēģinu saprast, kā jūtos.
Aizeju uz pastu izņemt dzeju. Atpakaļceļā
skatos uz ziedu tirdziņu, bet neko vairāk.
Kabatā atrodu kinoteātra biļeti. Mājās
skatos uz kalendāru un nesaprotu, kāpēc
nav pāršķirts nākamais mēnesis. Izrādās,
tas pats vēl nav beidzies.
Divi metri — tas ir maz vai daudz?
Laiks dezinficēt laiku, kurā dzīvojam.

Vakcīna

Varētu nošaut visus, kas neietur
divu metru distanci,
un tad nošaut tos, kuri nošāva tos, kuri neietur
divu metru distanci,
un tā tālāk.
Šaut, kamēr beigtos lodes.
Kas zina, varbūt līdz tam brīdim
būtu izgudrota
vakcīna
pret
muļķību
vai vismaz pret aroganci.

Attālums

Saule iebelž rītu tieši acīs.
Pēc matu garuma secinu,
ka pandēmija ilgst jau vairākas nedēļas.
Nesaprotu, vai man ir bail no cilvēkiem, kuriem
ar sevi ir garlaicīgi, vai no tiem, kuriem nevajag nevienu.
Šopavasar jāmīl no attāluma
pilnīgi viss.
Cik tālu esi aizstaigājis no sevis,
lai kādu mīlētu?
Saule iebelž tieši acīs atgādinājumu,
ka kādu brīdi vēl būšu, tāpēc secinu, ka neko nenokavēšu,
ja uz mirkli aizvēršu acis.
Pagriežos uz otru sānu, lai turpinātu vērot sapni,
bet arī tur mēs ieturam
d i s t a n c i. Pieskaros sev
ilgi un laimīgi.

Līgums

Stāvu uz balkona un dusmojos par to,
ka mākoņi neietur 2 metru distanci.
Debesis satumst, un es
nomierinos, klausoties La La Land skaņu celiņu
un sacerot horeogrāfijas pie spoguļa.
Kam būtu lielāka jēga?
Koncerta aplausi kā dinozauri no aizlaikiem.
Salieku plaukstas kopā
bez iemesla un bez skaņas.
Nopūšu sveci un ģērbjos vakara pastaigai.
Prātu pāršalc tikai daži jautājumi:
Vai krāsot lūpas? Vai man rīt būs darbs? Vai uzvilkt pirkstaiņus?
Vai atgriezties? (pie šī dzejoļa)
Viss, ar ko sastopos ceļā, mani izbrīna. It kā pirmo reizi būtu
devusies skolas ekskursijā ārpus savas mazpilsētas.
Katrs krūms kā no citas pasaules.
Mēness un kaija. Stabs un mājas stūris. Bērnu zīmējumi uz trotuāra.
Vienīgie, kuros vēl palikuši laimīgi cilvēki.
Vai šis ir realitātes šovs?
Kurā brīdī es parakstīju līgumu, ka piedalos?
Droši vien neizlasīju maziem, maziem burtiņiem rakstīto vēsti:
«turklāt mēs nezinām, cik ilgi tas turpināsies».

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu