Divi metri
Aizdomu pilni skatieni izplatās kā mēris.
Kā apjukums. Mācos sejai pieskarties tikai drošos apstākļos,
nevis nepieskarties
vispār. Ir svarīgi apzināties savu ķermeni.
Kamēr tas ir. Klausos skaņdarbu While We Are Here.
Mazgājot logus, domāju par to, ka būtu bail
pazaudēt ožu. Mēģinu saprast, kā jūtos.
Aizeju uz pastu izņemt dzeju. Atpakaļceļā
skatos uz ziedu tirdziņu, bet neko vairāk.
Kabatā atrodu kinoteātra biļeti. Mājās
skatos uz kalendāru un nesaprotu, kāpēc
nav pāršķirts nākamais mēnesis. Izrādās,
tas pats vēl nav beidzies.
Divi metri — tas ir maz vai daudz?
Laiks dezinficēt laiku, kurā dzīvojam.
Abonē žurnāla digitālo versiju un atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku!
Ja esi jau abonents, lūdzam autorizēties ar savu e-pastu.