Ilustrācija — Elīna Skrapce
Autobiogrāfiska apcere. Fragmenti
*
Laiku pa laikam es satieku cilvēkus, kas mani ir pazinuši kā bērnu, bet nav gaidījuši sastapt kā pieaugušo. Elementāras pieklājības dēļ viņi parasti apslēpj pārsteigumu par to, ka redz mani šai pasaulē. Ir vajadzīgs pavērums sarunā, neaizpildīta telpa, lai viņi varētu skaļi izteikt pirmo domu, kas tiem iešāvusies prātā, mani ieraugot: vai tu vēl esi dzīvs?
Vidusskolā man bija pasaules skatījuma skolotāja, kura reiz izstāstīja, ka pēc tam, kad nomiris vīrs, viņa nogriezusi savus garos matus. Un iegājusi vannā. Atrašanās ūdenī bijusi kā šķīstīšanās. Viņa bija aizrāvusies ar rituāliem, viņa ienesa mācību stundās nopietnību, kuru es, ārkārtīgi nopietns četrpadsmitgadnieks, augstu novērtēju. Gribēju iemācīties pēc iespējas vairāk; man bija sajūta, ka ir jāpasteidzas.
