Autobiogrāfiska apcere. Fragmenti
*
Laiku pa laikam es satieku cilvēkus, kas mani ir pazinuši kā bērnu, bet nav gaidījuši sastapt kā pieaugušo. Elementāras pieklājības dēļ viņi parasti apslēpj pārsteigumu par to, ka redz mani šai pasaulē. Ir vajadzīgs pavērums sarunā, neaizpildīta telpa, lai viņi varētu skaļi izteikt pirmo domu, kas tiem iešāvusies prātā, mani ieraugot: vai tu vēl esi dzīvs?
Vidusskolā man bija pasaules skatījuma skolotāja, kura reiz izstāstīja, ka pēc tam, kad nomiris vīrs, viņa nogriezusi savus garos matus. Un iegājusi vannā. Atrašanās ūdenī bijusi kā šķīstīšanās. Viņa bija aizrāvusies ar rituāliem, viņa ienesa mācību stundās nopietnību, kuru es, ārkārtīgi nopietns četrpadsmitgadnieks, augstu novērtēju. Gribēju iemācīties pēc iespējas vairāk; man bija sajūta, ka ir jāpasteidzas.
No pasaules skatījuma skolotājas iemācījos jēdzienu «liminālā fāze». Tas raksturo pārejas rituāla visvārīgāko daļu, to, kurā cilvēks atrodas starp divām pasaulēm. Tā ir fāze, kurā jaunietis vairs nav bērns, bet vēl nav arī pieaugušais; kurā mirējs ir pametis dzīvajo pasauli, bet vēl nav kļuvis par vienu no senčiem. Šajās fāzēs viss var noiet galīgi šķērsām, bet tieši šajās fāzēs arī notiek transformācija. Šajās fāzēs mēs augam. Bez tām pasaule stāv uz vietas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.